Lai noskaidrotu, kāda ir situācija Liepājas un Kurzemes pusē, uz sarunu aicinām biedrības “Dižvanagi” pārstāvjus un vairākus īpašo bērnu vecākus. “Dzīvojam, kā mākam. Mums nekad neviens nav prasījis, kā labāk gribētu mēs,” saka mammas, kuras aprūpē savus bērnus.

Pilngadība nes līdzi raizes

Kristiāns Emīls augusta beigās nosvinēja savu 18. dzimšanas dienu. Kopš dzimšanas puisis slimo ar bērnu cerebrālo trieku, viņam ir smagi kustību traucējumi un smaga garīga atpalicība. Nerunā, neko pats nevar izdarīt. Ir pilnīgi kopjams.

”Tagad, kad esam nosvinējuši 18. dzimšanas dienu, sākās īsts murgs, ja runājam par birokrātiju valsts iestādēs. Nokārtojām invaliditāti, tagad gaidām tiesu, kas būs vien oktobra nogalē, kad noteiks viņa rīcībspējas ierobežojumus. Tas šķiet tik absurdi!

Es esmu viņa rokas, kājas, acis – viss.

Neskatoties uz to, tiesā man jāpierāda viņa rīcībnespēja, lai varētu viņa vietā saņemt kādu naudiņu,” saka Emīla mamma Ilona.

Kopš 18 gadu sasniegšanas pabalstu par dēlu Ilona nesaņem, tomēr pie ārstiem dēls jāved, viss nepieciešamais jāpērk. ”Pēc tiesas atkal jāvēršas bāriņtiesā un tur atkal jāgaida, kamēr viss tiek izskatīts, pārbaudīts, kas atkal prasa laiku. Pabalsts mums tajā laikā nepienākas, jo tas ir starpposms. Bet kā lai cilvēki izdzīvo, ja arī šo pusgadu vai vairāk vajadzības bērnam ir tieši tādas pašas kā visu laiku?

Strādāt es nevaru iet, un valsts arī man naudiņu nemaksā.

Bērnam teikt – pagaidi, paēdīsi pēc pusgada? Un, ja kaut kas notiek ar veselību, slimnīcā tātad viņam pašam būtu par sevi jāuzņemas rūpes, jo viņš ir pilngadīgs un es vēl neesmu atzīta par viņa aizbildni.

18 gadus es to visu darīju, tas taču ir mans bērns un no malas nevienu tas neinteresēja, bet tagad man jāskrien visiem pierādīt, ka bez manis viņš nespēj pats tikt galā ar visām ikdienas lietām, lai gan ārsti jau ir rakstījuši to, ka tas, ar ko Emīls slimo, ir neatgriezeniski. Labāk šajā gadījumā kļūt nevar, tikai sliktāk,” Ilona ir aizskarta.

”Tagad man vēl jāiet cīnīties ar valsti un tad jāļauj, lai bāriņtiesa nāk un vērtē, kā mēs dzīvojam, par visu jāatskaitās, lai gan līdz šim nevienam neinteresēja, kur Emīls ir un kā viņš dzīvo vai izdzīvo.

Vecākam tas ir ļoti pazemojoši.

Visu laiku viņš ir bijis pie manis, kāpēc lai tagad kaut kas mainītos? Likumdošana šajā jomā ir jāmaina. Būtībā pēc 18 gadiem daudz kas tiek nogriezts kā ar nazi – paliatīvās aprūpes bērniem līdz 18 gadiem pienācās fizioterapija trīs reizes nedēļā, tagad tikai vienu reizi nedēļā, atbalsts pamperu iegādei tiek samazinātas uz pusi, it kā tos vajadzētu mazāk, un daudz kas cits.

Nav saprotama tā doma – kāpēc tā? Godīgi sakot, ar visiem šiem kreņķiem, es vairs nesaprotu, kas man ir jādara, kas nav,” atzīstas Ilona.

Brīvā režīma cietums

Par to, ka dzīve ar aprūpējamu bērnu nav viegla, nestrīdas neviens. Ilona stāsta, kā gājis līdz šim. Ne ar ļaunu, bet mamma to sauc par brīvā režīma cietumu. Mazliet ārā varot iziet, tomēr piesaiste ir nepārtraukta. Atelpas brīži – reti.

Liela nozīme esot komandai, kas aiz tevis stāv. Ilonai palīdz arī mamma, brīžos, kad Ilona pati Emīlu pabaro (jo citiem ne vienmēr tas izdodas), mamma uz stundiņu vai divām puiku var pieskatīt.

