Sanāk daudzpunkte

A. Blūms smaida un šausminās reizē: katras “sezonas” vidū sev un māsai zvērot, ka ambrāžai ļaujas pēdējo reizi. “Bet katru gadu šujam jaunus tērpus un piekrītam (gandrīz) katram, kurš meklē Ziemassvētku vecīti,” A.Romanovska iestarpina. “Katru gadu sev pārmetu: vai tiešām neprotu naudu nopelnīt normāli?” domu pabeidz Saldus novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks Arvis.

Šogad visiem svētku plānotāji tukši, taču saldenieku tandēmam tik un tā jauna programma.

Abus intervēju dienā, kad viņi filmējās Saldus novada pašvaldības pasūtītā video. To rādīs bērnudārzu audzēkņiem, kad viņi grupiņās saņems tradicionālo pašvaldības dāvanu – saldumu paku. Pašvaldības darbinieki atrisināja filmēšanas tehniskos jautājumus, savukārt brāļa un māsas ziņā bija scenārijs – sarunas, dziesmas, dejas un joki. Video veidoja tādu, lai mazie noticētu tiešraidei.

A. Blūms atzīstas, ka uz viņa nervu sistēmu neizprotami spēcīgi iedarbojas sarkanas bikses un mētelis, balts bumbulis cepures galā un kupla, sniegbalta bārda. “Manu ierašanos plāno scenārija beigu daļā. Līdz tai citā telpā esmu pārnervozējies, gaidot vārdus vai dziesmu, pēc kuras jāsākas manam iznācienam. Stress pazūd, līdzko ieraugu savu publiku, taču līdz tam momentam izdzīvoju neapskaužamu mandrāžu. Tādā momentā man patiešām nav skaidrs – nu kam man šo visu vispār vajag?…” Īstais atzīstas.

Fleitē uz nebēdu

Māsu kostīms ietekmē citādāk – viņa jau tā tapšanas gaitā ir pārņemta ar fantāzijām, ko jaunajā tēlā stāstīs un darīs, kā reaģēs. Arvitai patīk, ka kostīms ļauj “aizmirst”, ka viņa ir Saldus novada Druvas vidusskolas direktora vietniece audzināšanas jomā 1.–5. klasēm un sākumskolas skolotāja. “Katrā jaunā tērpā iegūstu papildu uzrāvienu un idejas savam Rūķa, Sniegbaltītes, Eglītes vai citam tēlam. Tērps jānomaina, tiklīdz jūtu, ka tas man nepalīdz cilvēkiem pastāstīt ko jaunu. Arvim šajā ziņā vieglāk – viņa jaunais kostīms vienmēr tāds pats kā vecais,” Arvita spriež.

Tik vienkārši gan neesot – Arvis gadu no gada spēlē līdzi paša sacerētai leģendai par samērā spraunu un modernu Ziemassvētku vecīti. Viņam nav ne liela vēdera, ne apaļa un sarkana deguna, manteļa vietā – īsa, plata žakete un kuplas bikses, kas saldenieka sportiskajam augumam liek izskatīties kārnam. Viņš uz slidām vai skrituļslidām pārliecina, ka visiem zināmais baltbārdainais opis palicis teiksmainajos Ziemeļos. Vecos laikos teiktu: nu gan viņš fleitē!

Bērniem jauniņais patīk, jo viņš orientējas visos sīču modes kliedzienos, savukārt vecāki šo Ziemassvētku vecīti atzīst par savējo, jo nojaušams, ka arī viņam kopdzīvē, darbā un rūķu audzināšanā tādas pašas ķibeles un ķezas.

“Reizēm paši noticam, ka esam īsti,” Arvita sevi sasmīdina, atceroties spilgtākās fleitēšanas epizodes. Piemēram, visi viņas skolēni zina, ka skolotāja ir Īstā Ziemassvētku vecīša palīdze. Viņi atkal un atkal jautā, kā par tādu kļūst? “Un es visā nopietnībā stāstu: izturēju konkursu, jo bija jāzina briesmīgi daudz dziesmu un dzejoļu. Bērni brīnās, ka kāds vispār tik daudz zina. Manā bērnībā visi no galvas zinājām piecus sešus dzejoļus, tāpēc pie eglītes varējām skaitīt, kuru gribējām.

Mūsdienās bērniem daudz retāk jāmācās dzejoļi no galvas, tāpēc dāvanu saņemšanai dzejolītis speciāli jāiekaļ.

Padomājiet, kāda “laime” tiem, kam radi sarūpē vairākas dāvanas…” Arvita turpina.

