Kad svētki ir galā un cilvēki meklē veidus, kā atbrīvoties no svētku skaistās rotas – eglītes, vairums pret tās likvidēšanu izturas visai vienaldzīgi. Nereti pilsētā novērojamas situācijas, kad iedzīvotāji savu svētku egli izmet pa mājas logu, noliek kāpņu telpā vai atstāj pie mājas.

Citi meklē labākas alternatīvas – egli sadala vai sasien, lai tā ietilptu atkritumu konteinerā. Taču ir cilvēki, kas meklē veidus, kā svētku eglītēm rast pielietojumu.

Pēdējo gadu laikā arvien biežāk cilvēki uz svētkiem izvēlas dzīvas, podiņos augošas egles. Zane Kugrēna jau pāris gadus pati dzīvu eglīti svētkos mājās vairs nenes.

“Man ir žēl! Lasīju Hansa Kristiana pasaku par eglīti un tik ļoti raudāju, ka pēc pāris dienām iegādājos mākslīgu egli.”

Viņa sociālajos tīklos dalījusies ar piedāvājumu savākt egles, ko cilvēki iegādājušies podiņos, lai tās pārstādītu.

“Mūsu māja Gaviezē atrodas lielā klajumā, tādēļ katrs kociņš ir svarīgs,” stāsta Zane. Iepriekšējos gadus savas svētku egles Zanei atdevusi draudzene, taču tā kā šogad viņa nav iegādājusies egli podiņā, Zane izlēmusi vērsties pie citiem.

Tiesa, Zane ir pārsteigta par cilvēku mazo atsaucību, jo viņa bija cerējusi, ka tā būs daudz lielāka. “Īsti nezinu, kur pilsētnieki šādas egles liek pēc svētkiem.”

Arī viņa pati uzskata, ka podiņā pirktās egles ir labs variants svētkiem. “Tās noteikti ir labākas nekā cirstas, īpaši tad, ja pēc svētkiem tās tiek pārstādītas. Jāatzīst gan, ka nemaz tik viegli un ātri eglītei pēc svētkiem nav ieaugt. Droši vien siltums un apkalšana dara savu. Bet man vienalga gribas mēģināt, jo skumji, ka svētku rota pēc savas zvaigžņu stundas galu galā nonāk atkritumos!”

Iepriekš pārstādītās eglītes viņas īpašumā esot dzīvas, taču tām vēl nepieciešams laiks, lai iedzīvotos. “Kad iestāda egli, parasti paiet 4 – 5 gadi, līdz tā kārtīgi ieaug jaunā vietā.”

Arī liepājnieks Māris labprāt pieņem savu draugu eglītes. “Parasti savācu tās pēc iespējas vēlāk, lai nav jātīra skujas,” smej vīrietis. Viņš kailām eglītēm nogriež zarus īsākus un ved tās vecmāmiņai.

“Viņa laukos pati izmanto un vēl kaimiņienēm iedod. Tās žuburainās egles iesprauž dobē un apkārt sasēj puķuzirņus, zirņus un citus vīteņaugus, lai glīti vijas uz augšu apkārt mazajiem zariņiem.”

Draugi par Māra apņemšanos mēdzot pajokot, taču viņi zina, ka tad, kad svētki galā, egle jāatdod draugam. “Paši jau kaut kur tikai to nomestu, radot problēmas citiem, bet tagad vismaz omīte priecīga. Viņai laukos atkal prieks – pavasarī meklē arvien kādas jaunas šķirnes puķēm. Pēc tam jau tāpat prieks mums – vienmēr svētkos skaistus ziedu pušķus mums dāvina, tāpat tiekam pie zirņiem un pupām, un mēs zinām – ir tur arī mūsu pirksts. Bērni arī palīdz, viņiem patīk apzināties, ka ir no šķietami nederīgām lietām radījuši kādam prieku.”

Arī Māris pamanījis, ka draugi sākuši pirkt podos augošas egles.

”Tas ir lieliski, ka cilvēki sāk domāt par to, lai egle vienkārši netiktu izmesta ārā. Es arī nepirktu cirstu egli, ja tai pēc tam nebūtu pielietojuma. Cilvēki vispār ir sākuši atstāt aiz sevis pārāk daudz atkritumu. Labi, egle nekādu ļaunumu dabai nenodarīs, bet tik un tā – ja tā tiek nomesta pie konteineriem, kādam tā būs jāpaceļ un jānogādā citur!”

Māris smej, ka nesen uzzinājis par skuju izmantošanu dziedniecībā, taču to tomēr neizmēģināšot.