Ceturtā daļa jauniešu, kas vēršas pēc palīdzības Pusaudžu resursu centra Liepājas filiālē, atklāj psihologiem, ka esot domājuši par pašnāvību. Pēc Veselības ministrijas apkopotajiem datiem, Latvija ir otrajā vietā Eiropā pašnāvību skaita ziņā. “Katrs trešais vai ceturtais jaunietis, ar ko es strādāju, ir ar vidēju vai augstu suicīda risku. Tas nozīmē, ka viņi ir plānojuši to izdarīt vai pat mēģinājuši,” norāda Pusaudžu resursu centra psiholoģe Zane Lobanova, kura uzskata, ka situācija ir ļoti saasināta.

Nepārvaramas grūtības, nevis nieki

Lai pusaudži ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem laikus saņemtu palīdzību depresijas un pašnāvības riska gadījumos, oktobra sākumā Veselības ministrija kopā ar Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, nodibinājumu “Bērnu slimnīcas fonds” un Pusaudžu resursu centru sākusi sniegt valsts apmaksātu psiholoģisko atbalstu un speciālistu konsultācijas pusaudžiem.

Pagaidām šī programma ir pieejama tikai Rīgā. Neatkarīgi no tās Liepājā jaunieši meklē palīdzību dažādu jautājumu risināšanā, arī problēmu, kuru dēļ viņi ir gatavi šķirties no dzīves, uzsver Z. Lobanova.

Psiholoģe min vairākus iemeslus domām par pašnāvību. Viens no tiem ir vecuma īpatnības. “Šajā vecumā hormonu svārstību dēļ ir ārkārtīgi saasināta uztvere.

Kas mums, pieaugušajiem, ar veselo saprātu liekas nieks, parasta, atrisināma problēma, jaunietim var likties kā nepārvaramas grūtības.

Ja sakrīt vairāki sliktas pašsajūtas faktori, piemēram, ģimenei nav naudas, vecāki pieprasa labākas atzīmes, strīds ar draugiem, – tas viss rada jaunietī milzīgu trauksmi, kuras dēļ nenoturīgākie var rast mierinājumu, tikai aizejot no dzīves,” viņa skaidro.

Šīs spontānās emociju maiņas ir par iemeslu haotiskiem pašnāvības mēģinājumiem. Ja pieaugušais pārsvarā plāno veikt pašnāvību, tad jaunietis to mēģina darīt, emociju vadīts un ar ko pagadās.

“Ir gadījumi, kad jaunietis izdzīvo pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma tieši šī iemesla dēļ – neprasmīgs mēģinājums, kas nav plānots. Tas glābj daudzus bērnus. Ir bijis, ka jaunietis mēģina nožņaugties ar kādu priekšmetu, ar kuru nav iespējams to izdarīt. Pateicoties tam, viņš spēj pēc tam nākt uz konsultācijām un dzīvot tālāk,” stāsta Zane.

Viņa arī skaidro, ka signālus par to, ka bērns grasās ko tādu darīt, varot pamanīt, bet tie ir neapzināti.

Agresija pret sevi

Ja jaunietis lieto apreibinošas vielas, tad šī spontānā rīcība ir vēl iespējamāka. “Narkotikas vai alkohols ļoti paspilgtina emocijas. Ja domas par pašnāvību jau ir bijušas, tad brīdī, kad jaunietis ir kaut ko salietojies, iespēja spontānam pašnāvības mēģinājumam ir lielāka,” norāda psiholoģe.

Desmit procenti šo jauniešu ir ar psihiska rakstura traucējumiem, bet 80% ir bijuši ar depresijas iezīmēm. Bērnu psihologs Ņikita Bezborodovs atklājis, ka viens no piecpadsmit pusaudžiem sirgst ar depresiju.

“Jauniešu uzdevums šajā vecumā ir izrauties no vecāku gādības. Tā ir dabā iekārtots. Bērnam ir jāļauj socializēties ar vienaudžiem. Jo mēs to vairāk aizliegsim, jo veidi, kā jaunietis meklēs izeju, būs agresīvāki. Patiesībā agresijas izpausmes ir vēlme, lai mēs viņus atbalstām. Arī pašnāvība ir agresijas veids, ko cilvēks vērš pret sevi,” saka Z. Lobanova.

Viņa ierosina vairāk pievērst uzmanību iemesliem, kāpēc kļūstam agresīvi. “Sistēmā, kurā dzīvojam, diskusijām un citādām domām nav vietas.

Skolā jādara kā visiem, mājās runāt pretī nedrīkst, pēc tam arī darba vietās jādara, kā liek priekšniecība. Kur lai cilvēks izliek savu viedokli, ja tas atšķiras?

