Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Rasai Bugavičutei-Pēcei patīk Liepāja un tās cilvēki

Rasai Bugavičutei-Pēcei patīk Liepāja un tās cilvēki
Foto: Egons Zīverts
06.03.2017 08:05

liepajniekiem.lv

“Baigi forši! Super, ka tevi pamana un novērtē, ko tu dari,” dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce neslēpj prieku, ka par veiksmīgu radošo darbību 2016. gadā, veidojot scenārijus teātra izrādēm par Liepāju un debiju ar bērnu grāmatu, kas iekļauta “Bērnu žūrijas 2016” programmā, ir izvirzīta “Gada liepājnieka” titulam. Lai gan šobrīd Rasa ir pilna laika mamma, spalvaskāts nav nolikts maliņā, un jau top daudz kas interesants.

“Bērnībā diezgan ātri iemācījos lasīt un rakstīt. Vēl pat negāju skolā, kad uztaisīju savu pirmo komiksu. Komikss bija par bērniem dažādos gadalaikos, klāt bija arī pāris teikumi,” atminas Rasa, vaicāta, kad radusies interese par rakstniecību un literatūru.

“Man viena no sapņu profesijām jau no bērnības bija, ka gribu būt rakstniece.

Es domāju, – tas ir tāpēc, ka mana mamma ļoti daudz lasīja un lasa joprojām. Viņa ierādīja, ka tas ir forši.” Rasa uzskata, – paveicies ar to, ka no 5.klases mācījusies Rīgas Franču licejā un satikusi latviešu valodas un literatūras skolotāju Litu Silovu. “Viņa pamanīja, ka es to drīkstu darīt un ļoti viltīgi uz to pamudināja,” Rasa gan bilst, – lai arī rakstījusi ļoti daudz, nevienam savus darbus nav rādījusi. “Likās, ka tie ir slikti, es neko nevaru, un tā! Bet mums skolā bija Gadagrāmata, un tad es tur rakstījusi visādus brīnumiņus.” Sajēga par to, ka tā ir lieta, kas Rasai tiešām patīk, nākusi vidusskolā.

Pamatā un visbiežāk R.Bugavičute-Pēce raksta lugas. Gan oriģināllugas, gan dramatizējumus. “Mani sauc Klimpa, un man patīk viss” ir vienīgā grāmatiņa, kura uzrakstīta līdz šim. “Tas bija mans pirmais mēģinājums, atceros, ka šausmīgi baidījos. Likās, ka nekad mūžā to vairs nedarīšu, jo ir diezgan liela atšķirība, kā ir rakstīt lugas un kā ir rakstīt prozu. Bet es tomēr to darīšu vēl,” Rasa apņēmīgi teic, ka noteikti bērniem atkal taps kāda brīnišķīga lasāmviela. R.Bugavičute-Pēce strādā dažādos virzienos. Kā pēdējais ir rakstīts scenārijs kinofilmai (pikantā komēdija “Svingeri”), scenāriji pasākumiem, arī vārdi dziesmām. “Jā, tās dažādas lietas. Un paldies Dievam! Ir forši ķerties klāt nākamajam darbam, jo iepriekšējais ir bijis pilnīgi no citas operas. Baigais kaifs!”

Lai gan šobrīd Rasa ir pilna laika mamma saviem bērniem – dvīņu pārim Sofijai un Rūdolfam, kam nupat apritējuši tikai septiņi mēneši, radošā darbošanās nav nolikta maliņā.

“Plāni ir jau uz priekšu, līdz 2019.gadam,” atklāj Rasa. Top scenārijs vēl vienai kinofilmai, “visādi plāni” ir ar Liepājas teātri un “Goda teātri”.

“Viss notiek,” priecājas dramaturģe, īpaši tādēļ, ka tiks strādāts arī pie kaut kā pilnīgi jauna Rasai pašai.

Lai visu iespētu, lielākais atbalsts ir vīrs Sandis Pēcis – Liepājas teātra aktieris. “Kad viņam ir brīvs laiks, viņš man ļauj darīt to, ko es gribu un ko man vajag,” Rasa dzīvesbiedram saka lielu paldies, un tāpat arī otrai atbalsta grupai – saviem vecvecākiem. “Arī viņi uz pāris stundām uzņemas rūpes par mazuļiem un es tikmēr varu kaut ko izdarīt.” Rasa atzīst – rakstīšana palīdz noturēt sevi kaut kādā rāmī, tonusā: “Ja es būtu tikai ar bērniem, tad es būtu aizgājusi “pa fāzi”. Man vajag balansu, – ka es esmu viņiem, bet arī pati sev.”

Rasa, vaicāta, kur rod iedvesmu, teic, ka savā ikdienā. “Pirmā un lielākā vērtība, kas ir dota ikvienam, ir spēja vērot. Man ļoti patīk ar bērniem doties uz parku un stundām staigāt. Ja viņi ratos labi guļ, es varu skatīties uz cilvēkiem un viņus pētīt.

Kad aizbraucu uz Rīgu, citreiz speciāli braucu sabiedriskajā transportā ar domu paklausīties, ko cilvēki runā un kā viņi runā. Un tas viss manī kaut kur nosēžas.”

Liepājnieku prototipus var atrast, piemēram, izrādēs “Bļitka” un “Mūsu pilsētiņa”. Arī grāmatiņā par Klimpu visi suņi ir noskatīti tepat Jūrmalas parkā.

“Ar Dmitriju Petrenko runājām, ka Liepāja ir pateicīga pilsēta tādiem cilvēkiem, kuriem šad tad patīk būt vieniem. Jā, rīgā tu vari būt viens, bet tik un tā būsi barā. Bet Liepājā, ja tu gribi būt viens, tad tiešām to vari reāli izdarīt. Man tā ir vērtība, ka varu aiziet uz jūru vai uz parku un pabūt viena. Ir vieglāk elpot. Bet tajā pašā laikā, – ja tu gribi sabiedrību, tu vari dabūt arī to.” Rasa, kura uz vēju pilsētu no Rīgas pārcēlusies tikai pirms trīs gadiem, neuzskata, ka Liepājā cilvēki ir noslēgti, drūmi un nopietni. Drīzāk tādi, kuriem nav pretenziju pabūt vieniem pašiem ar sevi. 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz