Liene Kupiča, Ilze Ozoliņa
"Kurzemes Vārds"
Viņa norāda, ka saistībā ar palīdzību atgriezties dzimtenē sabiedrībā jūtama dalīšanās. Tādēļ galvenais izaicinājums reemigrācijas veicināšanā ir turpmāk strādāt arī pie sabiedrības informēšanas un izglītošanas. “Lai nav – jūs un mēs! Mēs visi – gan tie, kas šeit, gan tie, kuri atgriežas vai grib to darīt, – esam latvieši!” pauž A. Berģe.
Nenožēloja ne dienu
2008. gadā, sākoties globālai finanšu krīzei, liepājnieks Aivis Sveilis strādāja celtniecībā Rīgā.
Krīze būvniecības jomu skāra smagi – nozare piedzīvoja strauju kritumu, daudzi strādājošie kļuva par bezdarbniekiem, bet tiem, kuriem darbs vēl bija, nācās saskarties ar algas izmaksas problēmām.
Aivis, tāpat kā daudzi tautieši, nolēma doties strādāt uz ārzemēm. Ar laba drauga palīdzību sameklēts darbs Īrijā, uz kurieni liepājnieks devās viens.
Pēc gada viņam svešumā pievienojās sieva un tolaik divus gadus vecais dēls. Otrs dēls ģimenē nāca pasaulē jau “zaļajā salā”.
Īrijā Sveiļu ģimene nodzīvoja gandrīz 12 gadus. Aivis sākotnēji strādājis par metinātāju, vēlāk atvēris savu auto servisa un restaurācijas uzņēmumu.
“2018. gadā nopirkām dzīvokli Liepājā. To mums piedāvāja par izdevīgu cenu, tāpēc nolēmām, ka dzīvokli pirksim, lai mums Latvijā būtu savs īpašums. Taču tieši sanāca tā, ka drīz pēc tam mūsu saimnieks, no kura īrējām mājokli Īrijā, paziņoja, ka spiests dzīvokli pārdot. Pārapdzīvotības dēļ jaunu dzīvokli atrast ir ļoti grūti – vai nu jāpārceļas uz citu pilsētu, vai ģimenei jāīrē kāda istaba, ko mēs nevēlējāmies.
Tad ar sievu sapratām, ka pienācis laiks pārcelties atpakaļ uz Liepāju,” stāsta Aivis.
Vispirms Latvijā atgriezusies Aivja sieva ar bērniem, 2019. gada rudenī arī viņš pats. Jau pirms tam Liepājā noīrējis garāžu un drīz pēc atgriešanās šeit atvēris savu autoservisu, kas darbojas ar zīmolu “Perfection.86”.
Projektu konkursā reemigrantiem Aivis piesaistījis 10 tūkstošu eiro grantu uzņēmējdarbības uzsākšanai. “Neteiktu, ka manā situācijā tas bija pats galvenais, taču šāds atbalsts, protams, ļoti palīdz. Varu teikt lielu paldies reemigrantu atbalsta dienesta pārstāvjiem, kuri bija ļoti pretimnākoši, spēja izskaidrot visus jautājumus,” viņš saka.
Lēmumu atgriezies dzimtenē ne dienu neesot nožēlojis, lai gan sākotnēji pieļāvis, ka kaut kādā brīdī gribēsies doties atpakaļ uz Īriju, kur pārzinājis savu darba sfēru un pelnījis “tiešām labu naudu”. Taču Īrijā aizsāktais bizness arī Latvijā izrādījies veiksmīgs.
“Perfection.86” ir savs kanāls vietnē Youtube, un Aivja garāža kļuvusi par vienu no populārākajām Latvijā.
“Daudzi saka, ka šeit Latvijā ir grūti, bet ārzemēs jau ir tāpat – jā, naudu maksā lielāku, taču vairāk arī jāmaksā par īri, dzīvošanu. Rezultātā jau nav nekādu atšķirību.”
Jautāts, kas bijis pats grūtākais, ar ko pēc atgriešanās Latvijā šeit nācies saskarties, Aivis spriež, ka atšķirīgā cilvēku mentalitāte, proti īru smaidi, laipnība un atsaucība pretstatā latviešu nīgrumam.
“Pārējais atkarīgs tikai no sevis paša. Esmu radis visu darīt pats un, arī pārceļoties uz Latviju, ne no viena neko negaidīju. Es vienkārši nesēžu rokas klēpī salicis, sūkstoties par valdību. Katram pašam jātiek galā ar savu dzīvi.”
Īrijā Aivis ar tautiešiem kontaktējies maz. Viņam bijis nepieņemami, ka daudzi tur dzīvojošie latvieši ir naski savas valsts kritizētāji un noniecinātāji.
“Ir tie krutie, kuri stāsta, ka viņiem Īrijā klājas ļoti labi. Labi, viņi saņem ap 2000 eiro algu, uz rokas tie ir ap 1600–1800 eiro, taču manā vērtējumā tas ir tikpat, cik Latvijā pelnīt 500 eiro. Ja tur par istabas īri mēnesī jāmaksā, pieņemsim, 500–700 eiro, tad šeit Latvijā tas maksātu ap 100–150. Paciņa cigarešu Latvijā maksā 4 eiro, Īrijā – 15.
Attiecīgi cilvēks Latvijā, kurš mēnesī pelna 500 eiro, ir tāds pats, kā tas, kurš Īrijā saņem 1600 eiro algu. Tāpat kā Latvijā, arī tur daļa latviešu sēž uz bezdarbnieku pabalsta, gaida, kad visu pienesīs klāt. Latvietis arī ārzemēs ir latvietis – segu velk tik uz savu pusi.”
Kāds aizbraucējs katrā ģimenē
“Tas, ka cilvēks grib aizbraukt un aizbrauc, ir normāla parādība. Viņš aizbrauks, pamēģinās, vai dzīve svešumā ir domāta viņam. Es pati nosacīti esmu reemigrante. Un pēc pieciem gadiem, ko esmu pavadījusi, strādājot ārpus Latvijas – Vācijā un Lielbritānijā –, sapratu, ka es tur jūtos sveša,” pauž A. Berģe.
“Nav tādas ģimenes, kur kāds radinieks vai draugs nebūtu bijis ārzemēs. Pat, stāvot rindā mazā veikaliņā laukos, tur šis temats ir aktuāls,” viņa piemetina.