Par to diskutējām ar Reģionālā informācijas centra iebraucējiem kontaktpunkta “Kurzeme” vadītāju Liepājā Līgu Krēsliņu, Liepājas Universitātes galveno speciālisti starptautiskās sadarbības jautājumos Ēriku Laubergu un psiholoģi, topošo Junga analītiskās psihoterapijas speciālisti Ivetu Gēbeli.

– Par kāda veida migrantiem mēs šobrīd varam runāt saistībā ar Liepāju?

Līga Krēsliņa: – Strādāju visā Kurzemē ar iebraucējiem no trešajām valstīm jeb legālajiem migrantiem. Palīdzam viņiem integrēties. Ja nepieciešams, piedāvājam konsultantu, juristu, tulku pakalpojumus 33 valodās. Varam piesaistīt psihologu. Legālais atbraucējs ir tas, kuram ir oficiāla uzturēšanās atļauja. Piešķirts vai nu bēgļa, alternatīvais vai patvēruma meklētāja statuss. Liepājā oficiālās uzturēšanās atļaujas visvairāk ir studentiem, pēdējos mēnešos atbraukušas vairākas vjetnamiešu ģimenes, kas izvēlējušās pamest Rīgu.

Pārsvarā šurp brauc, meklējot labāku dzīvi. Gluži tāpat, kā latvieši brauc strādāt uz Eiropas valstīm. Kāds ieprecas, bet daudzi brauc studēt ar plānu palikt te dzīvot. Ģimenes pārceļas, jo šeit jau dzīvo radi. Šie cilvēki līdz mūsu kontaktpunktam pat nenonāk, jo viņi nepieciešamo informāciju un palīdzību saņem no radiniekiem.

Daudziem pirmais jautājums ir: kur var iemācīties latviešu valodu? Kāda jauna sieviete, kas tikai pirms diviem mēnešiem atbrauca no Baltkrievijas, sarunā atzina: “Man ir kauns, ka es vēl nerunāju latviski…” Tie, ar kuriem strādājam, prasa, kā visu darīt pareizi un legāli. Ja būs kas nelegāls, nelikumīgs, migranti zina, ka zaudēs uzturēšanās atļauju.

– Kā mēs, vietējie, pieņemam svešos?

L. K.: – Ļoti dažādi… Zinu labus un sliktus gadījumus. Sliktais: tumšādainam jaunietim meta ar veciem banāniem un teica, lai brauc atpakaļ uz Āfriku. Bija gadījums, kad kāds cilvēks viņus pat grūstīja. Viens brīvprātīgais no Azerbaidžānas stāstīja, ka vietējie ir draudzīgi, atvērti, labprāt palīdz. Brīvdienās puisis aizbrauca ceļojumā uz Igauniju un atgriezties atklāja, ka tur gan saskāries ar patiesi rasistiskiem izlēcieniem. Kurzemē dzīvo daudz pakistāņu, un viņi ikdienā izjūt lielu spiedienu no daļas vietējo. Nostrādā stereotipiska domāšana, ja satikts viens sliktais pakistānis, tad tādi automātiski ir pilnīgi visi. Ieraugot migrantus, daļa cilvēku saraujas, slēpj savus makus, jūtas apdraudēti. 

Ērika Lauberga: – Es galvenokārt strādāju ar studentiem, kuri no trešajām valstīm atbrauc uz Latviju, lai mācītos Liepājas Universitātē. Palīdzam viņiem nokārtot imigrācijas formalitātes, iedzīvoties, iepazīt un saprast vidi. Ja agrāk bija grūti mūsu studentu vidē atrast kādu vietējo jaunieti, kurš piekristu ārzemniekiem palīdzēt nokārtot sadzīves lietas un uz laiku kļūt par draugu, tad tagad neviens vairs nav īpaši jāpierunā palīdzēt. Salīdzinot ar laiku pirms gadiem septiņiem, kad ieradās pirmie viesstudenti no trešās pasaules valstīm, mūsu sabiedrība noteikti ir kļuvusi iecietīgāka pret citu tautu pārstāvjiem.

Lai arī no vietējo puses neiecietība, uzbāzīgi skatieni, aizskarošas replikas iet mazumā, tomēr reizumis tie parādās. Nesen kāds indietis, kurš aizrautības pilns uzsāka studijas, stāstīja, ko piedzīvojis. Stāvot pie kopmītnes Ganību ielā, gaišā dienas laikā kāds vietējais vīrietis angliski uzsaucis: “Brauc atpakaļ uz savu zemi!” Indietis jutās ļoti aizskarts. Es mēģinu paskaidrot, kādēļ tā notiek.

