”Es te jūtos labi,” savu dzīvi Liepājā raksturo Jordans Nikolovs (43) no Maķedonijas. ”Varu teikt – te ir mana vieta, mana pilsēta.” Sievas Lauras dzimtajā pilsētā viņš dzīvo jau trīs gadus, iemācījies latviešu valodu, strādā par pavāru un plāno septembrī sākt studēt.

Ja nebūtu iepazinies ar latviešu meiteni Lauru, Jordans, visticamāk, uz Latviju nekad neatbrauktu. Abi satikās Maķedonijā, kur Laura gadu piedalījās kādā apmaiņas projektā, viņi iemīlējās, un liepājniece pārcēlās uz dzīvi Jordana dzimtenē, kur viņiem piedzima divi bērni. Taču pēc pieciem gadiem Jordans kādu dienu pārnāca mājās no darba un sacīja: ”Pārceļamies uz Latviju.” Viņam bija apnikusi Maķedonijas politiskā un ekonomiskā situācija, kas netiek pienācīgi sakārtota.

Jau trīs gadus Jordans ir liepājnieks. Viņa un Lauras ģimenē aug trīs atvases – Ognens (8), Dafina (5) un Stefans (astoņi mēneši). Bērni runā divās valodās, ar katru no vecākiem – savā, bet Laura un Jordans savā starpā sazinās maķedoniski, tā pieraduši. Taču Jordans tagad labi runā latviski. Pirmie vārdi, ko iemācīja Laura, bija ”saule” un ”es tevi mīlu”. Viņš atzīst, ka piecus gadus, kamēr ģimene dzīvoja Maķedonijā, bijis slinks mācīties latviešu valodu. Bet, tiklīdz pārcēlies, tūdaļ sācis iet biedrības ”Patvērums ”Droša māja”” rīkotajos valodas kursos. Latviešu valoda ir grūta – viņš vērtē. Neesot ar ko salīdzināt. Krievu valodā daudz līdzību ar maķedoniešu, bet, zinot angļu valodu, var saprast kādu vārdiņu vāciski, taču latviešu valodai līdzīgu viņš nezinot.

Jordans strādā par pavāru viesnīcā ”Amrita”. Tā gan nav maķedonieša profesija. Viņš ir skolotājs, taču skolā nekad nav strādājis. Maķedonijā bijis dzelzceļa transporta kompānijas darbinieks. Pirms pārcelšanās uz Latviju pavāra iemaņas apguvis dzimtenē pie kādas draudzenes, kas strādā par šefpavāri restorānā. ”Atrast darbu Liepājā nav grūti,” secina Jordans. ”Bet grūti atrast labu algu.” Viņš pasmaida. Trīs dienas jāstrādā, trīs brīvas. Savu brīvo laiku Jordans pavada ar ģimeni un bērniem. Gandrīz katru dienu dodas uz tuvējo Jūrmalas parku, bet viņam tuvākās vietas Liepājas apkārtnē ir Beberliņi, kur ar bērniem izstaigāties pa mežu, un Bernāti, kur zem kājām arī pludmale. Daba Latvijā ir skaista, uzskata Jordans, taču pietrūkst kalnu un saules ziemas pēdējos mēnešos. ”Bet man te patīk, te ir labi, īpaši tagad,” viņš smaidot pamāj ar galvu uz loga pusi, tur spīd saule.

Vēl viena īpaši tuva vieta Jordanam ir Pētertirgus, kur var iepirkties pie zemniekiem. Viņam iegaršojusies latviešu tradicionālā rupjmaize, kādu Maķedonijā neēd, un lauku sviests, labs siers. Kad pārcēlies uz Latviju, nav varējis ēst marinētas zivis, bet tagad viņš ēd arī tās. ”Te zupas ir ar krējumu, Maķedonijā taisa ar sarkano piparu pulveri. Te vairāk ēd zivis. Maķedonijā vairāk nekā te ēd augļus un dārzeņus, tāpēc, ka tie lētāki un garšīgāki, jo tur vairāk saules,” Jordans salīdzina. Latvijas veikalos dārzeņus no Maķedonijas redzējis reti. ”Var atrast kāpostus no Maķedonijas, pirms diviem gadiem esmu redzējis persikus.”

Runājot par līdzīgo un atšķirīgo starp abām valstīm, Jordans saka: ”Katrā valstī ir sava vēsture, savas tradīcijas, paražas. Mēs esam atšķirīgi.” Atšķiras arī arhitektūra, klimats, daba, apkārtne un cilvēku dzīvesveids. Maķedonijā cilvēki ir temperamentīgāki, vairāk runā, Latvijā, īpaši Kurzemē, jāpaiet laikam, līdz cilvēks atveras, maķedonietis novērojis. ”Maķedonijā uz ielām cilvēku ir vairāk. Vasarā, kad ir karsti, cilvēki sēž mājās vai dabā, pie ezera, bet vakarā, kad temperatūra zemāka, visi iet ārā un ielas ir pilnas. Kad es atbraucu uz Liepāju, ielas bija tukšas. Tagad esmu pieradis. Un, kad vasarā aizbraucu tur, tā drūzma mazliet traucēja,” Jordans stāsta un smaida par sevi. Vai viņš domā kādreiz atgriezties dzimtenē? ”Varbūt, kad būsim pensionāri, pārcelsimies. Agrāk ne, man te patīk,” viņš saka.