Brālis pārsteidz, atklājot, ka neieklausās pantos, ko bērni viņam skaita: “Sākumā centos sekot līdzi visam, ko bērni skaitīja, taču pēc desmitā dzejoļa manā galvā jau bija putra.” Toties Arvis esot vienīgais Ziemassvētku vecītis, kurš priecājas par klusajiem dzejolīšiem. Cik bērnu, ieraudzījuši bārdaini, aizmirst visu, ko iemācījušies! Bērns klusē, bet Arvis ieinteresēti māj ar galvu – it kā nudien ko dzirdētu. “Klusais dzejolītis novērš uzmanību no neveiklas situācijas. Esam atbildīgi, lai svētkos mūsu bērniņiem, mazajiem un lielajiem, viss izdodas, patīk un raisa prieku. Lai neviens nejūtas tizls un dumjš. Lai mūsu asprātības neaizvaino (ir tik šaura robeža starp inteliģentu un stulbu joku…). Mums abiem ir pedagoģiskā izglītība un pieredze skolotāja darbā, tāpēc viegli un precīzi izjūtam auditorijas kopējo noskaņojumu,” profesijas priekšrocības novērtē Arvita.

Neder aritmētikas likumi

Neviens nezina, cik Ziemassvētku vecītim gadu, tāpēc Arvis reizēm sev jautā, cik ilgi drīkst tēlot jauniņo no Ziemeļiem? Arvita iebilst: “Manuprāt, svarīgāk būtu noskaidrot, cik gadu Sniegbaltītei un vai es vēl drīkstu viņu tēlot.” Kad svētku programmās sāka iesaistīt savus bērnus, radošais tandēms ieguva otru elpu – mazie rūķi atraisīja nebijušus atšķirīgus sižetus un notikumus. Viņu dēļ kolektīvā strauji saruka vidējais vecums, bet nesamazinājās Arvitas un Arvja gadu skaits.

“Kādu laiku noteikti vēl varēsim izpildīt pilnu programmu – dziedāt, dejot, muzicēt, plēst jokus, rādīt trikus. Mazie rūķi var visu to pašu. Ja nu kas, tad… Lielākos āra pasākumos aicinām palīgā mammu – viņa spēlē akordeonu. Puspajokam sakām, ka naudai jāpaliek ģimenē. Rūķošanās palīdz bērniem izskaidrot, ka katram darbam, lielākam vai mazākam, ir vērtība. Mūsu rūķi mācās reizēm darīt par velti – tāpēc vien, lai kādu iepriecinātu,” Arvita piebilst.

Saldenieki zina, ka bērniem Ziemassvētku vecītis ir labs, lai ko viņš teiktu un darītu. Abi sargājas no pieaugušo kritiskā un visu pamanošā skatiena – nedrīkst aizmirst novilkt laulības gredzenu, izvēlēties zeķes ne tādā tonī, slikti pārveidot balsi, “mocīt” jokus un vest jocīgās rotaļās. “Pieaugušie zina, ka Ziemassvētku vecītis nav īsts, taču svētku laikā katrs grib, lai viņš tiešām tāds būtu, tāpēc cenšamies slēpt visus pierādījumus par pārģērbšanos un tēlošanu,” Arvita kļūst nopietna. Cilvēki nosoda izlikšanos, taču gadu mijā, kad daudzi cer uz brīnumiem un tic pasakām, no tās rodas rotaļa – kurš kuram noticēs?

“Uzdāvini man…”

Sarunas izskaņā pievēršamies katra Ziemassvētku sarīkojuma kulminācijai – dāvanām. Vai tās būtu vainojamas, ka gada dvēseliskākie svētki komercializējas? Arvis prāto, ka ģimene vienmēr ir tā, kura pieņem gala lēmumu, kam un cik tērēs, ko ēdīs, kā pavadīs laiku, vai dāvanas būs vakara galvenais notikums. Kādam pietiek ar nieku, citam nekad nav gana. Būtiski, ka Ziemassvētki ir visās mājās. Kādi? Tas lai paliek katra paša ziņā.

“Skolā manu, ka šogad bērni daudz ko uztver citādāk. Pērn viņi vēlējās dārgas mantas, šogad – ar ģimeni spēlējamas spēles un laiku kopā ar klasi. Manas meitas vēlas peldcepures, jo Saldus peldbaseins joprojām strādā. Krīze mums devusi labas mācības.

Starp citu, Ziemassvētkus neviens nav atcēlis! Esiet radoši un izdomājiet, kādi tie būs pandēmijā!

Skolās katru gadu rīko Ziemassvētku pasākumus, taču šogad tie aizliegti. Katrai klasei atļauts skatīties video, pildīt uzdevumus, iziet no savas telpas. No visa atļautā Druvas vidusskolā ir iznākusi izlaušanās spēle!” Arvita iedrošina būt oriģināliem.