Reiz ar vīru un jaunāko dēlu, kuram ir 8 gadi, esot izbraukuši pat ceļojumā. Tagad gan Emīla veselības stāvoklis pasliktinājies un atstāt vairs negribas, arī vīrs ilgstoši baidās sievu palaist prom. Barošana jāorganizē ik pa trīs četrām stundām.

”Ja bērns ir mazāks, ir vieglāk kaut kur izbraukt, tomēr, kad paliek lielāks, ķermenis deformējas, slimības saasinās un katrs process paliek grūtāks. Ejam ārā ar ratiņiem,

cilvēkos viņam patīk, tomēr vairs ilgstoši nevar nosēdēt, ik pa laikam vajag atgulties, un tas ir sarežģīti āra vidē,”

stāsta mamma.

Savulaik Ilona domājusi par iespēju iet strādāt, tomēr, izvērtējot visus par un pret, sapratusi, ja ņemtu aprūpētāju, tad alga tik un tā aizietu aprūpētājas vai asistentes atalgojumam, tāpēc nekādas izdevības tur neesot. Arī zinošu un profesionālu pieskatītāju atrast ir teju neiespējami.

Pagaidām gan puisis vēl ejot skoliņā, tajā laikā Ilona cenšas izdarīt steidzamo, tomēr atlicis vairs tikai viens gads, ko skoloties, kā būs tālāk, sieviete neņemas spriest.

”Jā, valsts ik pa laikam atmet kādu naudiņu, tomēr, vērtīgāk būtu, ja tiktu veidoti kādi papildu dienas centri, kas vecākam ļautu atjēgties no skrējiena, nedaudz atelpoties. Vai palīdzētu aprūpēt mājās, tādā gadījumā es kā vecāks varētu iet strādāt, maksāt nodokļus, pilnvērtīgi dzīvot.

Finanšu jautājums ir svarīgs – te zāles, te pamperi. Mēs ar vīru tiekam galā, tomēr tik daudzas mammas palikušas šajā vienas un iztiek tikai ar pabalstiem.”

Ievietot savu bērnu aprūpes centrā Ilona neesot spējusi, lai gan ārsti mudinājuši to darīt un joprojām iesaka kā variantu. Ja paliekot grūtāk, lai darot tā.

Te Ilonas balss aizlūst.

”Nezinu, kā kam tādam varētu tikt pāri, lai arī Emīls nevar runāt, mēs komunicējam, te viņš smaida, te dusmojas, kā es varu viņu atdot kaut kur prom?

Kaut kādā līmenī emocijas un saprašana mūsu starpā ir, nav tā, ka viņš guļ gultā un skatās griestos.”

Pēdējais skolas gads

Liepājnieces Anna un Aļika pilngadību vēl nav sasniegušas, meitenēm ir 14 un 16 gadi. Tomēr viņu mammas jau tagad ir šausmās par to, kas viņas sagaida turpmāk.

Līdz šim meitenes mācās Līvupes speciālajā pamatskolā, tomēr arī viņām atlicis pēdējais gads. ”Negribu domāt, kas tālāk notiks, kā tikt ar to galā,” atzīstas Annas mamma Tatjana.

Anna ir priecīga meitene, tiekamies Jūrmalas parkā, viņa labprāt iedod roku, kamēr pastaigājamies, tā ir arī vieglāk koncentrēties uz ceļu, jo ik pa laikam meitenes uzmanību novērš baznīcas zvani vai pēkšņa vēlme doties uz ceļa braucamo daļu.

Viņas diagnoze ir bērnības absansu (absence) epilepsija (piknolepsija).

”Viss sākās ļoti dīvaini, divarpus gados viņa stāvēja uz ielas un pēkšņi atmuguriski nogāzās, taisni kā stabs. Nesapratu, kas notiek. Parādījās runas problēmas, tomēr nekādas diagnozes mums nebija, es īsti neizpratu situāciju. Audzināju viņu viena, jo tēvs no mums aizgāja laikā, kad biju stāvoklī, pie speciālistiem viena īsti izvadāt nevarēju, tomēr pati viņu dabūju uz kājām.

Asarām acīs masēju meitu, darīju visu, ko mācēju, un mēs to paveicām, tagad Anna var staigāt un var pat pabraukt ar skrejriteni.

