liepajniekiem.lv
Prašņāta par dzīvi, Ritma aiz klusēšanas neslēpjas, vien smagākajām vietām lavierē cauri ar humora palīdzību. “Tāda nu es esmu – dzīvespriecīga un ar putniem galvā!” – tā viņa saka par sevi.
– Kā jūtaties, uzsākot darbu Pensionāru dienas centrā?
– Nākotnē skatos ar lielu pārliecību un vēlos veltīt sevi visu tam, kas man tik ļoti patīk. Visu mūžu jebkam, kam esmu ķērusies klāt, sevi esmu atdevusi no sākuma līdz beigām – visu vai neko. Šis darbs man tiešām šķiet ļoti interesants.
Visa pamatā, manuprāt, ir mīlestība, gan mīlestība uz cilvēku, gan izpratne par to, kā jūtas seniori.
Tieši šī iemesla dēļ ir labi, ka šādu iestādi var vadīt kāds, kurš pats ir seniora godā, tad komunikācija vedas raitāk.
Jaunie, protams, ir spēcīgi dažādās jomās – izprot datorus, visu jauno tehniku, māk organizēt pasākumus, tomēr dziļi būtībā viņi sirmgalvi nevar izprast.
– Jums gan patīk būt nepārtrauktā komunikācijā?
– Ilgus gadus strādāju ar cilvēkiem Nīcas kultūras namā, arī dažādos pašdarbības kolektīvos, un esmu sapratusi, ka ļoti uzmanīgi jāizturas pret ļaudīm. Kādreiz ir jāpasaka kāds stingrāks vārds – nē, tā nebūs! Gadās, ka cilvēks apvainojas, bet bez tā nevar.
Šo amatu pieņēmu ne tāpēc, ka rēķināju, cik man maksās, cik laika es tur pavadīšu vai cik tas no manis prasīs, bet gan –
ko es varēšu šiem cilvēkiem iedot no sevis.
Nupat biju Sociālajā dienestā, kur izrunājām dažādus jautājumus.
Lielākoties dziedošie kolektīvi tiecas uz augstu kvalitāti, jā, veciem ļaudīm tas nāk grūtāk, jo balsis tomēr ir nosēdušās, bet ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri grib dziedāt, bet tās dziedamās balss viņam nav, tāds rūcējkoris, kas to dara sava prieka pēc.
Tad nu uzņēmos vienu stundu nedēļā veltīt cilvēkiem, kuri vienkārši vēlas izdziedāties, bez jebkādām ekspektācijām. Spēlēju klavieres un akordeonu, gan mums izdosies.
Savā ziņā tā varētu būt psiholoģiski pozitīva nodarbe, kas cilvēkiem uzlabotu pašsajūtu un veselību. Ideju man ir daudz, kaut tikai Dievs dotu varēšanu tās visas realizēt.
– Var just, ka enerģija jūsos kūsā un plāni ir lieli.
– Nesen sāku lasīt slavenās amerikāņu rakstnieces un pedagoģes Bellas Kaufmanes romānu “Augšup pa lejupejošām kāpnēm”.
Sieviete ir nodzīvojusi līdz 103 gadiem, saglabājot prāta asumu, brīnišķīgi izskatoties, spējot gaumīgi ģērbties, pieturoties pie sava īpašā stila, nēsājot stilīgas brilles un, ko es īpaši uzsveru, kurpes uz augstiem papēžiem, apmeklē deju un dziesmu studiju, savos 100 gados vēl lasa lekcijas Ņujorkas universitātē.
Viņai ir tāds teiciens – pa kāpnēm vienmēr vajag kāpt augšup, lai arī kur tās vestu! Tas ir tas, ko es vēlētos visiem senioriem novēlēt, jo gadi nav šķērslis.
– Neizklausās pēc vidusmēra latviešu seniora.
– Tāpēc man gribas parādīt, ka var arī citādāk, nevajag iekapsulēties. Tagad ir tik daudz dažādu pasākumu, kurus var apmeklēt arī pa brīvu, bet ir pustukšas zāles.
Tāpēc aicinu visus celties un iet, bieži vien šiem ļaudīm nav informācijas, kur un kas notiek, jo telefonu viņiem nav vai arī ir senie ar podziņām un internets tur nedarbojas, bet mēģināsim informēt visos citos veidos, lai iekustinātu.
Manī ir degsme, un es gribu ar to pavilkt līdzi savus vienaudžus un jaunāka vai vecāka gadagājuma cilvēkus.
– Kur jūs ņemat šādu enerģiju?
– Vajag būt zinātkāram un vienkārši gribēt izzināt – cilvēkus, grāmatas. Vajag baudīt mākslu un visu laiku nedomāt par sevi un par miršanu.
