Drīkst būt izvēlīgs

Liepājnieks Niklāvs Zahars, pabeidzis Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolu, nolēma paņemt brīvu gadu.

Viņš deviņus mēnešus trešajā lielākajā Slovēnijas pilsētā Kranjā strādāja centrā, kuru bērni apmeklē pēc skolas, jo puisim bija darba pieredze bērnu nometnēs.

Tā kā pērnruden Niklāvs devās uz Nīderlandi studēt komunikācijas zinības, brīvprātīgā darbs bijis ļoti labs veids, kā pierast pie dzīves prom no mājām.

“Esi neatkarīgs, iemācies dzīvot starp citiem cilvēkiem, iziet no savas komforta zonas – tā ir kā puse no pieaugušo dzīves,” viņš atzīst.

Brīvprātīgā darbu varot atrast ļoti dažādās jomās, sākot ar pasākumu organizēšanu un beidzot ar fermu laukos, taču vajag meklēt projektu, kas pašam interesē, iesaka N. Zahars.

Viņš devās uz Slovēniju ar organizācijas “European Solidarity Corps” (ESC) starpniecību. “Uztaisīju savu profilu ESC datu bāzē, viņi atsūtīja projekta pieteikumu, pēc tam bija intervijas,” viņš pastāsta.

Niklāvam uz centru citā pilsētā bija jābrauc 20 minūtes. Pienākumi – pavadīt laiku ar bērniem, palīdzēt viņiem izpildīt mājasdarbus, organizējis arī rokdarbu un zīmēšanas darbnīcas.

Daudzi nemācēja runāt angliski, toties ar lielu entuziasmu palīdzēja latvietim apgūt savu valodu. “Liels izaicinājums ir iemācīties jaunu valodu, bet, ja tiec ar to galā, tad vari izdarīt jebko,” atzīst Niklāvs. “Pēc tam savā valstī nekas vairs nav tik izaicinoši.”

Viņš uzskata, ka šāda brīvprātīgā darba pieredze noteikti vēlāk jāiekļauj savā CV, jo darba devējs, visticamāk, novērtēšot jaunieša spējas.

Uzņemošā organizācija apmaksāja ēdināšanas un transportu izdevumus ceļam uz darbavietu, kā arī maksāja kabatas naudu. Lai saņemtu naudu par darbdienu, bija jānostrādā četras stundas.

Niklāvs atzīst, ka līdzekļu pieticis visam, un iesaka brīvo gadu maksimāli izmantot ceļošanai. “Slovēnijā biju divu stundu attālumā no vairākām citām valstīm,” pastāsta jaunietis.

Tiem, kuri vēl tikai apdomā brīvprātīgā gaitas ārzemēs, viņš iesaka aprunāties ar kādu, kurš jau tur bijis. Tāpat jāizsver, kas pašam der un kas ne.

“Var dzīvot viens vai ar citiem kopā, tālu no lielas pilsētas vai centrā. Nav jābaidās būt izvēlīgam, jo šai vietā dzīvosi veselu gadu,” saka N. Zahars.

Arī Egils Rekmanis, kurš pirms dažiem gadiem pabija brīvprātīgajā darbā Horvātijā, par plusu min iespēju iepazīt citas kultūras un sastrādāties ar citu tautību cilvēkiem, kas ļoti noder mūsdienās, dzīvojot multikulturālā sabiedrībā.

“Brīvprātīgo darbu var darīt ļoti specifiskās vietās. Es strādāju mazā permakultūras ciematā ar 60 cilvēkiem, un noteikti par šo vietu nekad neuzzinātu, ja nebūtu programmas “Erasmus +”. Varēju daudz iemācīties par permakultūru un dzīvi laukos Horvātijā,” viņš pastāsta.

Lielākais ieguvums, kas noder joprojām, esot personīgā izaugsme. “Vajag iziet no savas komforta zonas, lai aizbrauktu uz citu valsti un sastrādātos ar francūžiem, portugāļiem itāļiem. Kļuvu pašpārliecinātāks, daudz ko mācījos no viņiem, bet arī es varēju viņiem iemācīt jaunas lietas, jo pieredzes ir dažādas,” norāda Egils.

Skolā to neiemāca

Staņislavs Babins ir īstermiņa brīvprātīga darba projektu vadītājs biedrībā “Radi vidi pats”.