Vēlāk tomēr, apzinoties situācijas nopietnību, devos pie neiroloģes Sarmītes Madres, kurai radās aizdomas, ka tā varētu būt epilepsija. Veicot visus izmeklējumus Rīgā, diagnoze tika apstiprināta. Esmu ļoti pateicīga sociālajiem darbiniekiem, kuri tajā laikā bija man līdzās.

Domāju, man piekritīs citi vecāki, ka visgrūtākais ir pieņemt to, ka tavam bērnam tiek konstatēta invaliditāte. Ja tajā brīdī nav nekāda atbalsta, vecāks pilnībā noslēdzas un ieraujas sevī. Arī es sākumā tā darīju, slēpos no visa un veltīju pilnīgi visu sevi bērnam.

Tā kā biju vienīgais apgādnieks, lai izdzīvotu, piestrādāju par auklīti, jo tas bija vienīgais, ko varēju darīt, esot ar bērnu,” stāsta Tatjana.

Pēc laika Tatjana iepazinusies ar savu tagadējo vīru, kas bijis milzīgs atbalsts visā, tad dzīve guvusi gaišākas krāsas un ģimenē ienākuši vēl divi bērniņi, tāpat Tatjana uzņēmusies rūpes par saviem trim brāļiem, kas bija nonākuši bērnu namā, kā arī pieņēmusi ģimenē abas savas krustmeitas, kuru mamma nomirusi.

Runājot par atbalstu no malas, sieviete ļoti novērtē, ka tikusi iekļauta programmā ”Kurzeme visiem”, arī Sociālajam dienestam ir pateicīga par sadarbošanos un piedāvātajām nodarbībām.

”Katru dienu nodarbības tiek rīkotas kā man, tā Annai, te varam saņemt arī morālu atbalstu. Gadā Annai atvēlēti 300 eiro, par kuriem varam saņemt vajadzīgās speciālistu konsultācijas, šis gads bija pirmais, kad arī vecākiem tika piedāvāta rehabilitācija, var apmeklēt psihologu, bet jāsaka godīgi – man reti pietiek visam laika.”

Lai gūtu papildu ienākumus, Tatjana nokārtojusi dokumentus, lai kļūtu par savas meitas asistenti. Tā kā ģimenes vienīgais strādājošais apgādnieks ir vīrs, sieviete nesmādē nekādas iespējas piepelnīties, kā, piemēram, piestrādā pie draudzenes Jekaterinas kā viņas meitas Aļikas aukle.

Mūsu vajadzības neredz

Aļikai ir 14, viņas stāvoklis ir kritiskāks – diagnosticēts autisms smagākajā pakāpē, meitene īpaši neļaujas apmācībām, nemīl atrasties sabiedrībā, tas viņu satrauc, sākas panika, bērns kļūst skaļš, tādējādi pievērš apkārtējo uzmanību.

Jekaterina atradusi iespēju strādāt ārpus mājām, kad meitene ir skolā vai viņu pieskata Tatjana. Tomēr, kad vecākus vērtējis psihologs un sastādījis atzinumus, sievietei konstatēts fakts, ka viņa atrodas uz izdegšanas robežas.

”Tā dzīvo daudzi no mums, tā vienkārši ir,” viņa saka.

”Vislielāko neskaidrību man rada fakts, ka man pašai savam bērnam jākārto aizgādniecība. Jātērē laiks, finanses, jātiesājas. Kāpēc? Tas taču ir mans bērns, par kuru esmu rūpējusies no pirmās dienas. Tagad, kad meitenes jau ir lielākas, dažreiz prasa uzrādīt viņu e-pastu. Nu, par kādu e-pastu mēs varam te runāt? Vai arī – pasē nepieciešams paraksts. Mūsu bērni nevar parakstīties,” apjukusi ir Jekaterina.

”Liepājā ir tik daudz brīvu un pamestu telpu – stāv tukšas veco skolu telpas, slimnīcas telpas tepat Jūrmalas parkā – te varētu uztaisīt vairākus dienas centrus, ja saprastu situācijas nopietnību, kurā mēs dzīvojam, variantu mums vienkārši nav. Būtu jāizglīto personāls, jāmeklē komanda, ja kāds to uzskatītu par svarīgu jautājumu.

Vasarā nekādu nometņu bērniem ar invaliditāti nav. Ja man jāiziet kaut vai uz veikalu vai es aizkavējos darbā, ņemu aukli, jo meita palikt mājās viena nevar. Aukle man izmaksā 25 eiro dienā, un tas nav no tiem vieglākajiem darbiem.

