Ilze Ozoliņa
"Kurzemes Vārds"
Naktī uz otrdienu piemineklis krastmalā apjozts ar augstu būvniecības žogu, aiz kura ap pulksten 7.30 bija dzirdama klaudzoņa un urbšana. Tehnika sāka darboties pie granīta pamatnes, bet ap pulksten 9 demontāžas vietā ieradās ceļamkrāns un skulptūras apjoza ar lentēm.
Pakāpeniski krastmalā ieradās aizvien vairāk ļaužu, kas vēroja notiekošo. Vairums bija pacilātā garastāvoklī, viens otrs, diskrēti paejot nomaļus, iemalkoja graķīti, lai sasildītos.
85 gadus vecais Aivars bija viens no pirmajiem skatītājiem. To, ka jauc nost granātmetēju, pamanījis, vedot uz treniņu ledus hallē mazdēlu.
Atpakaļceļā nolēmis piestāt un pavērot, kā darbu veicējiem sokas, jo pats savulaik, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, strādājot par kravas automašīnas šoferi, esot piedalījies Staļina pieminekļa nojaukšanā pie Liepājas dzelzceļa stacijas. Toreiz ar “pāris sitieniem” piemineklis no postamenta nogāzts ātri.
“Man no šī [Liepājas aizstāvjiem] pieminekļa ne silts, ne auksts, to jau vajadzēja aizvākt sen. Kad vēl biju mazs puišelis, Tirdzniecības kanālā stāvēja vācu kuģi. Pusstundu pēc tam, kad pēdējais vācu kuģis bija prom, ienāca krievu karaspēks. Vispirms man bija jārunā vāciski, pēc tam krieviski. Krievu karaspēks šeit uzvedās kā barbari – sāka laupīt, zagt un izvarot.
Šim piemineklim nav nekādas nozīmes – vācietis jau nāca no Grobiņas, bet piemineklis uzlikts tā, it kā mestu granātu uz liepājniekiem,” spriež sirmgalvis.
“Jūtamies kā deviņdesmitajos gados – atkal notiek kaut kas tāds. Baigi gribas smaidīt, nezinu kāpēc,” jautri nosaka Vineta.
Viņa ar vīru par pieminekļa demontāžu uzzinājusi nejauši, braucot uz veikalu. “Tādas pašas sajūtas kā tad, kad gāza nost Ļeņina pieminekli,” piebilst Vinetas dzīvesbiedrs.
Tikmēr 17 gadus vecais vidusskolnieks Dominiks par pieminekļa nojaukšanu izlasījis portālā liepajniekiem.lv un, nepagūstot pabrokastot, uzreiz ar velosipēdu traucies uz krastmalu.
“Brīnišķīgas sajūtas! Tam bija jānotiek jau pirms 32 gadiem. Manuprāt, katra padomju monumenta nojaukšana virza mūs tuvāk latviskākai Latvijai,” norāda puisis.
Arī 70 gadus vecā Astra smejoties pauž, ka šī viņai ir svētku diena. “Es ar to mēslu esmu uzaugusi. Paldies Dievam! Vakar gāju garām un skatos – vēl viņš stāv. Vīrs internetā ieraudzīja, ka grauj nost, piezvanīja, un es mudīgi skrēju šurp.”
Sieviete klāsta, ka savulaik pionieru gadadienā bijusi spiesta pie šī pieminekļa nākt, arī 1. maija svētku demonstrācijā. “Tas, kurš to pieminekli taisīja – Lieknis, bija mana tēva draugs. Paps ar viņu vēl kopā smējās, ka tās visas ir muļķības – ne te ir bijusi kāda atbrīvošana, nekas. Mans tēvs toreiz gājis uz tiltu skatīties, pēc tam stāstīja, ka bišķi pašaudījās, un viss. Nekādas atbrīvošanas nav bijis”.
Tomēr ne visi sanākušie bija tik priekpilni. Kāds savstarpējā sarunā skaļi šķendējās, ka “grib izdzēst viņu piemiņu”, vēl kāda kundze pauda neizpratni, ka pieminekļa demontāžai tērē naudu, kas vairāk noderētu, lai palīdzētu pensionāriem un maznodrošinātajiem.
“Tā ir vēstures daļa! Neviens taču nesaka, ka nu atgriezīsies padomju karaspēks. Neviens jau neatnesīs labu pienu, vistu, gaļu, nepieslēgs apkuri. Nekā tāda vairs nebūs,” sacīja kāda sieviete.
Ap pulksten 12, daļai sanākušo uzgavilējot, no pieminekļa tika atdalīta plāksne ar uzrakstu latviešu un krievu valodā “Liepājas aizstāvjiem”. Drīz krita arī otra, uz kuras attēlots gada skaitlis 1941.23.VI–29.VI.
Pāris desmit minūšu vēlāk granātmetēju ar ceļamkrānu lēni nocēla no postamenta un noguldīja uz kravas automašīnas platformas, lai to tālāk vestu uz Okupācijas muzeja noliktavu.
Tikmēr strādnieki turpināja darbu pie granīta pamatnes demontāžas.
“Visi iesaistītie dienesti līdz šim brīdim darbus veikuši ļoti profesionāli. Nekādu sarežģījumu nav, darbi notiek, kā plānots,” pēcpusdienā sacīja Liepājas domes izpilddirektora vietnieks Didzis Jēriņš.
Pieminekļa pakājē likvidēs arī zemo kadiķu apstādījumus. Pēc darbu pabeigšanas teritoriju labiekārtos – uzbērs melnzemi un iesēs zālīti. Tas, vai perspektīvā šajā vietā tapts kāds cits vides objekts, pagaidām nav zināms.
Piemineklis Liepājas aizstāvjiem atklāts 1960. gada jūnijā. Bronzas figūru grupu uz granīta pamatnes veidojis tēlnieks E. Zvirbulis, arhitekts ir J. Līcītis, objekts tapis pēc V. Liekņa meta.
”Straujā atvēzienā strādnieks pacēlis roku, lai sviestu fašistiem pretī granātu. Plecu pie pleca ar viņu cīnās matrozis un drosmīga padomju meitene – sanitāre. Tā izskatās piemineklis pilsētas aizstāvjiem, ko vakar svinīgi atklāja Liepājā,” 1960. gada 21. jūlijā ziņoja laikraksts ”Cīņa”.
Šis ir trešais okupeklis, ko Liepājā likvidē pēdējo mēnešu laikā.
Augusta nogalē 14. novembra bulvāra un Grīzupes ielas krustojumā demontēja Sarkanās armijas ģenerālmajora Nikolaja Dedajeva piemiņas plāksni, bet oktobra pirmajā pusē nojaukts cilnis 14. novembra bulvārī 40A.
Liepājas pašvaldības Sabiedrisko attiecību un mārketinga daļas vadītāja Zita Lazdāne skaidro, ka precīzas pieminekļu demontāžas izmaksas būs zināmas pēc pilnīgi visu darbu pabeigšanas.
Tā kā valsts finansēs ne vairāk kā 50% no kopējām demontāžas izmaksām, pašvaldības budžeta izmaksas par objektu demontāžu būs zināmas ne agrāk kā šī gada 1.decembrī, piebilst pašvaldības pārstāve.
