– Cik nozīmīga, jūsuprāt, ir nabadzības problēma Eiropā?

T. Ždanoka: – Nabadzības riska indekss līdz 2019. gadam pakāpeniski samazinājās visā Eiropas Savienībā, bet pēdējos gados, krīzes apstākļos, šis indekss strauji pieaug, un tas nozīmē, ka nabadzības problēma ES kļūst arvien aktuālāka.

I. Ijabs: – Nabadzība ir cilvēces pamatproblēma, jo visiem cilvēkiem resursu normālai eksistencei nepietiek. Tādā ziņā nabadzība ir politikas pamatproblēma arī Eiropas Savienībā. Eiropa nav trūcīgākais kontinents, bet arī šeit ir reģioni, kas ir ekonomiski atpalikuši. Augsts nabadzības līmenis novērojams arī Grieķijā, Dienviditālijā.

Piedzīvojam ļoti lielas atšķirības materiālā ziņā gan starp dalībvalstīm, gan dalībvalstu iedzīvotāju vidū. Tas ļoti nodarbina Eiropas Parlamentu. Piemēram, tādas pēdējā laika iniciatīvas kā jautājums par minimālās algas standarta ieviešanu Eiropas Savienībā, vai tas, kas pēdējā laikā ir ļoti aktuāls daudziem – nabadzīgi nodarbinātie, jo mēdz būt, ka cilvēka alga nav pietiekama, lai izdzīvotu.

Tā ir mūsdienu pasaules tendence: jo lielāka ir noslāņošanās, jo vairāk ir cilvēku, kas arī strādādami nespēj savilkt galus kopā. To cenšamies risināt ar minimālās algas standarta jautājumu.

– Kā atšķiras nabadzība Latvijā un citur Eiropā?

I. Ijabs: – Nabadzības definīcijas ir dažādas. Bagātās sabiedrībās par trūcīgu uzskata cilvēku, kurš trūcīgās sabiedrībās būtu bagāts. Piemēram, tāds standarts – viena māja, divas mašīnas, viens suns un viena laiva. Amerikā uzskata, ka tas, kurš to visu nevar atļauties, ir relatīvi trūcīgs. Relatīvā nabadzība cilvēkiem rada sociālu diskomfortu, jo viņi jūt, ka pārējie dzīvo krietni turīgāk.

Nelaime, ka mūsdienu Eiropā visās sabiedrībās joprojām pastāv arī absolūtā nabadzība, ir cilvēki, kas nespēj apmierināt pamatvajadzības – samaksāt par uzturu, par jumtu virs galvas un pienācīgu apģērbu.

T. Ždanoka: – Par nabadzību tiek uzskatīta nespēja realizēt savas pamatvajadzības, kā arī primāri nepieciešamo preču un pakalpojumu trūkums. Eiropas Savienībā šis jēdziens tiek paplašināts, uzskatot, ka cilvēkiem ir jānodrošina nevis jebkādi pakalpojumi un preces, bet tiem jābūt labas kvalitātes pakalpojumiem un precēm.

Nabadzības raksturs ir mainījies, iepriekš nabadzības riskam vairāk bija pakļautas nenodarbinātas personas, bet tagad strādājošo nabadzība kļūst arvien aktuālāka.

Vēl viens svarīgs aspekts: plaisa starp bagātiem un nabagiem pastāvīgi palielinās.

– Nupat Eiropas Komisijas ziņojumā par stāvokli Eiropas Savienībā minēts mērķis – līdz 2030. gadam samazināt par 15 miljoniem to cilvēku skaitu, kas ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam.

I. Ijabs: – Nabadzības riskam ir pakļauti tie cilvēki, kuri, krīzes situācijā pēkšņi zaudējot ienākumus, darbu, nav spējīgi ar saviem līdzekļiem iztikt ilgāk par trim mēnešiem. Arī Latvijā tā ir problēma, jo iedzīvotājiem ir maz uzkrājumu.

