“Zinu, ka es daudz ko nezinu, bet vismaz zinu, kam paprasīt,” pie šādas atziņas viņš nonācis ar dzīves pieredzi un sarunas laikā pauž arī pa kategoriskam spriedumam.

– Vai jums ir sekretāre, kas ar visu informācijas apjomu tiek galā?

– Man ir šite (rāda uz galvu). Sekretāre man arī ir. Taču man tiek sūtītas bildes par katru objektu. Tā es tos redzu un kontrolēju. Tāda ir ikdiena.

– Pārbraucieni, tikšanās, sarunas. Paēst nav kad….

– Paspēju! Hotdogu apēdu pirms intervijas. Restaurācija jau ir tāda interesanta. Piemēram, šorīt Aizputē. It kā visu atradām un sapratām, sākām darbus – nē, tomēr citādi bija.

Uzslāņojumi ir vairāki, jāizvēlas, kuru laikmetu atjaunot, viss atkal jāpārstrādā.

Zivju ielā turpinās noliktavas atjaunošana, sākusies nākamā kārta. Šogad jānokrāso zelmenis. Gribas saglabāt šķībumu, bet tad atkal nevar izpildīt ko citu.

Nav neviena vienāda objekta, viss atklājas un katru dienu mainās.

Vakar Mežaparkā uzsākām darbus. Pēc trim stundām projekts jau ir noraidīts, jo nedarbojas, vajag pārstrādāt.

– Izklausās, ka šo darbu var darīt tikai tādi cilvēki, kuri mīl problēmas!

– Es nemīlu problēmas! Es mīlu tās risināt. Mīlēt problēmas – tas ir pesimistiski. Tāpat kā glāze ir vai nu pustukša vai puspilna.

Paliksim pie tā, ka restaurācijā strādā tie, kuri mīl risināt radušās sarežģītas situācijas.

– Cik objektu jums šobrīd ir vienlaikus?

– Ja godīgi, tad es teikšu, ka nezinu, goda vārds! Tādi, kur prasa, ka vajag, rindā ir kādi astoņi vismaz.

Nezinu, kā paspēt. Atvaļinājuma īsti nav. Aizbraucu atpūsties, aizvedu sievu ar bērniem uz jūru, trīs stundas pastrādāju, tad braucu pakaļ.

– Un šiem darbiem taču nevar aizbraukt uz lielveikalu un visu sapirkt. Jāpārzina senās metodes, tā pati kaļķa java un citas. Kāds bijis jūsu ceļš, to visu apgūstot un kļūstot par restauratoru?

– Ja stāstīšu par savu mācīšanās ceļu, neviens neticēs. Dzīvē esmu darījis daudz ko. Pamatā laikam ir tas, ka mans tēvs bija akmeņkalis.

Es kapos uzaugu, uzstādot akmeņus un klausoties, kā tantes baras, ka es esot uz viņas mīļotā vīrieša galvas uzkāpis.

Restaurācijā iegāju nosacīti ar akmeņiem. Tad lēnām, lēnām – ķieģeļi, re, kur vēl koks, tad vēl šajā objektā kāda karnīzīte, tad nav, kas taisa logus, vai es varu paņemt logus… Labi, uztaisīs divus uz vietas. Bet tagad jau ir Garkalnē cehs – koka mājas.

Tā pamazām būvmākslas restaurācija no A līdz Z. Neskaitot klavieres un grāmatas, kas ir smalkā restaurācija, pārējais restaurācijā laikam viss ir pamēģināts. Sliktu vērtējumu daudz nav.

Liepājā viss sākās ar Svētās Trīsvienības katedrāli, ar Zigurdu (Kirhneru – L. K.), ar “UPTK”.

– Kā jūs satikāties?

– Tika plānots katedrāles restaurācijas konkurss, sapratu, ka tā mani interesē. Parunāju ar paziņām un sapratu, ka tā – “hop, ienāc un sāc!” – nesanāks, vajag sadarboties.