Daudzi par brīvprātīgo darbu interesējoties paši. “Ir pat daži, kuri visu saplānojuši trīs gadus uz priekšu, taču tādu ir maz,” nosaka S. Babins. Tomēr daļa jauniešu vispār neko nezinot par šīm iespējām vai arī necenšas tās izmantot.

“Uzskata, ka tas nav domāts viņiem, jo vienai daļai tas asociējas ar strādāšanu par velti.

Patiesībā brīvprātīgajiem tiek nodrošināta dzīvošana, ēdināšana, transports un piešķirta neliela naudiņa ikdienas vajadzībām,” paskaidro projektu vadītājs.

Jauniegūtā pieredze un ieguldītais laiks nekad neesot veltīgi. “Brīvprātīgais darbs ir iespēja darīt to, kam tu tici un kam redzi jēgu. Visu nosaka motivācija. Tu ieguldi savu enerģiju, zināšanas, prasmes, laiku, un tas nozīmē sevis pārbaudīšanu un pieredzes gūšanu,” saka S. Babins.

Viss jaunais, protams, sagādā zināmas grūtības. “Tas nav viegls brauciens. Ir daudz izaicinājumu, kuru dēļ emociju gamma ir plaša, taču grūtībām seko augsta pacēluma sajūta un prieks par paveikto.

Brīvprātīgais darbs liek pa īstam iepazīt sevi un saprast, ko katrs vēlas sevī uzlabot,” norāda S. Babins.

Ieguvumus jaunieši lielākoties novērtē pēc ilgāka laika. “Tie, kurus satieku pēc vairākiem gadiem, man ir teikuši paldies par uzrunāšanu. Daudzi tādējādi sapratuši, ko grib studēt, kādu darbu strādāt un pēc kādiem principiem dzīvot,” stāsta S. Babins.

Viņš arī norāda, ka tā var iegūt zināšanas un prasmes, kuras nemāca skolā. “Jaunieši šeit mācās sadarboties komandā, uzstādīt mērķus, sasniegt rezultātus, pielāgoties, turklāt ārzemju brīvprātīgie iepazīst arī kultūru atšķirības.”

“Iepriekšējo reizi ārzemju brīvprātīgie Aizputē bija 2020. gadā,” saka Dienvidkurzemes novada jaunatnes darbiniece, “Ideju mājas” vadītāja Ance Tīmane. “Mūsu gadījumā brīvprātīgo darbu nedaudz apturēja pieredze ar kovida sākšanos, un šobrīd ir mazliet bail, vai spēsim viņus nodrošināt ar darbu, ja atkal atsāksies kādi ierobežojumi,” viņa norāda.

Projekts brīvprātīgo uzņemšanai esot apstiprināts, taču problēmu radot viņu izmitināšana. “Ņemot vērā ierobežotās dzīvokļu īres iespējas Aizputē, kā arī dzīves sadārdzinājumu, ir ļoti grūti atrast dzīvesvietu brīvprātīgajiem, jo finansējums ir tik, cik piešķirts,” viņa saka.

Tagad varu izdzīvot jebkur

Gruzīnietes Asmata Kontselidže un Nini Kurašvili piedalījās biedrības “Radi vidi pats” īstenotā projektā “Fruits&Campfires 2022” atvērtajā lauku saimniecībā “Zadiņi” Smiltenes novadā.

Meitenes kopā ar vēl dažiem gruzīniem un latviešu brīvprātīgajiem strādāja dārzā un siltumnīcā, gatavoja ēst, apkopa dzīvniekus, būvēja tiem mājas un rīkoja dažādas aktivitātes.

Asmata 2019. gadā kā brīvprātīgā divus mēnešus aizvadījusi Somijā. “Nekad neatsakos no iespējas gūt jaunu pieredzi, un brīvprātīgajam darbam vienmēr līdzi nāk daudz kas pozitīvs –

es varu iepazīt jaunas valstis, to kultūru un cilvēkus, varu iemācīties iepriekš nezināmas lietas. Tas viss man noderēs nākotnē,” stāsta meitene.

Brīvprātīgo darbu “Zadiņos” Asmata nav izvēlējusies nejauši. “Es studēju bioloģiju un savu maģistra darbu rakstīšu par ekoloģijas tēmu. Turklāt vienmēr esmu gribējusi padzīvot laukos, jo ikdienā man tādas iespējas nav,” jauniete pastāsta.

