Cita pēc citas skanēja gan latviešiem svētas dziesmas, kā ”Mūsu Tēvs debesīs”, ”Gaismas pils”, ”Saule, Pērkons, Daugava” un citas, gan arī Ukrainas dziesmas. Diriģēja Ilze Balode, Ilze Valce, Agita Ikauniece-Rimšēvica, Ukrainas himnu diriģēja ukrainiete Olga Blauzde.

Sākumā klausītāju maz, bet no dziesmas uz dziesmu vairāk, un noslēgumā jau apmēram tikpat, cik dziedātāju. I. Valces aicināti, ļaudis noturēja klusuma brīdi, godinot Ukrainā kritušos. Kāds J. Čakstes laukumā bija nolicis svecītes Ukrainas karoga krāsu traukos. 

”Ko mēs citu vēl varam izdarīt. Padziedāt, uzturēt savu garu un domāt par tiem, kuriem grūti,” sacīja viena no atnākušajiem, Gaida Mažaika, ”karš – tās ir šausmas, prāts to neaptver. Cilvēki taču cieš! Tas ir jāaptur, es nezinu kā. Vismaz dziedāsim.”

”Šis ir nozīmīgs žests, parādīt, ka mēs esam kopā ar ukraiņu tautu,” uzskata studente Annija Dita Stanga. Viņai blakus stāvēja Emīls Balodis, kurš teica: ”Sajūtas ir neaprakstāmas, ka kuru katru brīdi var sākties karš. Bet es nebēgšu prom, palikšu Latvijā. Sekojam līdzi jaunumiem, atbalstīšu Latviju kā vien varēšu – esmu dzimis, audzis, un arī aiziešu šeit.”

Bibliotekāre Iveta Ļesina uz J. Čakstes laukumu atnāca, pirms tam pabijusi protesta piketā pie Krievijas ģenerālkonsulāta. Viņa sprieda, būtu bijis labāk, ja abas norises – pikets un dziedāšana – būtu apvienotas vienā pasākumā. Tagad ļaudis sadalījušies, atbalstītāju ”varētu būt vairāk”, viņa sacīja. ”Ar kādām domām? Kad pigmejs ir uztaisījis karu – viņam nav ar galvu viss kārtībā. Tas ir nenormāli 21. gadsimtā! Prātam neaptverami.”

J. Čakstes laukums koru zibakcijai izvēlēts tādēļ, ka šī vieta ir brīvības simbols, vēlāk skaidroja I. Valce. Viņas domas: ”Tas ir zem mūsu goda, piketēt pie Krievijas konsulāta, mēs viņiem neko neesam parādā.” Diriģente nebēdā, ka nebija daudz skatītāju. Droši vien daudzi tajā laikā skatījās televīzijā no Rīgas pārraidīto atbalsta koncertu Ukrainai. ”Nav nozīmes, ir pūlis vai ne, solidaritāte ir sirdī. Bet gribu uzsvērt: mums nav jāvēršas ne pret krievu, ne pret baltkrievu tautu, tauta un valdības – tās ir divas dažādas lietas. Varam izteikt tikai nosodījumu šo valstu valdībām. Nožēloju kultūras un citu sakaru pārtrūkšanu, ceru, ka šo tautu inteliģentie cilvēki to sapratīs.” Viņa apbrīno Ukrainas prezidenta Vladimira Zelenska vīrišķību un atbildību, un nenoliedz: ”Gribot negribot ir jādomā, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā.”

Tikmēr citi ļaudis ar Ukrainas karogiem, ar plakātiem, protestējot pret Krievijas uzbrukumu Ukrainai, stāvēja Liepu ielā, pretī Krievijas ģenerālkonsulātam. Ceturksni pirms septiņiem vakarā šeit bija pārdesmit cilvēku, gan jauni, gan sirmi, taču pusstundu agrāk te bija 50 – 60 cilvēku.

”Šovakar ir ļoti grūti lasīt un dzirdēt, kas notiek manā Ukrainā. Vakar man zvanīja mamma, gribēja atvadīties, jo varam vairāk nesatikties. Guļ apģērbos, sēž pagrabā. Šausmas. Radinieki man ir Zaporožjē un Kramatorskā. Tas ir viss, ko varu pateikt,” valdot asaras, ”Kurzemes Vārdam” sacīja Anna Šapovalova.