Jā, kādam varbūt tas vārds šķiet biedējošs, tad tieši tāpēc ir jādomā par to, kā ir tagad.
Nevajag visu laiku teikt un domāt – es jau vairs neko. Galvenais veciem cilvēkiem ir nedomāt par to, ka viņi ir veci, vai ne? (Smejas.)
– Jūs ļoti labi izskatāties, jums piemīt laba gaumes izjūta?
– Jā, jā, tā ir manis pašas, neviens mani nekonsultē, es vienkārši nebaidos. Ja grib un nebaidās, nav iemesla palikt vecišķai, turklāt tad tu arī jauniem sāc patikt.
Jūtu, ka man izdodas iedvesmot citus cilvēkus. Aizeju, tāda uzposusies, uz vienu tikšanos, nākamajā reizē skatos – jau citai dāmai krellītes, vēl pēc laika viņa jau atnāk smukā kleitā un tad vēl feisbukā uzraksta: “Ritma, paldies, tu mani iedvesmoji pucēties, nu vismaz krelles un rokassprādzi uzlikt.”
Nu lielāka gandarījuma man nav, kā tad, ja redzu, ka cilvēks atdzīvojas un no pelēcības lien ārā.
– Kas jūs pašu iedvesmo?
– Tā laikam ir mana māmiņa, viņa vienmēr bijusi mans paraugs. Pati augusi daudzbērnu ģimenē, bez savas mammas, jo viņa agri aizgāja mūžībā.
Mamma bija konditore, tētis maiznieks, tās nebija nekādas augstās aprindas, bet vienmēr, kad kaut kur gāja, viņa meklēja īpašu rotiņu vai labākas drānas.
Arī es, kad aizeju pie daktera, smejos: “Dakter, ja man nav ne auskaru, ne ķēdītes uz kakla, tas nozīmē, ka es esmu galīgi slima.”
– Ziedi arī ir jūsu dzīves sastāvdaļa?
– Tā gan ir, ziedi mums ar vīru padevās, bet nu tam visam pielikts punkts. Mūsu Nīcas skaistais dārzs agrāk bija daudzu apbrīnots, valsts mērogā reiz pat izcīnījām otro vietu. Tomēr nu dzīvē viss mainījies, pienācis punkts, no kura viss jāsāk no jauna vai vismaz citādāk.
Mans vīrs bija liels dārznieks, tad divus gadus es cīnījos viena.
Kad viņš aizgāja mūžībā, es sapratu, ka spēka visam man nepietiks, mans sirdsdarbs ir kultūra, mūzika, cilvēki.
No Nīcas būs jāatvadās, man jau tuvie smej, ko tad tagad bez manis Nīcā šie darīšot, bet nekas, gan radīsies kāds cits labs cilvēks vietā.
– Kā liepājniece tika līdz dzīvei Nīcā?
– Kad braukāju praksē uz Nīcas vidusskolu, iepazinos ar lauku puisi.
Deviņdesmitajos gados, kad visi varēja atgūt savas zemes laukos, šis puisis jau bija mans vīrs, un arī viņš gribēja savu zemi. Es gan nekad īsti neesmu izjutusi īpašu vajadzību pēc tās, bet, kas jādara, jādara.
Tad nu zemīti viņš dabūja, un sākām braukāt, vēlāk jau plānojām, ko tur varētu darīt, ja pārceltos? Liepājas kaimiņš, dzejdaris Modris Zihmanis ieteica audzēt ziedus. Tolaik ziedi bija ļoti pieprasīti Latvijā, jo importu nevarēja ievest.
Tā tas aizsākās – tulpes, narcises, vēl šis tas, un beigās sapratām, ka vislabāk mums padodas rozes.
Kopām, potējām, darbojāmies plecu pie pleca, bet sanāca tā, ka vīrs dabūja Parkinsona slimību, lai gan jau bijām sākuši no nulles taisīt skaisto dārzu.
Nīcā vispār ir tāda mode – ja tev ir dārzs, tam jābūt skaistam.
Tiešām skaistie dārzi ir Nīcas simbols. Kad rožu kopšana man palika par smagu, sāku audzēt lilijas, pēdējos trīs gadus. Tās man padevās ļoti labi.
– Kā tad jūs nonācāt Pensionāru dienas centrā?
– Kādu dienu Vērdiņas kundze vienkārši mani uzrunāja. Toreiz gan vēl domāju.
Zināju, ka ir arī citi kandidāti, tomēr sapratu, ka tas man ir tāds Dieva ceļš – posms Nīcas mājās man bija beidzies, un te vērās vaļā jaunas durvis.
Sapratu, ka man vienkārši pa to ceļu ir jāiet – darīšu, cīnīšos, mācīšos, kamēr vien veselība ļaus.