Apvienojāmies, vinnējām konkursu un sākām.

Vispirms vēl bija Liepājas Valsts ģimnāzija, bija jāiet Zigurdam palīgā. Visu iekšpagalmu pāršuvām.

No sākuma bija cits projekts, bet pierunājām direktoru, tagad laikam ir apmierināts, jo teica, ka esot Šveices skolas pagalms, kurp tagad brauc filmas uzņemt. Sākumā baidījās no baltās šuves, bet beigās tā arī palika.

Restaurācijā ir tā, ka var izvēlēties, kuru laika periodu atjaunot.

Nav obligāti pirmais, mēģina vērtīgāko, tomēr parasti – sākotnējo. Kultūras piemineklis jau ir ar savu dzīvi, ar visām pārbūvēm.

Protams, nevajag restaurēt 1995. gadā ieliktos plastmasas logus un padomju laika cementa labojumus.

– Vai bija sajūta, ka katedrāle tomēr ir īpašs darbs?

– Protams! Tur ir negulētas naktis, eksperiments ar smilšakmeņiem, kas ir mans neizdarītais darbs.

Tas ir mans subjektīvais viedoklis, ka ēkai bija jābūt citādai, ja uztaisītu tuvu tam, kā bija sākotnēji. Visam, kas ir balts, bija jābūt piķa melnam.

Tūristu būtu vairāk, un visi saprastu, ka tā ir galvenā katedrāle.

– Kāpēc to nevarēja īstenot?

– Mums ar mācītāju karsti gāja… Diskusijas jau ir vienmēr. Restaurācija, man liekas, Latvijā nav līdz galam definēta. Liepājā arī ir Restaurācijas centrs…

Visbiežākā kļūda ir, ka cilvēki pārprot.

Ja skatāmies caur logu, tā ēka nav restaurēta (rāda uz Pasta namu), tā ir renovēta, un fasāde neatbilst nekam.

Tik smalkgraudainas špakteles nevar likt, jo tās neiztur laikapstākļu ietekmi. Vēsturiski ar tik gludām špaktelēm ārā nestrādāja.

Žēl, ka mūsu izglītības sistēma ir draņķīga. Man pašam ir piecas izglītības. Pirms divarpus gadiem dabūju pēdējo izglītību būvniecībā.

Taču 20 gados es lasīju avīzē, ka valsts labklājība ir atkarīga no izglītības līmeņa, un nesapratu, kur atšķirība, kāds man diploms.

Tagad, pieņemot darbiniekus, saprotu, kādi nāk laukā no skolām. Nav jau speciālistu, trūkst amatnieku, meistaru. Pie vainas ir arī mūsu mentalitāte.

– Kādā ziņā?

– Nu jau tā sāk mainīties. Vācijā ir tā – es esmu baņķieris, tu esi celtnieks un cel man māju, bet abi esam cilvēki.

Pie mums vēl nesen visi gribēja būt ekonomisti. Bet kurš slaucīs ielas un cels mājas?

– Klausos par baltajām un melnajām šuvēm, gludo špakteli utt. Ja tā runātu ar klientu, viņš ķertu pie sirds, jo cilvēks bez speciālas izglītības visdrīzāk to visu nepārzina. Kā atrodat saprašanos?

– Ir arhitekti, ar kuriem izveidojusies sadarbība. Juris Zviedrāns, Laura Kozlovska, kura vairāk ar restaurāciju ņemas.

Cilvēkiem jau daudz ko nestāsta. Kā saka, labāk nezināt, kā desas taisa. Kad ir gatavs, tad pieņem, mums būs vieglāk. Ja atzinums ir, balva ir, tad jau viss kārtībā.

Vai es bieži galvu jaucu? Laikam ne. Būvuzraugiem arī ar mums nav daudz problēmu. Uzņēmumā valda paškritika.

Darbinieki zina, ka es lamājos, jo latiņa ir augstu, sakod zobus un dari.