Brīvprātīgās darbs viņai devis pārliecību par saviem spēkiem. “Tagad es zinu, ka spēju tikt galā ar izaicinājumiem. Turu atvērtu prātu, jo svarīgākais ir mana personīgā attīstība. Es mācos justies ērti dažādās vidēs. Gruzīnu kultūra ir ļoti specifiska, tā stipri atšķiras no latviešu kultūras, tāpēc man ir ļoti interesanti vērot atšķirīgo un mācīties to pieņemt,” viņa norāda.

Nini savukārt šī ir pirmā pieredze brīvprātīgās darbā. Pilsētniecei dzīve laukos ir jaunums. “Es nekad iepriekš nebiju mazgājusies aukstā dušā, bet šeit tāda mazgāšanās ir regulāra,” par jauno pieredzi stāsta meitene.

Viņa brīvprātīgajam darbam pieteikusies, jo ikdienas dzīve sākusi šķist garlaicīga.

“Brīvprātīgais darbs ārzemēs nozīmē atrašanos prom no ģimenes un savējiem, ir jāiemācās ar visu tikt galā patstāvīgi. Ja tu neuzņemsies risku, tad nekad neattīstīsies kā personība,” apgalvo Nini.

Vēl viens svarīgs aspekts, ko akcentē gan Nini, gan Asmata, ir prasme paskatīties uz lietām no vairākām perspektīvām. “Tu redzi kultūras, tradīciju atšķirības, un tas palīdz kļūt tolerantākai. Cilvēki šeit saprot, ka ir tikai mazas daļiņas no visas lielās pasaules, un man tas palīdz justies brīvākai,” saka Nini.

Veicot brīvprātīgo darbu, jaunieši nonāk pie sev svarīgām atziņām. “Es jebkur tagad mācētu izdzīvot viena. Pirms šī projekta domāju, ka nespēju dzīvot mazā ciematā, izmantot āra tualeti, ka nespēju parūpēties par dzīvniekiem, strādāt dārzā vai uzbūvēt kaut ko. Šeit es sapratu, ka tad, ja gribu un vajag, varu izdarīt ļoti daudz,” rezumē Nini.

Iemācās saprast lietas

Andris Kāposts, biedrības “Attīstības platforma YOU+” vadītājs

Pēc “Brīvprātīgā darba likuma” jaunietis par brīvprātīgā darba veicēju oficiāli var kļūt no 13 gadu vecuma – tad tiek slēgts trīspusējs līgums starp organizāciju, pašu jaunieti un viņa vecākiem, ja jaunietis vēl nav pilngadīgs.

Līgums visām iesaistītajām pusēm garantē drošību, ja nu gadījumā kaut kas notiek. Taču tīri praktiski to var darīt arī agrāk, jo brīvprātīgais darbs jau sākas tādā pavisam ikdienišķā līmenī, piemēram, kaimiņam sanesot malku vai nošķūrējot sniegu no celiņa.

Ieguvums jaunietim, arī 13 un 14 gadus vecam, pirmkārt, ir praktiskā pieredze, viņš potenciālajam nākotnes darba devējam kļūst interesantāks, ja prot lietas, ir redzējis, kā tās darbojas praksē.

Otrkārt, tas ir lietderīgi pavadīts laiks, turklāt mēs cenšamies rīkoties tā, lai brīvprātīgie tiktu kaut simboliski, tomēr atalgoti. Treškārt, viņi var satikt citus cilvēkus. Ja ir bariņš brīvprātīgo, kas satiekas vienā vietā un kas pirms tam ir izlēmuši iet un darīt, viņus vieno kopīgas vērtības.

Būt par brīvprātīgo – jā, izklausās forši, bet ir jāņem vērā noteikumi un tas, ka tā ir atbildība. Tas ir gluži tāpat, kā jebkuru darbu darot. Kad gatavojam konkrētus jauniešus konkrētam pasākumam, stāstām viņiem, ka jādara viss, lai problēmas risinātu, nevis tās radītu.

Loģiski, ka sākumā brīvprātīgajam jaunietim uzdos veikt kādus ļoti vienkāršus tehniskus darbus, piemēram, sanest un salikt krēslus, satīrīt telpas. Iesaistoties regulāri, pamazām var tikt uz augšu. Var būt, ka uztic reģistrācijas pienākumus, jauniešus novērtē un pēc pasākuma pat uzmeklē, algo un pieņem darbā. Veicinām izpratni par to, ka nekad nevar zināt, kurš uz tevi skatās un vērtē.