Es noteikti neveicinu strīdēties pretī skolotājiem, priekšniekiem un citiem, bet gribētu, lai skolās māca diskusiju, lai māca aizstāvēt savu viedokli pamatoti un pieklājīgi. Mūs audzina kā pelēko masu, tāpēc izgrūžam savu agresiju uz tuviniekiem vai paši pret sevi. Mums vairāk vajadzētu runāt par veselīgas agresijas attīstību, bet tā ir tabu tēma, jo “tā nedrīkst”.”

Zane arī zina stāstīt, ka Eiropas vidējie statistikas dati liecina – riska vecums ir pusaudži un cilvēki pēc 40 gadiem. Sievietes vairāk mēģinot veikt pašnāvības, bet vīriešiem biežāk izdodas tās realizēt līdz galam.

“Katram cilvēkam jau ģenētiski ir iekodēts faktors, reakcija, kas izpaudīsies tikai augstākā stresa gadījumā. Kamēr mēs neesam dzīvē šo stresa augstāko pakāpi piedzīvojuši, mēs nezinām, kā reaģētu attiecīgā situācijā. Pie augsta stresa stāvokļa kāds iekritīs depresijā, kādam radīsies trauksme, kāds nodosies atkarībām. Katram no mums ir savs stresa noturības līmenis. Viens var augstu stresu sajust pie traģiskiem notikumiem, otrs – krist panikā pie daudz maznozīmīgākām lietām. Tas ir individuāli,” skaidro psiholoģe.

Viņa iesaka pēc iespējas samazināt stresa līmeni savā dzīvē, lai neprovocētu augstā stresa stāvokli organismā. “Mēs varam censties darīt vairāk labo lietu, kas mazina stresu, – vairāk klausīties vai nodarboties ar mūziku, jogu, sportošanu, veikt dažādas aktivitātes, labi izgulēties, plānot savu dienas ritmu.”

Uzklausi kā svešu

Tendences audzināšanā, ko novērojusi Pusaudžu resursu centra psiholoģe, esot mainījušās, ja salīdzina ar vēl nesenu pagātni.

“Kādreiz bērni paši auga, skrienot pa ielām, paši risinot problēmas, un vecākus pat tajās īpaši neiesaistīja. Tagad esmu novērojusi, ka vecāki iesaistās ļoti daudzās bērna dzīves norisēs un notikumos. Es to sauktu drīzāk par kontroli, nevis audzināšanu. Jo audzināšana ir sava bērna saprašana un pieņemšana jebkurā situācijā, bet kontrole – kad tu visam it kā seko līdzi, par visu esi informēts, bet kā priekšnieks nosaki, kā bērnam būtu jājūtas, kā viņam būtu jāizskatās, kā jāuzvedas un kas jādara.

Vecākiem nav laika iedziļināties bērna dzīvē, viņi nokomandē, nokontrolē un saka – re, kā mēs audzinām!

Es negribu nevienam neko pārmest, jo visi mēs rīkojamies ar labākajiem nodomiem. Bieži mēs kā vecāki pat nepamanām, ka bērnam nodarām pāri. Man ir bijusi saskarsme ar mammu, kas man saka: “Kurš cits manai meitai pateiks, ka viņa ir resna, ja ne es? Es taču esmu mamma.” Tā ir absurda situācija. Tā vietā, lai aprunātos ar savu meitu, saprastu viņu, iedrošinātu sevi mīlēt tādu, kāda viņa ir, vai ierosinātu kopā pasportot, viņa pasaka: “Tu esi resna! Es to saku, jo mīlu tevi.” Iztrūkst cilvēcīgas attiecības starp vecākiem un bērniem. Vairāk ir kontrolējošu jautājumu, mazāk iejūtības. Tāpat vecāku prasības pret savu bērnu ir ļoti augušas. Bērni nespēj piepildīt vecāku vēlmes un pārmet to sev. Arī tas ir būtisks iemesls bērnu un pusaudžu pašnāvībām,” atzīmē Z. Lobanova.

Viņa rosina pavērot savus bērnus un pievērst uzmanību viņu emocijām. Ja bērns vai jaunietis vairs neinteresējas par saviem hobijiem, ja ir nomākts garastāvoklis, ja zudusi interese par notikumiem, tas ir nopietns depresijas signāls.

Psiholoģe arī iesaka neiet pie sava bērna ar iepriekš gatavu apziņu, kā viņš varētu reaģēt, teikt vai justies. Viņa ierosina atmest visus priekšstatus par savu bērnu, bet vērsties pie sava pusaudža kā pie nepazīstama. Tikai tad vecāki var saskatīt patiesās jaunieša emocijas.