– Ko varat paskaidrot?

Ē. L.: – Domāju, ka tas lielā mērā saistīts ar izglītības līmeni, arī to, vai cilvēks ceļojis, redzējis pasauli un to, kā tur sadzīvo dažādu tautību cilvēki. Jaunieši jau skolā piedalās dažādos projektos, brauc uz citām valstīm, vēro, kā dzīvo cilvēki tur. Tomēr vienlaikus studentiem piesaku, ka vietējo nelabvēlīgā attieksme pret viņiem, iespējams, nav bez iemesla, ka ikvienam ir svarīgi uzvesties pieklājīgi. Atgādinu, ka viņi pārstāv savu valsti un rada mums priekšstatu par tās cilvēkiem. Iespējams, viņš kādam vietējam būs pirmais satiktais atbraucējs, un tādēļ ir tik svarīgi izturēties ar cieņu un nedarīt nelikumības. Protams, negrasos apgalvot, ka visi mūsu ārvalstu studenti ir eņģelīši. Nevar noliegt, ka daļa mūsu sabiedrības izjūt bailes no tiem cittautiešiem, kas par savu dzīvesvietu izvēlējušies Latviju.

Iveta Gēbele: –

Savējais ir labais, bet tas, kas ir svešs, nesaprotams, – sliktais. Bieži vien pasaule cilvēku prātos tiek dalīta šādi.

Pieļauju, ka šāds dalījums līdz mūsu dienām atnācis no senseniem laikiem, kad dalījumu “savējais – svešais” noteica viens no cilvēku pamatinstinktiem – izdzīvošanas instinkts. Svešie, kas bija tur, ārā, varēja atnākt un ar pārspēku ierasto mītni vai pat dzīvību atņemt. To nosaka visos laikos aktuālais drošības jautājums un drošības vajadzība. Savējie ir saprotami, paredzami, pazīstami, tātad droši. Atnācēji bija un vēl joprojām ir nesaprotami, citādi, viņi ir svešinieki. Šodien mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, kad pasaule palikusi pārredzamāka, iepazīstamāka, izglītotāka, līdz ar to bailes un neiecietība pret svešo pamazām mazinās. Bet, domājot par mūsu sabiedrību, noteikti jāņem vērā piedzīvotās kultūras traumas. Pērnvasar Vīnē piedalījos analītiskās psiholoģijas kongresā, kur ļoti plaši tika skatīts šis jautājums “mēs un svešie” pasaules kontekstā. Kongresa tēma bija “Sastopoties ar otru: mūsos, starp mums un pasaulē” un skāra visdažādākos šīs problēmas aspektus, problēmas un to risinājumus.

Ļoti precīzi šogad varējām novērot, kā visā pasaulē attīstās “mēs – labie, viņi – sliktie” dinamika.  Kad gada sākumā Ķīnā sāka izplatīties Covid-19, kā pasaules valstis skatījās uz ķīniešiem! Kā uz ļaunajiem sikspārņu ēdājiem! Bet pēc tam, kad tā vairs nebija tikai ķīniešu problēma, “ļaunuma” seja mainījās. Tad tas bija jebkurš ceļotājs, un vēlāk jau tika meklēts vēl cits “ļaunais”, ko vainot.  Covid-19 pandēmija skāra visas pasaules valstis, un varbūt tas palīdz izprast, ka pasaulē mēs visi esam saistīti. Vīruss nešķiro svešos un pazīstamos. Visi esam vienlīdz apdraudēti.

– Kā veicināt saprašanos starp vietējiem un migrantiem? Kā iepazīstināt ar viņiem?

