Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Ceturtdiena, 18. oktobris

+13°C
Vējš: Z 4.6 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Erlends, Lūkass, Rolanda, Rolands, Ronalds

Rasa Bugavičute-Pēce: Vienatne ir visbīstamākā  (4)

Atslēgvārdi rasa bugavičute-pēce | dramaturģe | lec saulīte | dziesmu un deju svētki | filmas | scenārijs | kino

"Ja tu man jautā, kā aizrit mana ikdiena, visgodīgākā atbilde būtu – es nezinu, jo tā vienkārši notiek, un es kaut kā kuļos līdzi," nosmej Liepājas teātra dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce.

Rasas ikdiena ir ļoti piepildīta, tāpēc viņa atzīst, ka bieži diena ir mazliet par īsu, un tomēr, ja tā būtu garāka, viņa laiku noteikti izmantotu gulēšanai. "Lai nu ko, bet gulēt man patīk! Taču, ja runājam nedaudz nopietnāk, tad visas manas dienas savā starpā ir līdzīgas ar to, ka katra no tām ir pilnīgi citādāka. Reizēm tas ir mazliet nogurdinoši. Un tad man šķiet – nu jau beidzot varētu iestāties kārtība visā, bet neizskatās, ka tas notiks drīzā nākotnē, jo radošs darbs, acīmredzot, prasa arī radošu pieeju tam.”

Rutīnas nav

Kaut arī dramaturģe Liepājā dzīvo tikai četrus gadus, šeit ir viņas māju sajūta. "Liepājā vienmēr dzīvojuši mani vecvecāki un bērnībā vasaras pavadīju šeit. Man neliekas, ka esmu atbraukusi ciemos pie kāda, taču tajā pašā laikā es neņemos teikt, ka vienmēr šeit palikšu. Tiesa, ja nenotiks kāda katastrofāla apokalipse, esmu visai pārliecināta, ka dzīvošu Latvijā, kaut arī mūsdienu iespējas ļoti palīdz sarucināt robežas. Trīs stundās uz Rīgu vai, piemēram, Zviedriju – tas nav nekas!"

Rasai cilvēki bieži prasot, kā viņa visu paspēj. "Es tiešām nezinu. Man pašai šķiet, ka es nepaspēju neko - vispār neko. Es visu laiku kavēju. Bet es cenšos! Un tāpēc pa ceļam uz mērķiem šis tas arī izdodas.”

Par pašu grūtāko savā dzīvē starp bērniem un darbiem viņa atzīst vajadzību īstajā mirklī sakoncentrēties kam noteiktam. "Vispiņķerīgāk ir saņemties izdarīt visu noteiktajā laika brīdī, jo reizēm ir brīvas pāris stundas un šķiet – nu tik rakstīšu. Bet galu galā to stundu laikā uzrakstu vien padsmit teikumus. Ir grūti acumirklī pārslēgties, jo rakstīšanai dikti vajadzīga arī īstā noskaņa,” viņa atzīst. “Un tad tā arī sanāk, ka no divām brīvajām stundām pusotru esi būries ap noskaņu, uzrakstītais apjoms ir niecīgs, bet tev jau jāskrien tālāk.”

Rasa ir dvīņu Sofijas un Rūdolfa mamma. "Ja es teiktu, ka dvīņi ir izmainījuši manu dzīvi, es nepateiktu neko. Tu sākumā iztēlojies, kā būs, kad tev būs bērns - viens bērns. Domā – es viņu ģērbšu, viņš būs smaidīgs 24/7 un viss būs neprātīgi jauki, jo negatīvo tu pat neiedomājies. Bet tad tu uzzini, ka tev būs divi bērni vienlaicīgi un vairāk neko nesaproti, un tad jau viņi vienkārši ir un tev vairs nav teikšanas."

Rasa stāsta, ka abi bērni ir ļoti dažādi. "Rūdolfs ir riktīgs čalis un Sofija ir izteikta meitenīte, dūdiņa. Viņi ne vizuāli, ne raksturā nav līdzīgi. Divi pilnīgi dažādi cilvēki. Bet ir ārkārtīgi interesanti vērot, kādiem viļņiem viņi abi attīstās, un tad tu arī apjēdz, ka nav jau patiesībā nekas labāks par bērniem iespējams.”

“Neaiziet pa pieskari"

"Visčaklāk man rakstās pēdējā brīdī," smejot patiesību neslēpj dramaturģe. No rītiem viņa cenšas pamosties pirms bērniem, taču vakaros izvēlas lasīt. "Strādāju labāk no rīta, kaut arī pēc dabas esmu pūce."

Lai rakstītu, viņai nepieciešama kustība, cilvēki apkārt. "Visgrūtāk ir rakstīt, kad esmu pilnīgi viena, jo tad nereti ķeros pie feisbuka, plauktu pārkārtošanas vai jebkā cita. Vienatne ir visbīstamākā!"

Kaut arī viņas radītie darbi bieži vien ir krasi atšķirīgi, Rasa stāsta, ka tas palīdz. "Ja man visu laiku būtu jāraksta vienveidīgi, es droši vien aizietu pa pieskari un sāktu atkārtot pati sevi. No tā savā profesijā es baidos visvairāk."

Rasa sarakstījusi scenārijus arī kinofilmām "Svingeri" un "Blēži". "Es to ļoti lielā mērā uzskatu par skolu, kam iet cauri, lai vispār iebrauktu un apjēgtu, kā strādā kino mehānisms, kurā producents nosaka toni un scenārists ir viens no izpildītājiem - rezultātu paredzēt ir neiespējami.”

2016.gadā Rasa sarakstīja arī savu pirmo grāmatu bērniem "Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss". Kaut arī šobrīd viņa vairāk laika velta citiem darbiem, ideja par nākamo bērnu grāmatu jau teju, teju tiks realizēta.

