Peminot 1949.gada 25.marta skaudros notikumus, šodien pusdienlaikā Liepājas muzeja telpās K.Ukstiņa ielā pulcējās Liepājas Politiski represēto kluba biedri, kā arī jauni ļaudis, kuriem šī diena ir svarīga, jo represijās cietuši viņu tuvinieki, novēroja portāls.

Kā portālam norādīja muzeja galvenā speciāliste Sandra Šēniņa, 1949.gada 25.martā no Latvijas tika izsūtīti 42 149 cilvēki. Viņu vidū bija 2651 Liepājas un rajona iedzīvotāji. Tas ir vislielākais izsūtīto cilvēku skaits Baltijas valstīs. No Lietuvas 1949.gadā tika izvesti 31 917, no Igaunijas – 20 713 cilvēki.

Agrā marta rītā ļaudis pēkšņi tika izrauti no mājām, aizvesti tūkstošiem kilometru tālu, lai pēc izsūtīšanas organizētāju ieceres nekad vairs neredzētu dzimteni. Uz austrumiem devās 31 vilciena sastāvs ar 13 624 ģimenēm – sievām un vīriem, zīdaiņiem un nevarīgiem sirmgalvjiem, kuri bija apsūdzēti kā tautas noziedznieki.

Izsūtījumā bijušie pie tējas tases atcerējās to dienu notikumus, kavējās atmiņās par izsūtījumā pārdzīvoto un piedzīvoto. Viens no sirmajiem kungiem portālam atklāja, ka viņam toreiz, 1949.gada 25.martā tikko bijuši palikuši astoņi gadi, kad ģimene – vīri, sievas un bērni – nakts vidū izrauti no gultām un praktiski ar to vien, kas mugurā, aizvesti uz staciju un iespundēti lopu vagonā. Lielākā daļa no viņa ģimenes tā arī neatgriezās Latvijā, un vīrietis pat nezina, kur tālajā Sibīrijas stepē ir viņa tuvinieku kapa vietas. Viņš nezūdījas par skarbajiem apstākļiem tālumā, arī par sagandēto veselību nesūdzas, taču, ierunājoties par atgriešanos Latvijā, kas bijusi kolhozu laikos, sirmā vīra acis kļūst miklas. Viņam visstiprāk joprojām sāp tas, ka padomju vara neļāva atgriezties savās mājās – dzimtās mājas bija svešu ļaužu aizņemtas, bet savā ciemā palikt nedrīkstēja.

Savukārt kāda cienījama kundze atzīst, ka izsūtīšanu neatceras, jo tad viņai bijuši tikai divi gadiņi. Viņa savu bērnību atceras jau tur, svešumā. Sieviete uzskata, ka mazie bērni tur tik asi neizjuta sliktos apstākļus un grūtības, jo bija savu tuvinieku aprūpēti. Tikai pieaugusi viņa sapratusi, cik grūts šis laiks bijis viņas mātei.

Liepājas mērs Uldis Sesks, sarunās ar represētajiem atzina, ka arī viņa vectēvs bijis izsūtījumā: “Visvairāk par represijām zinu no vectēva stāstiem.” Taču viņš atzina, ka tā īsti nespēj izprast, kā kaut ko tādu cilvēks vispār spēj izturēt un pārdzīvot.

Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Andris Zīders piemiņas pasākuma laikā atzina, ka maz palicis arī to represēto, kuriem no izsūtījuma izdevās atgriezties Latvijā. Viņš atzīst, ka laiks dara savu, un ik gadu aizsaulē dodas līdz 10 baiso dienu aculiecinieku.

Pulksten vienos pasākuma dalībnieki kāpa autobusā, lai tradicionāli dotos uz Tores staciju – vietu, no kuras liepājniekiem sākās sāpju un moku ceļš. Tur tika godināti represiju upuri.