Ilze Ozoliņa
"Kurzemes Vārds"
– Kā dzima ideja par “Izsauc ballīti”?
– Visa sākums bija Dienvidkurzemē, kad vadīju diskotēkas Kapsēdē, Vaiņodē, Grobiņā un citviet Kurzemē. Jau pirmajā diskotēkā Kapsēdes skolā radās vēlme ņemt rokā arī mikrofonu, lai gan neviens mani uz to nemudināja, taču gribējās publiku uzkurināt.
Tā kļuvu arī par pasākumu vadītāju, lai gan dzīvē bija posms, kad sāku strādāt par tirdzniecības pārstāvi, un tad šķita, ka diskotēku un pasākumu vadīšanas laiks ir beidzies.
Darbs tirdzniecības jomā man patika, tomēr tādu prieku un gandarījumu, kādu guvu, darbojoties dažādos pasākumos, tas nedeva.
Pārtraukums pasākumu sfērā ilga līdz brīdim, kad kaimiņiene mani aicināja palīdzēt novadīt viņas dzimšanas dienas svinības. Nedaudz negribīgi piekritu. Ballīti vadīt bija uzņēmusies kaimiņienes pusaugu meita, un, no malas raugoties sapratu, ka man tomēr būs viņai nevis mazliet, bet daudz jāpalīdz. Rezultātā mums pasākums ļoti labi izdevās.
Viesu vidū bija Mārtiņš Kalita, kuru es tajā visā iesaistīju. Viņš, iespējams, tobrīd veica vienu no saviem pirmajiem aktiera karjeras iznācieniem (smejas). Šī ballīte un cilvēku atsauksmes iedeva sajūtu, ka man tas viss jāturpina. Tā arī atgriezos apritē, rīkojot dažādus pasākumus.
Tad kāds par mani ieminējās klubam “Big 7”, aizgāju uz pārrunām ar īpašnieku. Viņš teica, ka brīvdienās dīdžeju viņiem nevajag, vienīgi ceturtdienās, un rosināja mani atnākt un pamēģināt. Atnācu, saimnieks bija uz vietas un man deva iespēju novadīt loteriju.
Kad to izdarīju, kluba saimnieks mani paveda malā un sacīja: tāds kā tu mums esi ļoti vajadzīgs.
Tā kļuvu par “Big 7” MC (angļu valodā – master of ceremonies), kas latviski nozīmē “ceremoniju meistars”.
Sākās mans klubu posms. Pēc laika kļuvu par “Big 7” menedžeri, kurš meklē māksliniekus, kas uzstāsies, organizē laikus utt. Šajā klubā nostrādāju septiņus gadus, un tad uznāca krīze.
– 2008. gada finanšu krīze?
– Jā, tas “nothing special” laiks. Tolaik “Big 7” Liepājā bija liels klubs. Bija jāsamazina zāļu skaits, dīdžeju noņemt nevarēja, taču bez pasākuma vadītāja varēja iztikt. Šķīrāmies kā draugi, un uzreiz man sanāca vienoties par pasākumu vadīšanu ar “Red sun buffet”.
Kad bufete Pasta ielā mainīja konceptu, uzzināju, ka taps klubs “Vecais vikings”. Sāku par to interesēties, un sanāca tā, ka kluba menedžeris Rīgas dīdžejiem bija apjautājies, vai Liepājā ir kāds, kurš varētu strādāt klubā. Roberts Lejasmeijers bija nosaucis manu vārdu.
Kad “Veco vikingu” slēdza, aizdomājos, ka varētu pats pārņemt kluba vadību, pat bija mazliet sarunas par to.
Tas bija viens sapnītis par klubu, taču diezgan ātri sapratu, ka to uzņemties ir riskanti, nereāli un tā ir līšana kaut kādā cilpā.
Otrs sapnis bija uztaisīt mobilu pasākuma servisu, kad tu vari ierasties uz dzimšanas dienu, kāzām vai jebkādu pasākumu un tur radīt kluba sajūtu. Nevis tikai pieslēgt tumbu un atskaņot mūziku, bet nopietnākā līmenī – ar dīdžeju, pasākuma vadītāju, visu tehnisko nodrošinājumu – gaismas, dūmi, specefekti. Tā arī dzima “Izsauc ballīti”, kurā esmu piesaistījis arī citus dīdžejus.
Šis nosaukums ļoti labi aizgāja, jutu, ka jau pusgada laikā tas bija kļuvis atpazīstams. Man bija vēlme, lai šis zīmols iet man pa priekšu. Bija mērķis, lai cilvēkiem, aizdomājoties par dzimšanas dienu, kāzām, korporatīvo vai sporta pasākumu, pirmā doma ir “Izsauc ballīti”!

– Un tad nāca kovida gadi. Ko tajā laikā darīji?
– Labi, ka gads pirms pandēmijas deva iespēju ieskrieties. Kovids, protams, bija kā auksta duša, un visādi gāja ar tiem valsts atbalstiem. Paldies dievam, man faktiski nebija nekādu kredītu, iesāku ar saviem iekrājumiem, vien sīkas summas biju aizņēmies gaismu iegādei. Līdz ar to man katru mēnesi nebija jāmaksā lielas summas. Kaut kā to laiku pārdzīvoju.
Taisījām “live” diskotēkas interneta tiešraidēs nevis lai nopelnītu, bet lai visiem pateiktu, ka mēs esam, ar mums viss kārtībā, ka šis ir tikai tāds neveiksmīgs brīdis, kas kaut kad beigsies.
Tie laivi mums izdevās ļoti labi, cilvēki slēdzās klāt, varēja čatot un pat dziesmas pasūtīt. Es arī vadīju atrakcijas. Tas mums šo laiku palīdzēja emocionāli pārvarēt.
Abas turpmākās vasaras, kad ierobežojumi tika būtiski mīkstināti vai vairs nebija vispār, mums bija ļoti daudz darba. Atguvām zaudēto un kopumā no kovida izgājām pat ar kaut kādu plusu, proti, mēs nevis izdzīvojām, bet attīstījāmies. Par spīti kovidam kļuvām spēcīgāki.
– Tu jau kopš mazotnes esi tik aktīvs un sabiedrisks?
– Nē, es pat teiktu, ka cilvēki bija ļoti pārsteigti par to, ka vadu pasākumus. Mamma, kad pirmo reizi atnāca uz pasākumu, protams, bija gan priecīga, gan lepna, bet arī pārsteigta, jo visi mani zināja kā ļoti, dažreiz pat līdz absurdumam kautrīgu puiku. Biju diezgan uz iekšu vērsts cilvēks, taču skatuve un dīdžeja darbs bija tas veids, kā es varēju izpausties.
Ar gadiem esmu kļuvis drosmīgāks, bet tolaik man šķita, ka, divatā sarunājoties ar cilvēku, mulstu, bet iziet uz skatuves pūļa priekšā, lai arī pārņem drudzis, bija daudz vieglāk.