Pamatalga vidēji virs 300 latiem “uz rokas”, prēmijas, nomaksāti nodokļi, saliedēts kolektīvs, darbs savā profesijā, atlaides, papildus bonusi, zems stresa līmenis darba vietā, piemaksas par virsstundām, standarta jeb astoņu stundu darba laiks un brīvas nedēļas nogales. Šie ir galvenie nosacījumi, lai bez darba palikušie liepājnieki, atkal sāktu strādāt.

Jāatzīst, ka šiem trim liepājniekiem nav vienalga, kur un ko strādāt. Viņi zina, ko vēlas darīt un ir pārliecināti, ka viņiem izdosies.

Neļaus kāpt sev uz galvas

Trīs pirmskolas vecuma bērnu māmiņai Evijai (32) nākammēnes beigsies bezdarbnieka pabalsts. Ja pirms pusgada nebūtu atlaista no pārdevējas darba veikalā, pati būtu rakstījusi atlūgumu. Vīrs pelnot ļoti labi un sen bija teicis, ka viņai no darba ir jāiet prom. ”Tas nebija izturams par algu, kas ar katru reizi kļuva arvien mazāka un mazāka – darba devējs atrada iemeslus, kā piekasīties un atvilkt no algas, dažreiz nezinot, par ko. Tas, ko saņēmu, bija tikai kapeikas – kas ģimenes cilvēkam ir pamatalga nedaudz virs 200 latiem ”uz rokas”, citreiz pat mazāk? Ņirgāšanās! Tad vispār nav jēgas strādāt 12 stundas dienā un arī brīvdienās, pavadot darba laiku uz kājām un nepārtraukti dzīvojot stresā, ka tevi videokamerā novēro?” tā Evija.

Evija vēlētos atrast darbu savā profesijā – viņa ir mārketinga speciāliste, gribētu saņemt algu vairāk par 300 latiem ”uz rokas” un brīvas nedēļas nogales. ”Ar šādiem nosacījumiem man darbs apmierinātu, nebūtu nedēļu pirms algas jāknapinās,” atzīstas Evija. Viņai svarīgs priekšnosacījums  ir tas, lai darbs nesagādātu rutīnu. ”Visvairāk kaitina tas, ka darba devēji darbu uzskata par galveno, un privātā dzīve un pārējās lietas jāpakārto darbam. Manuprāt, vajadzētu būt otrādi,” tā domā Evija. Sieviete neslēpj, ka bezdarbnieka statuss iedzen skumjas un depresiju, viņa vēlas strādāt, taču izmantot sevi par zemu darba algu pilnas slodzes darbā, neredzot ģimeni un paliekot bez brīvā laikā, viņa nevēlas. ”Nē, tas nav slinkums, taču ļaut izmantot sevi , jo ”šajā laikā tāpat nekādu labo darbu neatradīsi” un ”jāstrādā tā, kā liek un vajag”, neļaušu!” sarunas nobeigumā strikti nosaka sieviete.

Lūkojas ārzemju virzienā

Mareks (25)  šajā vasarā absolvēja Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti, studējot maksas grupā. Puisis jau studiju laikā sūtījis savus CV dažādām iestādēm, uzaicinājumus uz intervijām saņēmis vairākkārt. ”Taču visās vietās atteicu,” savu stāstu sāk Mareks. Pirmkārt, viņu nav apmierinājusi darba alga. Otrkārt,  darba laiks. ”Visos uzņēmumos, kur tiku uzaicināts uz intervijām, biju iepriekš no paziņām uzzinājis darba algu apmērus un tajos strādāja tādi cilvēki, kuriem nebija pat izglītības vajadzīgajā jomā, bet viņiem bija augstas algas. Taču man jau iesākumā pateica, ka ”tā kā esmu jauniņais” būs jāpastrādā par minimālo algu uz pilnu slodzi un virsstundas.

Tā es nebiju mierā, sapratu, ka tā būs izmantošana, plus vēl tas, ka savas izaugsmes labad jāpastrādā būs neapmaksātas virsstundas un sestdienas,” saka Mareks. Viņš uzskata, iegūstot augstāko izglītību, arī algai būtu jābūt līdzvērtīgai ar studiju maksu. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast darbu savā profesijā, puisis sācis lūkoties ārzemju virzienā. Norvēģijā kādā kuģniecības uzņēmumā strādājot viņa paziņa, kurš palīdzēšot viņu iekārtot darbā. Esot vajadzīgi darbinieki ar ekonomikas izglītību, piedāvā augstas algas.  ”Ārzemēs jaunos speciālistus gaida atplestām rokām, ja vien ir vēlme strādāt. Viņi bez vārda runas jau pašā sākumā piedāvā augstu, līdz ar to motivējošu atalgojumu, papildus bonusus un atlaides, nomaksātus nodokļus un apdrošināšanu,” priecājas Mareks.

Apsver domu par uzņēmējdarbības sākšanu

Saša (40)  pēc profesijas ir galdnieks, bet trekno gadu uzplaukumā un norietā strādājis trijos darbos vienlaicīgi būvniecībā, transporta jomās, tehniskos darbus. Nācies aiziet, jo nav izturējusi veselība un nervi, kad uznākuši ekonomiski grūtie laki – algas nogrieztas, vairāki darbinieki atlaisti. Bet darba apjoms līdz ar to palielinājies. ”Esmu strādājis aukstumā, lietū, vējā, putenī… Pienāca brīdis, kad  saslimu un darba devēji pateica, ka viņi neauklēsies, tāpat nebija maksāti nodokļi, lai gan algas grāmatiņa paņemta. Slimības lapu ņemt neļāva un teica, ka varu iet. Saša saka, ka tagad piepelnās izgatavojot koka mēbeles un priekšmetus pēc pasūtījuma. Piedāvāts strādāt apdrošināšanas, klientu piesaistīšanas jeb produktu izplatīšanas jomā, taču viņš to nevēlas. ”Alga ir procenti no nopelnītā, bet jāstrādā uz velna paraušanu! Tas nav nopietni,” nosaka vīrietis. Viņš apsver domu izveidot savu uzņēmumu un pats ražotu koka izstrādājumus. ”Pats sev būšu priekšnieks,” smejas Saša, un apmeklējot bezdarbniekiem piedāvātos kursus. Ja iešot labi, domājams, ka nākotnē piesaistīs vēl kādus profesionāļus un saviem padotajiem  maksās gan algu, gan nodokļus.

Liene Andersone