Restaurācija ir kā bingo. Tāpēc es to nespēlēju, jo man loto ir katru dienu. Ir projekts, ir tāme, ver vaļā un vai nu tu vinnē vai nevinnē.

– Ēkas īpašnieks paredz, piemēram, 50 tūkstošus, bet tad, kad sāk darīt, atklājas, ka izmaksās visus simts. Ko nu?

– Sasēžas un runā. Ir jau pieredze, ka labāk ir rakstīt lielāku tāmi, paļaujoties, ka tā var būt. Tā ir diskusija, saku, ka paskaidrošu, kas un kāpēc. Ja var saprāta robežās ietaupīt, tad to arī dara.

Runājot par kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, labāk lai dara, nekā nekas nenotiek. Kaut vai tā pati Vannu māja. Ja nebūs piebūves, nebūs arī Vannu mājas.

Ja būs Vannu māja ar piebūvi, būs cilvēki, būs darba vietas, Liepāja tikai iegūs. Ja ne, tad ēka sapūs. Ko tad lamāsim – valsti, pašvaldību, īpašnieku? Kas grib tiesāties, tā viņu izvēle. Es uzskatu, ka ēkai jābūt.

Gribu arī izteikt atzinību Liepājas domei par līdzfinansējumu kultūras pieminekļu atjaunošanai. Liepāja no 2017. gada ir ļoti augusi.

Nožēloju, ka pats kādu lūzni nenopirku, jo tagad tās mājas tiek atjaunotas.

Tūrists jau nebrauc uz “Laumas” rajonu vai Ezerkrastu paneļu mājas apbrīnot, bet iet centru skatīties. Tūristi nozīmē naudu, tā ir pilsētas kopējā labklājība.

– Tomēr vēlos atgriezties pie tā neticamā dzīves laikā veikto darbu uzskaitījuma.

– Gribētos jau vēl kaut ko pamācīties. Taču dzīves skola jau ir tā labākā. Ja grib, pats var ātri visu iemācīties.

– Piemēram, kas ir ātri apgūts?

– Bija studentu laiki, hokejs, daudz neapmeklētu stundu. Kā jau jaunietim – zeļonka matos vienā pusē, otrā jods.

Tehnikumā mācījos elektromehāniku. Tur mani viens vecs krievu skolotājs nolika pie vietas. Viņš teica, ka mērkaķim arī var iemācīt televizoru salikt, bet cilvēks atšķiras ar to, ka saprot, ko katra detaļa nozīmē.

Kabeļus raku, visu ko darīju. Akmeņi bija apnikuši līdz kaklam, jo tēvs restaurēja Brāļu kapus, krematoriju.

Strādāju Jūrmalā par sagādnieku, bet izmācījos par konditorejas vadītāju un pusotru gadu to vadīju. Drusku nodarbojos ar elektroniku, automātiku, ventilāciju, tad apkures katlus, lampas ražoju.

Latgalē man bija lauku saimniecība, audzēju kartupeļus, bija doma pārdot Krievijā, bet nāca krīze, kad Krievija 2014. gadā Krimā iebruka. Tad atkal – akmeņi, restaurācija.

– Vai hokeju vēl sanāk uzspēlēt?

– Tagad ne. Uztaisīju pats sev operācijas.

– Kā, lūdzu?

– Man problēmas ar meniskiem bija, bet neaizgāju operēt. Jumts bija jāmaina. Kājas saliku aiz džinsām un izkrikšķināju.

Hokejs bija jaunībā, kad teica – tauta liela, trīsdesmit spēlētājus atradīsim. Toreiz bija normāli, ka ienāca un ar kļušku iemauca. Tagad jau ir tā – puisīt, vai tu, lūdzu, nepabīdītos uz to vietu, kur tev jābūt!

Man liekas, bērniem tagad ir tikai tiesības, bet nav nekādu pienākumu. Tad nu es mēģinu vismaz savējos izaudzināt.

