“Visa Latvija nebūs vēja turbīnās. Bet tās būs, un būs tur, kur spēsim kopīgi vienoties, lai projekti iet uz priekšu,” uzsver klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis.

Desmit gadus stāvam uz vietas

Latvijas Vēja enerģijas asociācijas (VEA) rīkotajā konferencē “Vēja parku plānošana pašvaldībās – starp ainavu, troksni un enerģiju” ministriju pārstāvji un eksperti kopā ar pašvaldību pārstāvjiem Kuldīgā apsprieda sasāpējušos jautājumus, pirmkārt jau tos, kas skar vietvarās izstrādājamos teritorijas plānojumus.

Pašvaldības neiestājas pret atjaunīgo enerģiju vispār, taču tām pietrūkst vadlīniju, kā likumiski plānot attīstību tā, lai ievērotu iedzīvotāju vēlmes nolikt turbīnas tālāk no acīm un saglabātu dabas vērtības, tai pašā laikā neizcērtot durvis investoriem.

Vēja parku izbūves izpētei Latvijā patlaban procesā ir ap 70–80 ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN). “Taču zinām un labi redzam, ka uzbūvēs piecus līdz septiņus procentus no iecerēm,” pauda K. Melnis.

Viņaprāt, projektus īstenos tie investori, kuri vislabāk radīs sapratni ar sabiedrību, spēs izskaidrot savas ieceres un ieguvumus un vienoties ar iedzīvotājiem un pašvaldībām.

Ministrs uzsver atpalicību no kaimiņiem vēja enerģijas ieguvē un norāda, ka “zaļās” ražošanas attīstītājs, kam nepieciešams liels apjoms, tādēļ šobrīd skatīsies uz Lietuvas pusi.

Pavasaros un rudeņos mums elektroenerģiju ražo hidroelektrostacijas, ziemā strādā TEC, vasarā rodam saules enerģiju, tomēr, lai iegūtu Latvijā zemāku elektroenerģijas cenu, iztrūkst vēja, kas dotu savu pienesumu.

Saules enerģijas jaudu palielināšanā lielu ieguldījumu devis privātais sektors, iedzīvotāji aktīvi uzstāda saules paneļus savos mājokļos, pauda Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) parlamentārais sekretārs Jānis Irbe.

“To veicina iekārtu pieejamība, cenas pasaulē ir ievērojami kritušās. Arī uzņēmumi ir aktīvi, uzstāda iekārtas pašu patēriņam. To sekmē atbalsta programmas – gan “Altum”, gan KEM un Zemkopības ministrijas piedāvātās,” viņš teica.

Vasarā, saulei spīdot visā Baltijas reģionā, elektroenerģijas cenas nokrīt tuvu nullei un pat zem tās. “Tāpēc jauns enerģētikas segments – baterijas jeb uzkrāšanas sistēmas – šobrīd strauji attīstās,” atzīmēja J. Irbe.

Toties bēdīgi ir ar vēja enerģiju – “jau desmit gadus joprojām stāvam pie 130 ar astīti megavatiem”, viņš norāda.

Šogad darbību uzsāks “Latflora Energy” vēja parks Jelgavas novadā, un gada beigās tiks sasniegti aptuveni 250 megavati. 2027. gadā nodos ekspluatācijā Pienavas parku, kas vēl gandrīz dubultos jaudas.

“2030. gadā 500 megavati gandrīz ir garantēti. Nav jēgas mānīties – mērķis ir nesasniedzams,” atzīst KEM pārstāvis.

“Taču tas nenozīmē, ka no valsts puses mums būtu jāatsakās. Noteikti ne. 2024. gadā elektrības vidējā cena par MWh vēl bija 80 eiro. Tāpēc mērķi mums ir tā vai citādi jārealizē.”

Jau aprīļa pirmajā pusē saražotā elektroenerģija no saules paneļiem Latvijā pārsniedz valstī patērētās elektroenerģijas apjomu, procesiem seko līdzi Liepājas pašvaldības projektu vadītājs klimata pārmaiņu un energoefektivitātes jautājumos Kārlis Beihmanis.

“Rūpīgi skatāmies uz kombinētu sistēmu uzstādīšanu ar elektroenerģijas akumulatoriem, tāpēc šobrīd reālākais variants ir uzstādīt saules paneļus un akumulatorus ēkā, kur ir lielākais elektroenerģijas patēriņš tieši pa dienu un vasarā, – Peldu ielā 5,” viņš pastāstīja.

Uzbūvēs vien septiņus

Milzīgais skaits IVN procesu sabiedrībā rada nevajadzīgu paniku, izteicās Saeimas deputāte Inga Bērziņa. Viņasprāt, būtu jānosaka liegums uzsākt jaunas izpētes teritorijā, kur tādas jau notiek.

VEA vadītājs Toms Nāburgs iebilda, ka tas ierobežos konkurenci un uzvarēs nevis labākais projekts, bet tas, kurš pirmais būs pieteikts.

Grozījumi likumā “Parietekmes uz vidi novērtējumu” ir iesprūduši Saeimā. Tie paredz stiprināt pašvaldību izvērtējumu pirms IVN procesu uzsākšanas.

Galvenais dokuments būtu teritorijas attīstības plāns, kas nosaka, vai konkrētā vietā vēja parku attīstība ir atļauta vai nav. Ja plānā redzams, ka iecerētajā vietā ir pašvaldības noteikti aprobežojumi vai nosacījumi, kas ir ekonomiski neizdevīgi, tas rada skaidrību investoram neko neuzsākt.