Otrs rādītājs, kā mēra nabadzības risku, ir cilvēki ar algu, kas mazāka par 60% no vidējās mēnešalgas valstī. Sabiedrība, kurā ir daudz nabadzības riskam pakļauto cilvēku, gluži vienkārši ir nevienlīdzīga.

Latvija tomēr pieder attīstītai pasaulei tajā ziņā, ka mums nav tipiskas situācijas, kad cilvēkiem nav, ko ēst burtiskā nozīmē. Absolūtā nabadzība raksturīgāka atsevišķu kultūru kopienām vai minoritātēm, piemēram, Bulgārijā un Rumānijā nabadzībai ļoti pakļautas ir romu jeb čigānu kopienas.

– Kas rada sociālo nedrošību tagad?

I. Ijabs: – Pašlaik, protams, mums visiem dienas kārtībā ir tas, ka mēs nezinām, kā tiksim ārā no kovida. Ceram, ka suns ir pārkāpts un palikusi tikai aste, un varēsim atgūties arī ekonomiski. Bet arī atgūšanās notiek ļoti nevienmērīgi, cilvēki, kas strādājuši līdz šim pietiekami labi apmaksātos darbos, piemēram, finanšu jomā vai farmācijā, atgūstas krietni ātrāk, bet viesmīlības sektors – tūrisms, kafejnīcu, viesnīcu bizness – vēl ilgi nespēs sasniegt pirmskrīzes līmeni. Tas rada stresu, kas izpaužas arī kā protesti, nevēlēšanās vakcinēties. Tas viss ir diezgan saprotami.

Jautājums: ko valstis un Eiropas Savienība var piedāvāt? Piedāvājums ir tāds, ka mēs dzīvojam tādā pasaulē, kurā būsim spiesti visu mūžu mācīties, līdz sirmam vecumam. Eiropa dod naudu, lai cilvēkus stimulētu apgūt jaunas prasmes un zināšanas, kas vajadzīgas gan kvalificētiem darbiniekiem, gan citās profesijās.

Piemēram, saprotu, ka betonētājs ir ļoti cienījama un pieprasīta profesija, kuru ir iespējams apgūt, nestudējot četrus gadus, un cilvēki var atgriezties darba tirgū. Ar to mums būs jārēķinās nākotnē kopumā.

T. Ždanoka: – Bezdarbnieki ir īpaši neaizsargāti, gandrīz pusi visu bezdarbnieku Eiropā skar nabadzības risks. Gandrīz 14% pensionāru Eiropas Savienībā ir pakļauti nabadzības riskam. Pašlaik Eiropā nabadzīgs ir gandrīz katrs desmitais darba ņēmējs, ap 15% strādājošo ir pakļauti nabadzības riskam.

Strādājošo nabadzības risks ir lielāks pašnodarbinātajiem, daļēji nodarbinātiem vai uz laiku nodarbinātajiem. Arī 30,1% cilvēku ar invaliditāti ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam. Sievietēm nabadzības risks ir augstāks nekā vīriešiem, un ģimenes ar bērniem biežāk izjūt nabadzības problēmu.

– Kādus riskus sabiedrībai vai valstij var radīt nevienlīdzība un nabadzība?

T. Ždanoka: – Jebkura nestabilitāte un nedrošība rada riskus gan valstij, gan sabiedrībai. Latvijā ar nedrošību saistīto spriedzi nedaudz mazināja cilvēku prombraukšana, bet tas nav ilgtermiņa risinājums.

I. Ijabs: – Cilvēku aizbraukšana ir nepatīkama tēma, par kuru noteikti jārunā. Iestājoties Eiropas Savienībā, dzīvojām ilūzijā, ka mūsu ienākumu līmenis ar pārējām ES valstīm izlīdzināsies it kā pats no sevis. Tagad redzam, ka Latvijas ekonomika aug, bet arī citas valstis aug. Dzīvojam brīvā darbaspēka, kapitāla un preču kustības telpā, kas ir Eiropas Savienība, valstis konkurē arī par smadzenēm. Latvijas nākotnei tas ir ļoti problemātiski.