"Man bija vēlme uzrakstīt "Klimpai" turpinājumu, bet pagājušajā mēnesī apsolīju radīt jaunu bērnu grāmatu par citu tēmu. Man ļoti patīk rakstīt bērniem, bet tajā pašā laikā tas ir gana biedējoši, jo viņi neliekuļos.”

Viņa smejot atzīst, ka bērni ir baismīgākā auditorija. "Arī teātrī viņi nāk ar milzīgu troksni, tad iestājas izrādes klusums un tu nezini, kā tas beigsies, jo bērni arī komentē visu ļoti atklāti. Tad izrādē sēžu un gaidu – kāds gulēs, saraudāsies? Bet vislabākais rādītājs ir, ja starpbrīdī bērni jau spēlē līdzi – attēlo kādu izrādes varoni."

Šobrīd Rasa strādā pie jaunas Liepājas teātra izrādes "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta". "Bija tomēr tāds mirklis, kad mūsu pilsēta bija Latvijas galvaspilsēta, tādēļ radās doma, ka vajag to laiku papētīt, kā tas ir bijis - valsts simtgade tomēr ir īstais brīdis! Un tad tu sāc pētīt to laiku un lasi stāstus par badu, krāpšanos ar maizi un pienu, bezdarbu. Petrolejas nav, tādēļ arī gaismas nav, kas mums 21.gadsimtā var likties dīvaini. Jaunas informācijas ir ārkārtīgi daudz, tādēļ arī jaunas atklāsmes par to laiku tiek piedzīvotas ik dienu. Mēs (radošā komanda - režisors Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, komponists Reinis Sējāns, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un aktieru ansamblis) maksimāli godīgi cenšamies visā iedziļināties.”

Starp milzīgajiem cilvēkiem

Iedvesmu Rasa spējot gūt ik uz soļa. "Liepājā ir tik daudz zelta vietu. Aizej uz jūru, rotaļu laukumu vai tirgu, pastāvi, pavēro cilvēkus. Izej cauri skārņiem - tas ir kaut kas grandiozs. Tā sajēga, ka aiz katra cilvēka slēpjas vienkārši bezgalīgs stāsts, vesela pasaule... Tas arī ir tas, kas iedvesmo. Un tas ir arī tas, kas apliecina, ka iedvesma nemaz nevar zust."

Taču tajā pašā laikā dramaturģei reizēm nepieciešama vienatne un klusums. "Pat tad, ja varu vienkārši pasēdēt mašīnā piecas minūtes ilgāk, palasīt grāmatu vai paskatīties multfilmas, kas it kā ir standarta lietas, es gūstu mieru."

Arī aizvadītais mēnesis Rasas dzīvē iezīmējas ar kādu spilgtu notikumu. Šogad Dziesmu un deju svētkos skanēja jau vairākus gadus dejotāju un koristu vidū iemīlētā dziesma "Lec, saulīte", kam viņa ir vārdu autore.

"Tad, kad uzzināju, ka dziesma skanēs dziesmu svētkos, sajutu gandarījumu, bet es līdz galam nesapratu, ko tas nozīmē. Mana "pielēkšanas ķēde" bija visai lēna un mulsinoša. Varbūt man tas tā īsti patiesībā pielēks tikai vēl pēc vairākiem gadiem. Bet pirmais, kad sāku aptvert notiekošā nozīmi, bija saņemot ielūgumu. Kļūst skaidrs, ka esi izdarījusi ko vērtīgu, ja jau dod ielūgumu. Pēc tam aizbraucu uz Mežaparku, ieeju iekšā, meklēju savu vietu. Protams, tu neapjēdz, kur tas varētu būt, jo D1 sektors un 9.rinda neizklausās pēc priekšplāna, bet tad tu ieraugi, ka tas burtiski ir pašā centrā un priekšā, uzreiz aiz virsdiriģentiem, kas jau ir nākamais sajūtu pakāpiens."

Taču tad "Lec, saulīte" autore apskatījusi, kas sēž viņai blakus un ieraudzījusi Māru Zālīti, Jāni Peteru, komponistu rindu.

"Nu vienkārši milzīgi cilvēki, kamēr es sevi nevienā mirklī neuzskatu par kaut ko lielu. Es esmu tāda, kā jebkurš."

Vēl lielāks bijis Rasas mulsums, kad viņa atvērusi svētku programmu un līdzās, piemēram, Raiņa un Jaunsudrabiņa vārdiem, ieraudzījusi arī savu. "Tie taču ir neprāta vīri, par kuriem man mācīts literatūras stundās. Un tad tās visas cilvēku masas, kas dzied un klausās tevis rakstītos vārdus! Ārprāts. Rezultātā šķita, ka vakara gaitā esmu saņēmusi daudzas mazas, bet ļoti patīkamas pļaukas, skatoties uz visu kā palēninājumā. Tu saproti, ka no tā nevainīgā mirkļa, kad uzrakstīji kaut ko, tas ir ticis tik tālu. Kosmiski."

Rasa sevi atzīst par savu pirmo kritiķi, jo cenšas rakstīt tā, lai vismaz pašai patīk. "Kaut arī tā ir milzu atbildība, es apzinos, ka katrs cilvēks ir tāds, kā es. Ja es gribu lai mani sadzird, saprot, mīl, tad tas nozīmē, ka ikviens grib to pašu. Visi ir vienādi – nav augsto un zemo, labo un slikto. Aiz visa sēž mazais cilvēciņš, kurš grib, lai viss vienkārši ir labi. Par to es domāju arī tad, kad rakstu."

 

  • Komentāri (4)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Sabiedrība

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!