L. K.: – Rīkojam tikšanās, uz kurām aicinām migrantus un vietējos. Visatvērtākie ir jaunieši. Vecākiem cilvēkiem piemīt stereotipiska domāšana. Jaunie ar interesi iepazītas, grib uzzināt vairāk par citām kultūrām, viņi cilvēkus nešķiro pēc ādas krāsas. Bieži draudzēšanos nobremzē vecāki. Zinu gadījumu, kad ar tumšādainu meitenīti, kas iet bērnudārzā Ventspilī, neviens nedraudzējas, jo vecāki saviem bērniem aizliedz to darīt. Jaunieši, kas, iesaistoties projektos, redzējuši pasaules lielpilsētas, multikulturālu vidi pieņem kā normu. Latvieši, kas apprecējuši cittautiešus un atgriezušies Latvijā, bieži sabiedrībā iziet vieni, dzīvesbiedru atstājot mājās, jo baidās no vietējo reakcijas. Bijuši gadījumi, kad migrantiem uzbrukts naktsklubos, šie cilvēki nepatiesi vainoti zādzībās. Arī tā tiek veidots negatīvais priekšstats. Ne velti saka: bailēm lielas acis. Ko nepazīst, no tā baidās. Organizējam dažādus pasākumus, atvērto durvju un satikšanās dienas, cenšamies iesaistīt liepājniekus, kurzemniekus, iepazīstinām viņus ar migrantiem.  Organizējam pasākumus kopā ar “Atštaukām”, un arī viņas sākumā bija neziņā, kā viss notiks, kā atbraucēji priekšnesumus, rotaļas uztvers, kā notiks saziņa utt., bet tagad jau viņasprasa: “Kad atkal mūsu draugi nāks pie mums?” Viņi ir tik atvērti mūsu kultūrai, iesaistās, grib izzināt pēc iespējas vairāk, piedalīties.

– No kurienes mūsu sabiedrībā bailes no migrantiem?

L.K.: – Ļoti liela nozīme, manuprāt, ir Latvijas medijiem, kuros izceļ sliktās lietas, notikumus, radot bailes satraukumu, nepatiku. Cik daudz pretī sliktajām ziņām par migrantiem tiek publicēta laba informācija? Par labo runā ļoti reti.

I. G.: – Šāda veida bailēm cēlonis ir kultūras trauma. Mūsu senči vairākās paaudzēs piedzīvoja ļoti smagus, traumatiskus notikumus: dažādu svešzemnieku kundzību, karus, izsūtīšanas, bēgļu gaitas. Tas tautas atmiņā saglabājas, veidojot traumatisko pieredzi, kas tiek nodota nākamajām paaudzēm. Bet, neraugoties uz to, var novērot, ka jaunā paaudze jau sāk atveseļoties no šīm traumām un aug tolerantāka pret cilvēkiem ar citādu ādas krāsu, citādu orientāciju, reliģisko piederību utt.  

– Ko no iebraucējiem gaida vietējā sabiedrība?

L. K.: – Ļoti izplatīts viedoklis mūsu sabiedrībā, ka svešie atbraucēji, saņemot pabalstus, kas viņiem tiek piešķirti, atņem mums mūsu naudu. Es ieteiktu vispirms noskaidrot, cik tas pabalsts patiesībā ir liels. Tas ne tuvu vairs nav tāds, kāds bija pirms gadiem. Par saņemto migranti pavisam noteikti te nevar gulēt jūrmalā un neko nedarīt. Mūsu sabiedrība gaida, ka viņi būs nevis ņēmēji, bet gan devēji un nedzīvos no pabalstiem. Vjetnamiešu ģimenes ir vienkārši apbrīnojamas. Visi strādā, mācās. Bērni iet uz pulciņiem, apmeklē mūzikas skolu, sporto, un nevienu brīdi viņi nav prasījuši nekādu sociālo palīdzību. Lielākā daļa atbraucēju tiešām nav patērētāji.

– Ko migranti mums māca?

Ē. L.: – To, ka cilvēki ir atšķirīgi gan pēc ādas krāsas un izskata, gan reliģiskās piederības, un tas ir ok. Kad Liepājas Universitātē parādījās pirmie ārzemju studenti, es pati ļoti daudz mācījos, kā ar viņiem komunicēt. Domāju, cik daudz man ir jāspēj pielāgoties viņiem, viņu prasībām, vai varbūt viņiem jāpielāgojas man. No ārzemniekiem visbiežāk dzirdu, ka ir ļoti grūti sadraudzēties ar latviešiem. Tad skaidroju, ka mēs vienkārši tādi esam – atturīgi, vēsi, ka mūsu attieksmi nevajag uztvert personīgi. Kad studenti atgriežas no mūsu pasākumiem vai Līgas organizētajiem integrācijas kursiem, viņi priecājas, ka beidzot sapratuši mūsu attieksmes īpatnības.

– Kam jānotiek, lai mēs zaudētu savus negatīvos priekšstatus?