Cik ilgi dzīvosim tā, ka daļa cilvēku, pabeiguši vidusskolas un augstskolas, nespēj pašu mājās saskatīt karjeras iespējas? Tas ir arī jautājums, cik viesmīlīgi esam pret tiem, kuri gatavi atgriezties ar savām zināšanām, prasmēm un kontaktiem. Vai gribam, lai viņi sniegtu ieguldījumu Latvijas ekonomikā? Ražot darbaspēku pārējai Eiropai nav ilgtspējīgi, un tas ir sitiens par labu tam, ka pie varas nāk populisti, kas sola brīnumus. Ja man jānosauc viens risināmais jautājums, domājot par Latvijas izaicinājumiem sociāli ekonomiskajā jomā, tad tā ir emigrācija.

Nevienlīdzīgās sabiedrībās cilvēki nejūt ikdienas saikni ar valsti, ir vīlušies un atsvešināti no valsts. Kad runājam par to, vai cilvēki vakcinējas vai nevakcinējas pret kovidu, šī dimensija ir klātesoša.

– Kā ES politika palīdzēs mazināt nabadzību un tās riskus?

T. Ždanoka: – Pašreiz notiek darbs pie minimālās algas direktīvas, mēs cīnīsimies arī par minimālo ienākumu direktīvas pieņemšanu.

I. Ijabs: – Ir dažādu veidu tiešs ES atbalsts mūsu cilvēkiem, arī tiešmaksājumi lauksaimniekiem, šī nauda nonāk mūsu ekonomikā, un cilvēki no tās dzīvo. Ir mērķēts atbalsts – Eiropas Sociālā fonda nauda tāpat nonāk Latvijas cilvēku maciņos. Struktūrfondi, piemēram, Kohēzijas fonds, ir vieni no efektīvākajiem, par Eiropas naudu būvējam dažādus infrastruktūras objektus, labojam ceļus, un to darīsim arī turpmāk.

Tuvāko trīs četru gadu aktualitāte būs cenu kāpums enerģētikas resursiem. Tas notiks jau šoziem – elektroenerģija, gāze, siltums būs dārgāki, tam ir dažādi iemesli. Energoresursu augstākās izmaksas ļoti sāpīgi izjutīs tieši sabiedrības mazturīgā daļa. Eiropa problēmas risināšanā iesaistās, būs Klimata sociālais fonds, kurā būs nauda tieši tam. Gribam būt zaļāki, mazāk pūst atmosfērā ogļskābo gāzi, bet tas atsauksies uz enerģijas cenām.

Mēs gribam, lai tiem cilvēkiem, kuri cietīs no šo cenu celšanās, to kompensētu lielākā apmērā nekā tagad. Mums nāksies runāt par to, ka klimata pārmaiņu mazināšanai ir sava cena, un tas rēķins būs jāmaksā solidāri visiem, bet nevaram pieļaut, ka vislielākie cietēji no zaļā kursa ir mazturīgākie iedzīvotāji. Citādi radīsim jaunas netaisnības.

Taču viens no visefektīvākajiem nevienlīdzības mazināšanas veidiem ir kvalitatīvi un visiem viegli pieejami sabiedriskie pakalpojumi, vispirms jau veselības un izglītības jomā. Izglītības sistēmai vajadzētu būt tādai, lai bērns, kurš piedzimis nelabvēlīgā vai trūcīgā ģimenē, iegūst rokās kārtis, ar kurām dzīvē izglītoties un izsisties cilvēkos, lai ģimene nav uz visiem laikiem nolemta postam.

Te ir jautājums par nodokļiem, kādus paši esam gatavi maksāt, jo tie nepieciešami ideālai veselības aprūpes un labas izglītības sistēmas nodrošināšanai. Lielākiem nodokļiem diemžēl paši neesam gatavi, tad nu mums viss paliek tāds pusfinansēts, līdz ar to mums trūkst gan skolotāju, gan valsts nodrošinātu medicīnas un citu sabiedrisko pakalpojumu.

Publikācija sagatavota sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.