– Esat pilnībā atpakaļ Liepājā?
– Jā, šobrīd remontēju dzīvoklīti netālu no Annas baznīcas, sanāk, ka atgriežos gandrīz tajā pašā vietā, kur aizritēja mana bērnība.
Savu Nīcas māju “Lūši” izlēmu pārdot. Īstais pircējs vēl nav radies, tomēr dīgstus un stādus jau esmu pārdevusi.
Tas bija ļoti smags lēmums, gada garumā, ar asarām, jo tur nodzīvota puse mūža, katrs kociņš stādīts ar īpašu mīlestību.
Lai kā nu būtu, saprotu, ka viena to visu uzturēt nespēju. Ar trimmeri visus grāvjus izpļaut pati nevaru, tur vajag vīrieša spēku. Tad nu ap Ziemassvētku laiku pārvākšos uz dzīvoklīti, tā būs vieglāk. Ar Nīcu jau gan saikni nezaudēšu, braukšu pie saviem kolektīviem uz mēģinājumiem.
Tā dzīve man ir izveidojusies, ka biju gan skolotāja, gan laba dārzniece, gan kultūras darbiniece. Kad bija jāizvēlas, domāju, ko darīt? Māju un saimniecību jau tāpat dzīves beigās līdzi nepaņemšu, tāpēc nosliecos par labu sirdsdarbam, kas man dos prieku.
– Nogurumu jūs nepazīstat?
– Meita jau prasīja, mamma, vai tev nebūs par daudz? Tomēr es uzskatu – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Ja cilvēks apsēžas dīvānā un sāk skatīties seriālus, viņš tā arī tur paliek. Cilvēkam ir jādara.
Jā, es nevaru adīt osteohondrozes dēļ, bet es visu laiku esmu pulsā, nu, piemēram, pati vadu auto, tagad esmu šeit, pēc brīža došos uz dienas centru, tad mēģinājumi.
Man nav laika domāt par savām likstām, un tas ļoti palīdz.
Ja vienkārši apsēdies un sāc domāt, nu tad ir jāsāk raudāt.
Agrāk man arī likās dīvaini, nu kāpēc tās kundzes dzied uzreiz trīs ansambļos, jo tad, kad ir kāda kopā sanākšana, koncerts, jāstrīdas, kura pie kura ansambļa galda sēdēs. Beigās es sāku domāt: ja man visa šī nebūtu, es arī tā darītu.
Viena kundze man nāk uz mēģinājumu pat pēc sirds operācijas, es viņai saku: “Irmiņ, tu taču saproti, ka dziedāt nedrīksti?” Viņa atbild: “Zinu, zinu, es tikai tāpat pasēdēšu cilvēkos.”
Protams, mums ir bērni, mazbērni, bet ikdienā viņiem ir sava dzīve. Šāds dienas centrs un aktivitātes dod iespēju būt kopā.
– Pret sevi esat prasīga, pret bērniem, mazbērniem arī?
– Bērnu auklēšanas periods arī bija ļoti īpašs, es biju pilna laika mamma. Sūtīju abus mūzikas skolotā, dejās. Man šķiet, ka esmu prasīga.
Arī mazbērniem cenšos daudz ko teikt, bet viņi tā īpaši neieklausās, lai gan arī pretī nerunā (smejas). Saka: “Jā, oma, būs tā!” Tomēr ir tā, kā nu gadās. Es gan gribētu teikt, ka esmu moderna ome. Nu lai viņi dara, tā ir viņu dzīve, viņu izvēles.
Man bija tāda gudra auklīte, kura teica: “Nedod padomu, ja tev nelūdz.” Ja bērni jau dzīvo savā ģimenē, nu nevajag uzbāzties ar savu padomu, labāk paklusēt un prātīgi nogaidīt.
VIZĪTKARTE
Ritma Kluce
- Dzimusi un augusi Liepājā.
- Absolvējusi Liepājas Mūzikas vidusskolu, ieguvusi koncertmeistara un klavierspēles skolotāja profesiju.
- 25 gadus nostrādājusi mūzikas skolā.
- Izbaudījusi posmu, kad bija pilna laika māmiņa meitai Zanei un dēlam Ansim, šobrīd ir oma pieciem mazbērniem.
- Ilgus gadus saimniekojusi Nīcas pagasta ”Lūšos”, audzējusi puķes.
- Liepājas Pensionāru dienas centra vadītāja, turpat vada senioru ansambli ”Kurzemīte”, vada arī ansambli ”Dzīvotprieks”, lietuviešu biedrības ansambli, darbojas vidējās paaudzes deju kolektīvā ”Nīca”, rūpējas par Nīcas ansambli ”Sentiments”;
- Atraitne.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