Mēs nejūtamies sadzirdēti, mūsu vajadzības neredz, pašvaldībai arī par to nav intereses.

Ja viņi nodzīvotu vienu dienu mūsu ādā, varbūt aizdomātos. Šādu bērnu ir tik daudz, bet visā Kurzemē ir viens šāds centrs ”Dižvanagi”. Ko lai iesāk vecāki? Kā jums šķiet?” vaicā Aļikas mamma.

Skaudrie vecāku stāsti birst viens pēc otra. Tosmarē kāda vientuļā mamma ilgus gadus kopj savu gulošo bērnu, ārpus dzīvokļa īsti iziet nesanāk. Lai spētu izdzīvot, piepelnīties, radusi iespēju mazgāt savas mājas kāpņu telpu, jo tā var būt tik tuvu bērnam, cik iespējams.

Kāda cita meitenīte ar invaliditāti dzīvo ar mammu un vecāko brāli. Kamēr mamma pieskata meiteni, vienīgais pelnītājs ģimenē ir vecākais dēls. It kā ar to visu nebūtu gana, meitenei atklāts vēzis.

Līvupes speciālajā pamatskolā, kur iet Anna un Aļika, katrs pirmais septembris kopā saved jaunus vecākus, kuri apmulsuši pieņem to, no kā visvairāk baidījušies.

Ļoti grūti saprast, ka mūsu bērns nekad nemācīsies parastā skolā. Viņš vienmēr būs īpašais bērns. Vismaz es ļoti ilgi negribēju tam noticēt,”

atzīst Jekaterina.

Abas mammas atzīst, ka viss, ko var darīt, ir strādāt ar sevi, kontrolēt sajūtas, mēģināt savilkt galus un dot labāko saviem bērniem. ”Protams, ka mēs gribam dzīvot, smaidīt, priecāties. Mēs esam bērnu spēks. Kurš cits par viņiem parūpēsies, ja ne mēs?” uz atvadām retoriski vaicā mammas.

“Mūžīgajiem bērniem” visbiežāk ir tikai mamma

Stāsta biedrības ”Dižvanagi” sociālās darbinieces Evita Ruicēna un Ieva Alfuse.

– Kāpēc tāds satraukums par pilngadību?

E. Ruicēna: Pirmkārt, tā varētu būt nezināšana un informācijas trūkums, kas noved pie finansiālām grūtībām. Mēs kā paliatīvās aprūpes biedrība sekojam līdzi savu klientu vecumam. Tuvojoties 18 gadu slieksnim, informējam par gaidāmajām izmaiņām, tāpat palīdzam ar speciālistu pieejamību, kuru atzinumi nepieciešami tiesas procesam, sasniedzot pilngadību.

Liels mīnuss, ka šie dokumenti netiek izskatīti uzreiz, tas prasa aptuveni divus līdz sešus mēnešus, līdz lēmums tiek pieņemts. Tātad šo laiku ģimenes paliek bez papildu ienākumiem, bez pabalsta.

Protams, var teikt – jūs to zinājāt laikus, ar to bija jārēķinās, tomēr daudzām ģimenēm tādu ietaupījumu nav.

Jā, pēc lēmuma pieņemšanas viņi šo naudiņu saņems pilnā apmērā, arī par šo gaidīšanas laiku pabalsti tiek rēķināti, tomēr izdzīvošanas jautājums līdz tam ir ļoti sarežģīts.

Tomēr ir liela daļa tādu ģimeņu, kurām šādas informācijas nav. Viņi domā, ka arī pēc 18 gadiem viss turpināsies automātiski. Informācijas trūkums ir būtiska problēma.

I. Alfuse: Ja vadāmies tīri pēc likumdošanas, sanāk – tiklīdz tu esi pilngadīgs, tu pats par sevi vari atbildēt, kamēr nav pieņemts tiesas lēmums.

Būsim godīgi, paliatīvajā aprūpē ir daudz klientu, kuri dažkārt pat nevar tikt līdz mūsu durvīm, jo katrs solis maksā naudu, viņi nevar gaidīt pusgadu bez pabalstiem.

Bieži vien problēma ir arī ar speciālistu atzinumu, termiņiem. Gadās, ka 17 gados iziets psihologs vai neirologs, kārtojot tālāko dokumentāciju, vairs neder, ir jāiet pēc jauna atzinuma.

– Dokumentācija esot ārkārtīgi sarežģīta?

