Purmsātu muižas jubilejas gadā divsimt gadu vecā ēka piedzīvo labas pārmaiņas un jaunus notikumus. Jūnijā Purmsātu senlietu krātuvē vēl klusi atvērta jaunā ekspozīcija, pēc mēneša tā jau pulcināja interesentus atvērto durvju dienā, bet piektdien, 21. augustā, būs atvēršanas svētki Ievas Šteinbergas un Ingas Raškovas grāmatai “Purmsātu vēsture. Purmsātu muiža”. “Muižai būs jauni brunči,” priecājas Ieva, jo ar Priekules novada pašvaldības finansējumu ēkai atjauno fasādi.

Dzimtas detektīvi

Tūrisma speciāliste Ieva Šteinberga esot purmsātniece septītajā paaudzē, atklāj Virgas pagasta kultūras pasākumu organizatore Daira Šalma. Abas pašvaldības darbinieces esot īsti dzimtu detektīvi, jo kādreiz lielā un blīvi apdzīvotā Purmsātu pagasta dzimtu mantinieki ļoti interesējas par savu izcelsmi. I. Šteinberga stāsta, ka gandrīz katru vasaru no Rīgas šeit ierodoties sena purmsātnieku dzimta – Graiksti, kas atceras savas saknes. Nošautais 1905. gada revolucionārs Graiksts apbedīts Purmsātu kapsētā.

Kad ciemos brauc purmsātnieku dzimtu pēcteči, lieliski noder senlietu krātuves šī gada jaunums – Purmsātu pagasta karte. Tās autore ir dizainere Anete Šalma, arī purmsātniece. “Karte ir dzīva, skaista, ar vecām Purmsātu sētām. Pašvaldības ieguldījums 700 eiro, bet pārējā lielā naudiņa ir Anetes un firmas “Radadara” dāvinājums Purmsātu senlietu krātuvei,” priecājas Ieva. “Tā ir precīza 30. gadu karte.

Purmsāti bijuši lieli un blīvi apdzīvoti, vairāk nekā tūkstoš iedzīvotāju, pašlaik ir aptuveni 270. Te notikušas daudzas reformas. Esam bijuši Priekules rajonā, Liepājas rajonā, iekļauti Virgas pagastā.” Tā kā šeit bija Otrā pasaules kara frontes līnija, Kurzemes katls, daudzu māju vairs nav. Tomēr pēc kara daļa purmsātnieku atgriezušies un cēluši mājas no jauna, nu gan divreiz mazākas. “Pateicoties kartei, mēs abas tagad meklējam informāciju par vecajām mājās. Kad atbrauc interesenti, varam viņiem kaut ko pateikt, jo ne jau viena vien dzimta mājās dzīvojusi. Mums abām sanāk īsts detektīvs,” saka D. Šalma.

Foto muižas stūrītī

Senlietu krātuves telpas ir izremontētas, no jauna ierīkota niša, kas veltīta padomju varas represētajiem purmsātniekiem. Šeit var lasīt uzvārdus un mājas, no kurām cilvēki izvesti.

Jaunums ir iekārtots muižas stūrītis, domāts, lai uzburtu atmosfēru, ka atrodamies taču muižā! Mēbeles ir pielāgotas, uzietas interneta vietnēs. Daira stāsta, ka atbilstošas atrastas veikalā “Kumode” pie Saldus. “Cilvēkiem ļoti patīk, viņi uzliek dažus aksesuārus, spoguļojas un izmanto šo vietu kā fotostūrīti,” viņa saka. Pie sienas ir Purmsātu muižas senākā bilde, kāda ir krājumā, – 1934. gads. Baroni jau ir aizgājuši, bet skola vēl nav ienākusi. Ēka izskatās drusku pamesta, mežonīga, var redzēt, ka viens stikliņš izsists. “Šis lielais baļķēns nemaz nav baļķēns, bet muižas ūdensvads ar cauru vidu,” eksponātu uz grīdas rāda Ieva. “Kad cilvēki ieguva īpašumā muižas kalpu māju un sāka to sakārtot, purvainajā vietā vajadzēja meliorāciju, un tur rokot atrada šādu ūdensvada sistēmu.”