L. K.: – Jātiekas, jāveido personīgas attiecības, citam citu jāiepazīst. Tam ir vajadzīgs laiks. Jābeidz ticēt mediju vienpusējai informācijai, kas labprāt atspoguļo tikai slikto. Cik var! Pastāstiet arī kaut ko labu! Ja jaunie pasauli iepazīst caur savu pieredzi, braucot uz citām zemēm, tad vecākā paaudze uzticas medijiem, kuros informācija mēdz būt ļoti vienpusēja. Migrantus sauc par teroristiem, no viņiem baidās. Vai kāds ir stāstījis un vietējie zina, cik stingri ir noteikumi un pārbaudes, lai migrants saņemtu uzturēšanas atļauju Latvijā? Mēs savā valstī drīkstam apstiprināt tik mazu skaitu migrantu, ieskaitot bēgļus, ka katrs no viņiem tiek ārkārtīgi rūpīgi pārbaudīts. Ļoti daudziem arī atsaka.

Mūsu valstī ir noteikti kritēriji, katram migrantam patvērumu nedodam.

Ja sabiedrība to zinātu, tad arī domātu citādāk. Ieteiktu ielūkoties mājaslapā integration.lv, kur atrodama gan noderīga informācija iebraucējiem, gan arī dažādu cilvēku stāsti un pozitīvie piemēri.

Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji tāpat kā tic sliktajām ziņām, ticētu arī labajam, ko uzrakstītu par migrantiem. Ir grūti prasīt ticēt labajam, ja viņi par to nav informēti. Savā ziņā sabiedrisko domu ietekmē arī anonīmie komentētāji interneta portālos. Daļa sabiedrības notic, pieņem agresīvos komentārus par patiesību un veido savu attieksmi pret atbraucējiem. 

Ē. L.: – Vietējo Liepājas sabiedrības domu pavisam noteikti ietekmē vietējie ziņu portāli. Pirms gada bija ļoti smags brīdis ar vienu ārzemnieku, un publiskajā telpā, nenoskaidrojot kontekstu, nonāca fotogrāfijas un puspatiesības. Es būtu priecīga par līdzsvaru. Par to, ka publicētu ne tikai sliktās, bet arī labās ziņas par ārzemju studentiem, imigrantiem. Viss nav tikai slikti un melni, kā dažbrīd šķiet. Kad manu viedokli par to publicēja tīmekļa vietnē, no anonīmajiem komentētājiem arī es par sevi uzzināju daudz jauna… Ziepes mēdz savārīt ne tikai ārzemnieki, bet arī vietējie.

I. G.: – Neiecietība pret citādo bieži vien saistīta ar mūsu kompleksiem, personīgajiem un kultūras kompleksiem. Kompleksi mūsu psihē ir emocionāli uzlādētu tēlu un priekšstatu kopums zemapziņā, kas formējas ap personīgo pārdzīvojumu, tam ir savs kodols (to veido reāls psihotraumas tēls no daudzām sekundārām asociācijām).

Ja runājam par kultūras kompleksiem, tad to rašanās iemesls ir kultūras trauma, piedzīvotā diskriminācija, apspiestība, izstumšana, nepieņemšana, neatzīšana.

Kāds varētu būt latvieša kultūras komplekss? Uzskats, ka visi svešie jāuztver aizdomīgi, kā ienaidnieki, kas var nodarīt sliktu. Kompleksiem piemīt bipolāra daba. Kompleksam aktivizējoties, viena tā daļa sāk dominēt pār Ego, identificējoties ar kultūras kompleksa daļu, otra daļa projicējas uz objektu, – bieži uz otras grupas traumai atbilstošu īpašību. Tad, kad esmu nobijies, rodas neapzināta vajadzība savas emocijas izdabūt ārā, bieži vien vērst pret kādu citu, arī atbraucējiem.

Saturēt kompleksu enerģiju ir diezgan grūti, tas prasa ļoti daudz spēka, un, kamēr kompleksi nav pārstrādāti, ļoti iespējams, ka notiks klusāki un skaļāki uzbrukumi svešajiem, citādajiem. Kā dziedēt kultūras traumas un to radītos kompleksus? Ieraudzīt, ka citādie, migranti nav ļaunums un mēs neesam ne cietēji, ne upuri. Vērts atcerēties, ka arī mūsējie svešās zemēs ir tikai migranti. Džons Peri kultūras kompleksus nosaucis par apslēptām mīnām, kuras ir izmētātas pa pasauli un nav detonētas. Nekad nevar paredzēt, kad tās uzsprāgs. Atrisinājums būtu tad, ja mēs paši spētu kļūt par “sapieriem”, savas mīnas atrastu un iemācītos neitralizēt.

– Kurā brīdī svešais var kļūt par savējo?