– Vai izdodas?

– Manai meitai bija 14–15 gadu, kad viņa visus krustus Trīsvienībai nozeltīja. Teicu, ka varu to naudu atstāt ģimenē, bet varu arī atdot prom.

Meita mākslas skolā mācījusies, un darbā vajag tikai to, lai klausa rokas. Es zinu, ka man neklausa. Uzzīmēt kā mākslinieki nevaru.

Meita nopelnīja naudu, izgāja kursus, tagad nagus liek. Saka, ka nauda ir, dot nevajagot. Es tikai priecājos.

Ar dēlu visu laiku braucu medībās. Viņš man kopš deviņu gadu vecuma prot auto vadīt. Nesēž telefonā. Pasēž jau, bet es bērniem saku, ka tur var atrast daudz ko lietderīgu, nevajag tikai tās muļķības, citādi nav koncentrēšanās spēju.

Runāju ar arhitektiem, viņi stāsta, ka jaunieši spēj tikai pāris minūtes zīmēt, pēc tam apnīk un met nost. Tad esot mobings, darbā izdegšana, jāiet pie psihologa… ko tik es neklausos!

Izsvied telefonu un iemācies koncentrēties, beidz man makaronus kārt uz ausīm!

Viņi nav darītāji, bet vērtētāju paaudze. Tiktokā – patīk, nepatīt, nākamais! Ja divas stundas jāskatās uz vienu detaļu, viņi to nespēj. Tas ir traki.

– Restaurācijā koncentrēšanās ir ļoti svarīga. Kā jums ir ar darbiniekiem, vai var atrast jaunos?

– Kāds nāk, mācām, darām. Kļūdas ir visiem. Arī tas, kurš neko nedara, ir lielākā kļūda. Mēģinām atrast tos cilvēkus, kuriem ir vēlme mācīties. Citu variantu jau nav.

Nevar tā, ka bērniņam tikai pienākas. Apēdīs mūsu jauniešus.

Ārzemnieki var būt “Bolt” kurjeri, mācīties, vieni paši dzīvot un strādāt, nopelnīt, bet mūsējais tam nav gatavs, jo ir izlaists teftelis.

Skolā var jebko pateikt skolotājai. Kad viņa jau ir nokaitināta, tad izvelk telefonu  un nofilmē – re, viņa uz mani bļauj!

Teikšu godīgi, man liekas, ka mēs braucam kaut kādā sviestā.

– Gribu pavaicāt par piederību Liepājai, vai šī ir jūsu galvenā bāze?

– Bāze ir pie Rīgas, bet Liepājā esmu arvien biežāk, jo te ir objekti. Man patīk. Gaiss ir svaigāks. Es te pat nosacīti atpūšos.

Tikai mašīnas ziemā bojājas, jo jābrauc tik maz, ka neuzsilst. Tepat blakus izskrienu ar kājām.

Laikam tā bija lemts. Nu, barons fon Lilienfelds esot Pāvilostu dibinājis. Krustmāte kaut ko bija meklējusi dzimtas kokam, it kā esot. Daudz jau tādu uzvārdu nav, bet nevaru apgalvot, ir rada vai nav.

Varbūt no Rīgas caur Liepāju tiks uz Pāvilostu? Es nezinu.

Vizītkarte

Mārtiņš Lilienfelds

• Dzimis 1981. gadā.
• Pabeidzis Rīgas 1. ģimnāziju.
• Studējis ekonomiku, lauksaimniecību, būvniecību.
• SIA “ML Būve” vadītājs.
• “Gada liepājnieka” tituls par aktīvu dalību Liepājas kultūras pieminekļu saglabāšanas programmā, veicot vēsturisko ēku restaurācijas darbus augstā profesionālā kvalitātē.
• Precējies, kopā ar otro sievu ir pieci bērni.
• Aizraušanās – bezceļu braukšana, kvadricikli, medības.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.