Salīdzinot ar vecām fotogrāfijām, Purmsātu muiža nemaz vairs nav autentiska, jo 1944. gadā to sagrāva, vienīgais neskartais ir pagrabs, pastāsta I. Šteinberga. “Visu pārējo atjaunoja 40. gadu beigās, 50. gadu sākumā pēc tā laika saprašanas un iespējām, vēlāk uzcēla piebūves. Atjaunoja tikai tāpēc, ka Purmsātos bija 112 skolas vecuma bērnu – tik mazā miestā! Līdz 1961. gadam te bija parastā skola, tad izveidoja tā saucamo palīgskolu.”

Rožu dobe un barona osis

Ungerni-Šternbergi bija muižas pēdējie baroni. Ieva vairākkārt tikusies ar viņu mazmazmeitu Florenci Belbiju. “No viņas nāk fotogrāfijas, kas rāda, kā izskatījusies muižas zāle, klasicisma durvis. Muižā baronu dzimta vairs nedzīvoja kopš 1915. gada, šeit bija pārvaldnieks. Agrārā reforma atstāja baronesei, kura jau bija atraitne, 50 hektārus zemes, ar to, protams, muižu uzturēt nevarēja. Viņa atdeva zemi valstij, saņemot kompensāciju, par to 30. gados rakstīts “Kurzemes Vārdā”,” stāsta tūrisma speciāliste.

Kad F. Belbija pirmoreiz atbrauca uz muižu, viņā stipri runāja asinsbalss, saka Ieva. “Viņa teica, ka lielu finansiālu ieguldījumu nevarot dot, piemēram, fasādes remontēt, tomēr gribot kaut ko dāvināt. Viņas dāvinājums ir izveidotā rožu dobe, un vēl mums ir eko osis jeb barona osis ar jumtiņu, kas veltīts Florences vectētiņam. Tā osis negāja bojā un ir pasargāts. Daudzus gadus viņa vasarās brauca šurp un dzīvoja skolas internātā.”

Muižas kungu mājai šogad aprit 200 gadu, tā datēta ar 1820. gadu. Svinības šovasar nesanāca, jo pašvaldība lēma, ka līdz augustam (ieskaitot) visi svētki ir jāatceļ. Taču D. Šalma paziņo, ka tie tomēr notiks: “2021. gada 21. augustā 201. dzimšanas diena.”

Senčos baroneses istabmeita

Apmeklētāju Purmsātos netrūkst, jo šeit piedāvā ne tikai apskatīt senlietu krātuvi, bet arī ekskursiju pa muižu. “Ir bijušas vasaras, kad grupa atbrauc ik sestdienu. Šī vasara, saprotams, klusāka, jo cilvēki ir piesardzīgāki. Tomēr uz atvērto durvju dienām jūlijā atnāca gan purmsātnieki, gan ieradās cilvēki no kaimiņu pagastiem,” pastāsta I. Šteinberga.

Jauno grāmatu veidojis autoru kolektīvs – pati Ieva un Priekules novada tūrisma speciāliste Inga Raškova. “Tā veltīta muižas laikam. Uzrakstījām gan par pagātni, gan barona mazmazmeitas ierašanos, pieskaramies mūsdienām. Mans darbiņš pie grāmatas ir tieši dzimtu detektīvs, fakti un gadskaitļi. Liels devums ir manas vecvecvecmāmiņas stāstītais.

Man bija tā laime vairāk nekā divdesmit gadus dzīvot kopā ar viņas meitu, manu vecvecmāmiņu. Stāsti par to, kā dzīvojuši muižas darbinieki, nāk no tā laika. Vecvecvecmāmiņa bija pēdējās baroneses personīgā istabmeita. Kopā ar baronesi viņa pat devusies uz Dāniju, kas lauku meitenei bijis liels piedzīvojums, un pēc tam par to runājis viss ciems. Šādi stāsti atdzīvina grāmatu. Inga to visu ietērpa literārā valodā,” atklāj I. Šteinberga.

13Skatīt galeriju