Pēc vasaras Jordanu, visticamāk, skars vēl kādas pārmaiņas, viņš sāks valodu studijas Liepājas Universitātē. ”Ja mani pieņems,” viņš piebilst. Un paskaidro iemeslu, kāpēc vēlas studēt: ”Ja es strādāšu visu laiku virtuvē, nevaru nopelnīt tik daudz, un tas mani tik ļoti neinteresē kā grāmatas. Tu iztērē savu laiku tam, kas tev tik labi nepatīk, man patīk lasīt grāmatas.” Viņš rāda, ka plauktā stāv Lato Lapsas ”Ar Muhameda bārdu”. Pašlaik neesot laika turpināt, darbs un bērni, īpaši Stefans, kam jāvelta visvairāk uzmanības, prasa savu. Mēģinājis latviski lasīt kaut ko filozofisku, piemēram, bibliotēkā paņēmis Hermaņa Heses ”Stepes vilku”, ko ir lasījis maķedoniski, taču izrādījies grūti. Tāpēc Jordans rēķinās, ka studijās vismaz sākumā neklāsies viegli.

Ņemot vērā viņa pozitīvismu, kas, iespējams, ir Maķedonijas saules iekodēts, nav šaubu, ka viss izdosies. Jordans teic, ka sevi arī jāpiespiež būt pozitīvi noskaņotam. ”Domāt, ka dzīve ir ļoti nopietna, naudas nav, visu laiku kaut kas pietrūkst, nav labi veselībai,” to sakot, viņš atkal smejas. ”Man patīk, ka cilvēki, pa ielu ejot, smaida. Vajag vairāk smaidīt.”

Latvijai – 100

”Latvija ir zaļa, mierīga, vējaina, skaista,” Jordans raksturo zemi, kur tagad dzīvo. Viņam ļoti patīk lāpu gājiens Lāčplēša dienā. ”Latvijas vēsture ir līdzīga Maķedonijai. Daudz ārzemnieku valdījuši šajās teritorijās. Te vācieši, zviedri, krievi, Maķedonijā – turki, serbi, bulgāri. Mūsu vēsture ir ļoti līdzīga. Tas varbūt ir mazu tautu liktenis. ”Ko pateikt latviešiem? Neesmu tik gudrs,” Jordans iesmejas. ”Visvairāk jārūpējas par izglītību, tā ir vissvarīgākā.”

Recepte

Ajvars – tradicionāls maķedoniešu (Balkānu reģiona) ēdiens. To apmēram septembra beigās gatavo gandrīz katrā ģimenē un parasti lielos daudzumos, lai tā pietiktu līdz pavasarim. Ajvaru cep no sarkanajiem pipariem, ko Liepājas tirgū gan varot redzēt reti. Uz 10 kilogramiem sarkano piparu vajag kilogramu baklažānu, un uz 10 kilogramiem dārzeņu – litru eļļas. Vispirms dārzeņus apcep vai apgrilē, noņem mizu, tad tos ar gaļas mašīnu samaļ, liek katlā, pievieno pētersīļus, ķiplokus, pielej eļļu un pēc tam uz lēnas uguns sētā vai dabā, jo jāgatavo vairāki desmiti kilogramu dārzeņu, divas trīs stundas cep, nepārtraukti maisot, lai masa nepiedegtu. Tāpēc ajvara gatavošanā piedalās visa ģimene, cits citu nomainot. ”Un jums ir vārds Aivars, man tas liekas smieklīgi,” smaida Jordans.

Svētki

Pročka – piedošanas svētki, kuros sajaukušās reliģiskās un pagāniskās tradīcijas. Pročku svin septiņas nedēļas pirms Lieldienām, un tajā ļaudis dodas pie saviem vecākiem vai krustvecākiem lūgt un saņemt piedošanu par visu, kas slikts darīts. Šajos svētkos bērni tērpjas dažādās maskās – tradicionāli tās ir vecenes veča, līgavas, līgavaiņa un ārsta maska – un staigā pa mājām, zvana pie durvīm un dzied. Cilvēki, pie kuru durvīm zvana vai klauvē, iziet ārā un par dziesmām dod saldumus, augļus, arī naudu.

Latviešu – maķedoniešu vārdnīca

saule – sonce

kalni – planini

bērni – deca

maize – leb

sarkanie pipari – crvena piperka

pavārs – gotvač

ģimene – semejstvo

labi – dobro

lasīt – da čitaš

grūti – teško

mācīties – da učiš

līdzīgi – slično

atšķirīgi – različno

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.