Cieņa pret dzimtenes vēsturi un interese par senčiem kā šīs vēstures daļu mani mudinājusi apzināt savas dzimtas saknes cerībā, ka nākotnē jaunajās paaudzēs atradīsies kāds, kurš iesākto darbu vēlēsies turpināt. Man patīk uzskats, ka cilvēks turpina dzīvot tik ilgi, cik viņu kaut viens vēl atceras. Es nezinu visas kapsētas, kurās guļ mani senči, mana roka nav varējusi nolikt nevienu ziedu, godinot viņu piemiņu, taču es steidzu nolīdzināt savu parādu viņiem.

Manī taču mīt viņu spēks un gļēvums, izturība un vājums. Plāciņu dzimtas vēstures pētījums ir kā veltījums tiem, kas devuši mums dzīvību.

Meklējot pamatu uzvārda skaidrojumam, atradu vairākas versijas. Latvijas vietvārdu vārdnīcā vārds “plācis” skaidrots kā “purvs, dumbrājs”. Tātad mājvārds un uzvārds būtu jāskaidro kā “Purva ļaudis”, kas Bārtas apvidus kontekstā ir visai ticami. Varētu būt arī, ka vācu valodas ietekmē “plācis” pārvērties par “placi” – vietu, un tas veicina šo jēdzienu saplūšanu vismaz konkrētajā gadījumā.

Divos pasaules karos piedalījušies Plāciņu dēli un meitas, 1914.gadā cara armijā iesaukts Klāva Plāciņa dēls Jēkabs, Tīru mežsarga Jēkaba Plāciņa dēls Jēkabs, bet meita Made brīvprātīgi kļuvusi par medicīnas māsu un glābusi dzīvību karavīriem dienvidu frontēs, nokļūstot Aizkaukāzā, Turcijā, Grieķijā un Bulgārijā. Jēkabs Otrais, kā viņu dēvē dzimtā, kara beigās saslimis ar tīfu un nokļuvis Maskavā, bet vēlāk atgriezies un saimniekojis Tīros jau ar uzvārdu Plācenis (pateicoties pagasta rakstvedim).

Vedekla Emīlija Plācene uzrakstījusi veselu stāstu par Jēkaba Plāciņa trim mīlestībām. Viņa stāsta, ka Tīru mājas apmēram 1760.gadā barons licis uzcelt mežsargam. Izvēlējies vienu viskārtīgāko saimnieku par meža uzraugu un atvēlējis tam mājas, piekodinot, lai dzemdē dēlus, kas var turpināt mežkunga darbu. Vēlāk trīsdesmitajos gados saimniecība sadalīta, 1944.gadā vācu karaspēks mājas nodedzinājis, bet padomju gados visi koki iznīcināti un noplanēts lidlauks. Kādreiz Bārtā bijis arī Plāceņu ciems, 1957.gadā iedzīvotāji no turienes izdzīti un ciema vietā ierīkota raķešu bāze.

Tīru Jēkaba bērniem laimējies – viņi atgriežas dzimtajā zemē jau neatkarīgajā Latvijā. Jēkabam Klāva dēlam nav lemts izdzīvot šajā karā, bet viņa meita Anna Emīlija Januška Otrā pasaules kara sākumā piedalījusies Liepājas aizstāvēšanā un, svešu bērnu dzīvības glābjot, savējos atstājusi māsas ziņā, devusies uz Austrumiem. Atgriešanās ceļš bijis tikpat smags – cauri dubļiem un asinīm vairākus gadus ar snaipera šauteni rokās.

Mežsarga Jēkaba mazdēls Pauls Reķis no strādnieku ģimenes latviešu karavīra formastērpu nomainījis pret citu un karojis Lielvācijas pusē latviešu leģionā. Izbridis Volhovas purvus, kritis kaujā kaut kur pie Džūkstes.

Klāva ģimenē izdzīvojuši un pēcnācējus radījuši seši viņa bērni, no kuriem vairāki miruši mazgadīgi. Starp vecāko un jaunāko bērnu ir apmēram 20 gadu starpība, tādēļ mana mamma, būdama jaunākais bērns ģimenē, maz stāstīja par vecāko māsu Madi, bet vecāko brāli Jēkabu pat nedzirdēju pieminam. Ženija savu tēvu pieminēja ar rūgtumu – kad viņa bijusi pavisam maza un slima, tēvs nav saucis pēc ārsta un tikai paretam ienācis paskatīties, vai viņa vēl dzīva. Bijis pierasts, ka tolaik ģimenēs dzimst daudz bērnu, un viņu mirstība nebija nekas neparasts.

Bērnībā kopā ar brālēnu un māsīcu Plāciņos atradām kaudzēm cara laika naudas, ko vectēvs bija rūpīgi krājis. Sākoties karam, naudai zuda vērtība, un tā pazuda arī Klāva pūles un cerības. Plāciņu saimniecību mantoja jaunākais dēls Roberts, bet dēls Pēteris iegādājās “dampi” un kūlēju, rudeņos pelnīdams naudu ar labības kulšanu pie saimniekiem.

Otrs Jēkaba Otrā mazdēls Eduards Plāciņš, Maztīru Klāva dēls, ļoti gribējis mācīties, bet tēvs nav ļāvis, jo viņam saimniecībā vajadzējis palīga. 16 gadu vecumā Eduards aizbēdzis no mājām uz kuģiem un pēc atgriešanās dzīvojis Bauskā. Kara dēļ viņam izjukušas kāzas, un Eduards nokļuvis Krievijā. Kritis kaujās Valkas apkaimē.

Klāva Plāciņa mazdēls Miķelis Bokums Tadaiķu pagasta Plāciņos bijis laukstrādnieks mātes brāļa Roberta saimniecībā un atteicies kalpot lielvarām.

Klāva znots, meitas Annas vīrs, Juris Runkovskis bijis smalkjūtīgs un inteliģents cilvēks, Liepājā strādājis par tramvaja konduktoru un aizrāvies ar gleznošanu un fotografēšanu. Viņš bijis arī rēķinvedis un mežsargs Puzē, kur darbojās “sarkanie” partizāni, kurelieši un arī viltus partizāni. Nav zināms, kuru rokās ticis un par ko, Juris pakārts sievas acu priekšā.

Plāciņi, tāpat kā citas dzimtas, tika ierauti kara virpulī, starp varām šķelti un skaldīti, taču sīksti dzen atvases un izturīgi turpina dzīvot un strādāt. Tā Klāva dzimtas kokam kuplo jau desmitā paaudze, ko pārstāv Valteru un Veisu ģimenes. Plāciņi un Plāceņi atrodami Liepājā, Bārtā, Bernātos, Virgā, Rīgā, Siguldā – jā, arī Anglijā un Īrijā. Meitas un mazmeitas ieaugušas citās dzimtās. Bērni un mazbērni savus senčus nav aizmirsuši.

Silvija Pilvere

Plāciņu dzimtas salidojums 2004.gadā notika Bārtā. Te uz tiltiņa sapulcējusies aptuveni trešdaļa salidojuma dalībnieku. Visus kadrā dabūt nemaz nav izdevies.