E. Ruicēna: Lai noformētu dokumentus tiesai, tiem ir jābūt juridiski pareizi sastādītiem. Būsim godīgi, visi vecāki nav tik juridiski izglītoti, lai pašu spēkiem sastādītu šādus pieteikumus. Ja kāda nianse ir neprecīza, dokumentu var atmest atpakaļ un tas atkal ir jālabo, kas prasa laiku.

Bāriņtiesa iesaka vērsties pie notāra, tomēr tas ir maksas pakalpojums. Centāmies jautājumu risināt caur Sociālo dienestu, jautājot, vai jurists nevar iedot kādas iestrādes, lai vecāki var iedot savus dokumentus un tad bez maksas sastādīt pieteikumu tiesai, diemžēl tas nebija iespējams.

Viss, ko varējām līdzēt, – sastādīt notāru sarakstu, kas ar to nodarbojas. Daži vecāki konsultējas savā starpā, citi lūdz profesionāļu palīdzību. Šis būtu jautājums, kur valstij būtu jānāk pretī.

– Kāds ir finansiālais atbalsts šīm ģimenēm?

E. Ruicēna: ”Mūžīgajiem bērniem” visbiežāk ir tikai viens vecāks, tā ir mamma. Protams, ir arī varianti, kuros ir vecmāmiņas, gādīgi tēvi, kas ļoti iesaistās un cenšas, tomēr ir visādi.

Te arī uzskatāmi parādās finanšu jautājums – ja mamma sevi visu ir veltījusi bērnu aprūpei, viņa dzīvo tikai no pabalstiem. 313,43 eiro ir īpašās kopšanas pabalsts, ģimenes pabalsts par bērnu invalīdu ir 106,72 eiro, kopā 420,15 eiro.

Nav noslēpums, ka asistenti arī lielākoties ir ģimenes locekļi, ja viņi sakārto formalitātes.

Protams, ģimenes labprāt izvēlētos asistentus no malas, lai varētu gūt kaut nedaudz atelpas, tomēr asistentu nav. Tas ir nenormāli atbildīgs darbs, turklāt maz apmaksāts, tie ir aptuveni 260 eiro.

Te nu mēs nonākam pie tā – kā tu vari dot iespēju tai mammai atpūsties, ja viņa nepārtraukti pilda gan mammas, gan asistenta pienākumus?

– Joprojām trūkst asistentu?

E. Ruicēna: – Tā ir ļoti liela problēma. Tie, kam noveicies un asistentu ir dabūjuši, turas pie viņa visām četrām un piemaksā no savas kabatas.

Lai gan šim darbam var pieteikties no 15 gadu vecuma, nevajag nekādu īpašu izglītību, tomēr jāsaprot, ka šajā sfērā ir tik daudz nianšu, kuras jāzina. Tāpat ir jābūt fiziski spēcīgam, jo bērni ir jācilā, jāmazgā, jāprot ar viņiem apieties.

15 gadīgs jaunietis vai sirmgalvis to fiziski nespēj izdarīt. Uzskatu, ka būtu jābūt kādai apmācību sistēmai un sarakstam ar šiem asistentiem.

I. Alfuse: Rīgas 1. Medicīnas koledža agrāk veica šādas apmācības, tomēr cilvēki, kas to izmācījās, realitātē nestrādā.

E. Ruicēna: Ar īpaši smagiem bērniem ir vajadzīgas zināšanas, ar labo gribu pieskatīt vien nepietiek. Šie bērni mēdz būt agresīvi, var kost, sist. Viņi ir jāpazīst, jebkurš nevar pieteikties būt par asistentu, ir jābūt pašam ļoti noturīgam.

– Jūsu pārziņā ir viss Kurzemes reģions?

I. Alfuse: Jā, un ir milzīga atšķirība starp Liepāju un reģionu.

Jāsaka, kā ir, jau aiz ”enkura” sākas problēmas.

Grobiņa mums liekas tik tuvu, tomēr situācija ir kritiska – tur bērniem nav nekā. Šobrīd mums ir vidēji 148 bērni paliatīvajā aprūpē, bet tas ir mainīgi. Svarīgi saprast – to bērnu ir daudz, daudz vairāk.

E. Ruicēna: Novados nav speciālistu. Piemēram, cilvēkam Kalētos piešķir finansējumu nodarbībām, bet viņam nav iespējas braukāt uz Liepāju, vienkārši nav tādu finanšu.