Runas izplatās ātri: lūk, šie labi darīja, šie atkal nekvalitatīvi. Tādēļ mums ir stingra kontrole, lai jauniešus kā uzticamus darba veicējus aicinātu iesaistīties nākamajos pasākumos.

Mēs arī cenšamies sadarboties ar uzņēmējiem, lai viņi jauniešu gūto pieredzi atzītu. Daudzus varbūt neinteresē šis ieraksts, bet ar laiku reālā darbā parādās, ka jaunietis saprot lietas – viņš neiet un nemaldās, bet prot reaģēt krīzes situācijās.

Ja runājam par brīvprātīgā darba pieredzi ārzemēs, tad mēs jauniešiem palīdzam sagatavoties šim solim, kopīgi izvērtējam, kādēļ pieņemt vai nepieņemt šādu lēmumu.

Cenšamies atrunāt no brīvprātīgā darba ārzemēs, ja jaunietis to grib izmantot kā bēgšanu no neatrisinātām problēmām, piemēram, sliktām attiecībām ģimenē, nesaprašanās skolā. Tas nerisina problēmas, ar tām jātiek galā tepat.

Kad jauniešus gatavojam darbam ārvalstīs, skaidrojam, ka nav viegli ilgu laiku būt citur. Kad brīvprātīgais dodas uz ārzemēm, viņš dodas ar vēl konkrētāku mērķi – kaut ko izpētīt un saprast.

Manā pieredzē ir bijuši jaunieši tūliņ pēc vidusskolas, kuri nekad nav dzīvojuši vieni, viņiem šī beidzot ir iespēja pieaugt. Citreiz jauni cilvēki ar ērtu un nodrošinātu dzīvi izvēlas brīvprātīgo darbu, atsakoties no ierastās ikdienas, kas varbūt tobrīd ir nedaudz apnikusi, lai gūtu jaunus iespaidus, Ārvalstīs absolventi bieži izmanto brīvprātīgo darbu, lai paņemtu pārtraukumu mācībās.

Pie mums šāds solis vēl izraisa baiļu sajūtu, īpaši jauniešu vecākos.

Es domāju tā: Kurā valstī gribētu strādāt?

Ieva Jēce – mācās un strādā:

– Neesmu domājusi braukt uz kādu citu valsti strādātu. Es studēšu. Arī par brīvprātīgo darbu neesmu domājusi. Tagad tikai čiloju pa dzīvi un izmantoju iespējas, ko tā dod. Pirms kāda laika redzēju televīzijas raidījumu par brīvprātīgo darbu. Šķita interesanti, bet pašlaik par to nedomāju.

Elīna Sērmola – mācās:

– Neesmu par to domājusi. Arī brīvprātīgais darbs šobrīd nav mana aktualitāte. Dzirdējusi par to esmu no vecākiem, kaut ko lasīju internetā. Varbūt kādreiz to arī izmēģināšu, lai iegūtu jaunu pieredzi. Pieļauju, ka uz kādu laiku varētu pat aizbraukt uz citu valsti kā brīvprātīgā.

Luīze Svilpe – studente:

– Domāju, ka varētu strādāt kādā citā valstī, bet man nav vienas konkrētas valsts, uz kuru gribētu doties. Esmu arī domājusi, ka varētu strādāt kā brīvprātīgā, bet reāli to neesmu darījusi. Manuprāt, tā būtu lieliska iespēja, lai izrautos no rutīnas, redzētu citu kultūru. Ja brauktu, tad uz Dienvideiropu, kur silti.

Kitija Dumpe – māmiņa:

– Man bija apņemšanās braukt strādāt uz citu valsti, jo neapmierināja atalgojums, taču to neizdarīju. Es zinu, ko nozīmē būt brīvprātīgajai, jo, mācoties skolā, palīdzēju dažos sporta pasākumos. Tas bija forši – palīdzēt un vienlaikus izdarīt kaut ko labu. Laba pieredze, kā saprasties ar cilvēkiem.

Nils Pukalo – students:

– Esmu domājis, ka varētu braukt uz Nīderlandi strādāt. Neesmu tur bijis, bet man vienkārši tā zeme patīk. Esmu darījis brīvprātīgo darbu – kopām, tīrījām mežu. Kāds man no tā bija ieguvums? Tīrāka sirdsapziņa.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.