”Tas ir mans pienākums, būt šeit. Atceros to laiku, kad mēs ar vīru stāvējām, roku rokā sadevušies Baltijas ceļā. Tas ir katra cilvēka pienākums, nostāties, kaut vai parādīt savu attieksmi pret to, ko dara agresors. Šobrīd ir lielas paralēles ar Hitleru, ar viņa neprātu. Dievs, dod mums nostāvēt, mums visiem palīdzēt, atbīdīt Putinu atpakaļ. Kaut vai ar mūsu gribasspēku, ja mums nav citu ieroču,” sacīja seniore Sandra Rubīna.

”Esmu šeit, tāpat kā visi citi, lai paustu atbalstu Ukrainas tautai, un cerētu, ka pasaule var sadoties rokās un pastāvēt par mieru. Es ļoti ceru uz krievu tautu, es ticu, ka krievu vidū ir daudz vairāk prātīgi domājošu. Tieši viņi ir galvenais ierocis, kas varētu apturēt šo noziegumu pret Ukrainu, sadodoties rokās, izejot ielās, paužot savu nostāju pret Kremli un pret Putinu,” savukārt sacīja jauns vīrietis Andis Bošs, kurš ikdienā strādā būvniecībā. ”Atnācu atbalstīt morāli mūsu brāļus ukraiņus, parādīt konsulam, ka liepājnieki nav vienaldzīgi pret Krievijas agresiju Ukrainā,” neslēpa Oskars Dilēvičs, pēc profesijas grāmatvedis. ”Mēs noteikti varam ziedot Ukrainai naudu, gan humanitāriem mērķiem, gan ziedot Ukrainas armijai. Varam nepirkt Krievijas un Baltkrievijas preces, domāt par bēgļu izmitināšanu,” viņš sprieda, jautāts, ko mēs Latvijā vēl varētu darīt Ukrainas labā.    

”Karš, ko Krievija sākusi pret Ukrainu, ir nepieņemams, es neticēju, ka kaut kas tāds vēl mūsdienās var būt iespējams. Tagad ir tāda sajūta, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija pirms kara, aizvakar. Situācija pasaulē ir mainījusies,” teica Uldis Ozoliņš, pamatojot, kādēļ ir atnācis uz piketu.

Laiku pa laikam attieksmi pret protestētājiem pauda garāmbraucēji un garāmgājēji. Vieni darbināja autotaures. Kāds uzsauca: ”Bezģeļņiki, iģiķe domoj!” (”Slaisti, ejiet mājās!”) Diskusija piketētājiem izvērsās ar kādu pusaudžu kompāniju, kas gāja garām. Šie jaunieši izteicās, ka viņi esot ”par savu zemi, par Krieviju, par Putinu”, ka viņiem esot ”cits viedoklis”. Tas protestētājiem bija nepieņemami. ”Jūsu vecuma jaunieši, bērni Ukrainā sēž pagrabos, viņus apšauda, jūs neko nesaprotat. Jūs nesaprotat, ko tas nozīmē, kad šauj. Jūs dzīvojat Latvijā! Jūs nezināt, kā tas ir, kad nav, kurp skriet un kad nav zināms, kas uz galvas var uzkrist. Jūs nezināt, kas tas ir karš!” viņiem sacīja Jevgens Fieiiereizens, kurš šeit bija kopā ar sievu Irinu – viņi dzīvo Liepājā, bet nāk no Doņeckas apgabala un pārdzīvo par saviem tuviniekiem Mariupoles pilsētā, kas tiek spēcīgi apšaudīta. ”Tie, kuri ir par Krieviju, tagad Krievijā pulcējas mītiņos pret Putinu,” jauniešiem teica Jevgens, ”un kā var, palīdz Ukrainai.”

Ar Ukrainas karogu rokās starp citiem stāvēja arī kādreizējie tautfrontieši Aigars Štāls, Imants Aizkalns, Sandra Šēniņa. Viņa vēlāk pastāstīja, ka pavadījuši piketā akadēmisko stundu, 45 minūtes, līdz konsulātā nodzisušas gaismas.

”Mēs savā laikā, [kad Latvijā sākās atmoda un bijām ceļā uz savu valsts neatkarību], priecājāmies par ikvienu sīkāko atbalsta izpausmi ārzemēs, par katru mazāko akciju ar Latvijas karogu. Mums tagad ir jādara tāpat, tam ir milzīga nozīme,” uzskata S. Šēniņa, ”Putins ir kaut kā jāapstādina. Tāpēc mums ir jāiet ielās! Man šķiet – mēs te Latvijā savos 30 neatkarības gados esam apvēlušies ar taukiem, vairs nesaprotam, kas ir cīņa par brīvību, tā pieraduši pie labās dzīves, ka šķiet – tāda ir bijusi un būs mūžīgi un par velti.” 

40Skatīt galeriju