Viena terapija dienā piešķirta ”Dižvanagos”, otra slimnīcā, un jābrauc katru dienu. Cilvēki finansiāli to nespēj izdarīt, turklāt tas bērns atbraucot jau ir pilnīgi pārguris un nespēj vairs iesaistīties nodarbībā.

No savas puses gan varam runāt par biedrību ”Dižvanagi” un mūsu bērniem, tomēr ir tik daudz bērnu, ko mēs nepazīstam, kas nezina par mums vai nevar nokļūt uz šejieni.

Būtu svarīgi, lai ģimenes ārsti mūs informē, tiklīdz pie viņiem šāds bērns tiek atvests, bieži vien viņi to atstāj bez ievērības.

– Paveras tāds skumjš skats.

E. Ruicēna: Ja salīdzinām, kā bija pirms 12 gadiem un kā ir tagad, ir krietni labāka situācija, ir izveidojušās dažādas sadarbības. Mūsdienu bērniem pieejami tādi palīglīdzekļi, par kuriem agrāk pat sapņot nevarējām, – barošanas zondes un viss pārējais.

Ja katrs no mums iesaistītos – speciālisti, ģimenes ārsti, sabiedrība –, mēs varētu izdarīt vairāk.

Daudzus biedē šis termins – ”paliatīvā”. Tas nenozīmē, ka viss ir slikti, tas vienkārši nozīmē to, ka mēs varam uzlabot dzīves kvalitāti, apzinoties, ka pavisam vesels bērns tomēr nebūs.

Protams, ka vēl būtu jāuzlabo medicīnas pieejamība, medicīniskā rehabilitācija, nepieciešams lielāks atbalsts nodarbinātībai, subsidētajām darba vietām, jo ir cilvēki, kas var strādāt, tāpat vajadzīga sociālā uzņēmējdarbība, vides pieejamība.

Būtu nepieciešams arī izveidot kādu informatīvu bukletu, kas skaidrotu, kā un kad rīkoties. Sabiedriskā transporta pieejamība, interešu izglītība – tas viss vēl ir vajadzīgs.

Es domāju tā: Kurām sociāli neaizsargātajām grupām jāpalīdz vairāk?

Dina Rudzīte – strādā un mācās:

– Grūti izcelt kādu vienu. Kā lai tiešām zina, ka tieši tam pensionāram, invalīdam vai daudzbērnu ģimenei šobrīd ļoti grūti? Grūti to no malas izmērīt. Valsts palīdz. Ja vajag, tad ziedo arī līdzcilvēki. Ja lielāko palīdzības daļu uzņemsies ziedotāji, tad valsts, iespējams, sapratīs, ka var dot mazāk no savas puses.

Zaiga Ļauduma-Ļaudupa – studente:

– Manuprāt, jāizceļ daudzbērnu ģimenes, jo tās ir Latvijas nākotne. Mūsdienās daudzi izvēlas neradīt bērnus finansiālu apsvērumu dēļ. Jo valstī lielāka populācija, jo vairāk nodokļu maksātāju un visi dzīvo labāk. Var vairāk palīdzēt sociāli neaizsargātajām grupām.

Senda Treimane – skolotāja:

– Bērniem, kas pilnībā vai daļēji palikuši bez vecākiem. Šiem bērniem bieži vien grūti iejusties klasē, sabiedrībā, sarunāties. Tiem, kas nelabvēlīgās situācijās, vispirms jāpalīdz valstij, bet ļoti daudz kas atkarīgs no līdzcilvēku atbalsta un labās sirds.

Jana Praskurņa – mamma:

– Nepilnām ģimenēm un arī studentiem, kuri uzsāk savu dzīvi. Situācijas jau ļoti dažādas. Protams, ir labi, ja valsts atbalsta daudzbērnu ģimenes, bet svarīgi, lai paši pieaugušie – kā sievietes, tā vīrieši – apzinātos atbildību un rūpētos par saviem bērniem. Ja cilvēki jūtas droši un materiāli nodrošināti, viņi nebrauks prom no savas valsts.

Anžela Dolmatova – patversmes vadītāja:

– Ģimenēm, nepilnajām ģimenēm, invalīdiem. Palīdzību sniedz valsts, bet arī sabiedrībai jābūt atsaucīgai un jāpalīdz kritiskās situācijās. Tikai jābūt informācijai, tieši kam vajag atbalstu. Ļoti bieži pat nezinām, neapzināmies, ar kādām grūtībām, smagām situācijām cilvēki ikdienā sastopas un mēģina izdzīvot. Nevajag kautrēties prasīt palīdzību.