L.K.: – Satiekoties, nebaidoties, sarunājoties. Ja ir kopīgas aktivitātes, intereses. Viņi taču ir tādi paši cilvēki kā mēs. Tāpat kā tu iepazīsties ar jaunu draugu latvieti, tāpat iepazīsties ar atbraucējiem. Vispirms iepazīsti, mēģini saprast un tad paud savu viedokli, nevis dari to, neko nezinot. Tikai iepazīts, otrs cilvēks var kļūt par savējo. Pavisam noteikti nekad visi mums nebūs draugi, bet svarīgākais ir dod iespēju sev un tam otrajam atklāt sevi, nevis – viņš izskatās citādāk un tādēļ uzreiz ir sliktais. Pēc kā to spried? Tu taču šo cilvēku nepazīsti!

Kad aizbrauc uz citu valsti, tu pieņem, respektē šīs valsts kultūru, bet tas nenozīmē, ka tev jāatsakās no savējās. Nav pareizi uzspiest savējo. Mums bijuši pasākumi, kuros atbraucēji stāsta par savu kultūru, gatavo nacionālos ēdienus, un tas ir ļoti, ļoti interesanti. Galvenais, cieni valsti, kurā dzīvo. Negācijas, konflikti rodas brīdī, ja kāds otram kaut ko sāk uzspiest. Svarīga ir abpusēja cieņa. Man darba nav bijuši tādi gadījumi, kad kāds legālais imigrants uzstājīgi izvirzītu savas prasības.

Ē. L.: – Universitātē regulāri organizējam dažādus kultūras apmaiņas vakarus, ārzemju studentus aicinām stāstīt par viņu tradīcijām, ēdieniem, dejām. Ierodas studenti, pasniedzēji, skolu jaunatne, arī pa kādam liepājniekiem, un visiem ir interesanti. Šķiet, lielākā problēma ir, kā šiem pasākumiem piesaistīt pēc iespējas vairāk pilsētnieku. Mana deviņus gadus vecā meita nekad nav jautājusi, kādēļ tam cilvēkam tumšāka ādas krāsa nekā viņai. Varbūt tādēļ, ka viņa kopš mazotnes nākusi man līdzi uz šiem sadraudzības vakariem.

– Vai iespējams prognozēt, kā situācija ar migrantiem mainīsies nākotnē?

L. K.: – Migrantu būs vairāk. Pasaule ir atvērta. Man vienmēr gribas atgādināt mūsu cilvēkiem: tā kā jūs pret atbraucējiem no citām valstīm izturaties šeit, tā pret jūsējiem, kas dzīvo un strādā citās valstīs un ir migranti, izturas to valstu vietējie. Kā jūs gribētu, lai izturas pret jūsu tuviniekiem, draugiem, paziņām? Bieži vien pietiek to atgādināt un cilvēki jau aizdomājas un visu saprot. Gribas cerēt, ka arī mēs kļūsim atvērtāki un cienīsim citus cilvēkus. Protams, būs tādi, kas savas domas par atbraucējiem nemainīs.

I. G.: – Jo vairāk sabiedrība traumēta, jo tā ir konservatīvāka un vairāk sargā savas robežas. Mēs, latvieši, esam traumēta nācija, un labi, ka to apzināmies. Grupas, kurām piemīt spēcīga savas kultūras identitāte, tiek mazāk pakļautas nokļūšanai kompleksu gūstā un var brīvāk pieņemt un sadarboties ar “otru, citādāko”. Tāpēc risinājums – pašiem stiprināt savu kultūridentitāti, cienīt un lepoties ar to. Tad arī varēsim to vairāk parādīt citiem un spēsim pieņemt citus. Liela nozīme ir sabiedrības izglītošanai. Jo mazāk kompleksu sabiedrībā, jo tā vieglāk spēj pieņemt citādo. 

Ē. L.: – Pieņemšanu veicina arī tas, ka nu jau ne viens vien latviešu migrants atgriežas atpakaļ dzimtenē ar savu svešumā iegūto pieredzi. Reizēs, kad ārzemju studenti bijuši kādā naktsklubā dejot un piedzīvojuši verbālus un neverbālus uzbrukumus, viņi ir nesapratnē un skumīgi. Tad saku: “Dodiet mums laiku!” Mums vēl vajag laiku, lai pieņemtu, ka mūsu mazajā pasaulē, Latvijā, Liepājā, var dzīvot dažādu tautu pārstāvji, un saprastu, ka varam ļoti daudz iegūt, kļūstot atvērtākiem.

UZZIŅAI

Personas, kas ierodas no trešajām valstīm, daudz vērtīgas informācijas var iegūt vietnē www.integration.lv.