T. Nāburgs pauda, ka Latvijā pašlaik diskutējam par jautājumiem, ar kuriem kaimiņvalstīs tika skaidrībā pirms gadiem divdesmit, kad tur sāka attīstīt vēja parkus. Viņš skaidro, ka notiks līdzīgi, kā bija ar saules parkiem.

“Vienu brīdi valdīja histērija, ka augstsprieguma tīkls tūlīt sabruks, jo pieslēgsies seštūkstoš megavatu saules. Viss noregulējas caur to – ja nav ekonomiskā pamatojuma, projekti netiek realizēti. Redzam, ka saules parku bums ir apstājies. Elektrības cenas vasarā ir tik zemas, ka neviena banka nefinansē šos projektus. Ar vēja enerģiju būs līdzīgi, visu noteiks ekonomiskie parametri. Šobrīd lietuvieši Baltiju ir jau apguvuši, Latvijai palicis ļoti maz,” viņš saka.

Bez “Latfloras” un Pienavas viņš prognozē vēl piecu līdz septiņu vēja parku izbūvi ar 150, maksimums, 200 jaunām turbīnām, un tad būs pauze. Līdz ar to turbīnu ietekme nav tik dramatiska, kā iezīmējas.

Kuldīgas novadā ir izstrādāts īpašs ainavu plānojums, lai saprastu, kā vēja parki ietekmēs UNESCO pasaules mantojumu. Pētījumā vērtēja vēja parku ietekmes zonas no skatu punktiem vecpilsētā.

“Tieši tāpat izvērtējām lauku teritorijas, kur mums ir skaistā daba, kalni, lejas, ainavas,” norādīja novada domes priekšsēdētāja vietnieks Artis Roberts.

“Šīs teritorijas esam definējuši un pamatojuši, bet nav jau pateikts, ka noteikti nē. Būtu jāveic padziļināta vērtēšana. Un jāvērtē turbīnu augstums, ne tikai jārunā par kilovatiem, kamēr tie metri aizmirstas.”

Viņaprāt, ir jāatrod līdzsvars, jo pašvaldība vēlas gan to, lai cilvēki apmetas uz dzīvi, rada bērnus, lai attīstās uzņēmējdarbība, gan arī vēlas piesaistīt investorus.

Kuldīgas novada pašvaldības teritorijas plānotājas Kristīnes Apines pieredzē, strādājot pie vēja parku lokālplānojumiem, lielākie jautājumi rodas par minimālajiem 800 metriem no apdzīvotas vietas, kurus iekļāva regulējumā tad, kad turbīnu augstums bija 150 metru.

“Nu jau ir dubultā, tie ir 300 metri. 2020. gadā no Ministru kabineta noteikumiem pazuda aprēķins, ka turbīnas augstums jāreizina ar pieci. Tie varētu būt ap 1500 metriem. Nosakot 800 metrus, uzliekam cilvēkam ierobežojumu izmantot viņa zemi būvniecībai,” problēmu uzsver plānotāja.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Zemes pārvaldības un plānojumu uzraudzības nodaļas vecākā eksperte Maija Pintele atzīst, ka tas ir jautājums attīstītājam, vai tiešām vajag pietuvināties maksimāli? Tuvākajā laikā nav plānots pārskatīt turbīnu minimālo attālumu no apdzīvotām vietām.

“Iespējams, šī aktīvā vēju parku procesa rezultātā ir iespējams kaut ko pārskatīt, bet nevaru pateikt, kad, kādā termiņā un vai vispār. No daudzām institūcijām esam saņēmuši [viedokli], ka šis attālums ir pietiekams,” viņa pauda.

Arī T. Nāburgs piekrīt, ka tā nav pareizā pieeja, ja attīstītājs tiešām grib novietot turbīnu 801 metru no mājām un nerēķinās ar iedzīvotājiem. Jārod risinājums par katru turbīnu, jo viena lieta, ja tā ir 800 metrus aiz meža, bet cita, ja klajā laukā pretī mājai.

Saskaņā ar Atvieglotās kārtības likumu Ministru kabinets var ar rīkojumu noteikt nacionālā interešu objekta statusu vēja parkam ar kopējo jaudu vismaz 50 MW. Šāds vēja parks var atrasties lauksaimniecības zemēs, publiskās un rūpnieciskās apbūves teritorijās.

Pagaidām vēl neviens vēja parks Latvijā nav ieguvis šādu statusu, informēja M. Pintele. “Kritēriji, ko valsts pārbauda, lai piešķirtu šādu statusu, ir augsti,” viņa teica.

Vēja parku izbūve būs atkarīga no tā, vai attīstītājam būs finansējums. Tas kļūst arvien grūtāk, tāpēc T. Nāburgs prognozē, ka visā Kurzemē, kur uzsākts milzums projektu, uzbūvēs trīs, maksimums, piecus vēja parkus.

Bet kāda interese attīstītājam ir ieguldīt līdzekļus projekta un IVN izstrādē, zinot, ka vēja parku cikls noslēgsies un iespēju nebūs? Iespējams, viens iemesls ir inerce, kas arī sūta nepareizus signālus sabiedrībai, domā VEA vadītājs.

“Lielā interese un uzrāviens bija 2022./23. gads, kad sākās karš un enerģētiskā krīze. Investori saprata, ka ir jāmeklē vietas, kur enerģiju iegūt, un Latvijā vēja parku būvniecība vispār nebija notikusi. Investori ar pieredzi citās valstīs sakoncentrējās uz Latviju, atvēra pārstāvniecības, pieņēma darbā cilvēkus,” teica T. Nāburgs, tādu attīstītāju esot ap desmit.

Tomēr piesātinājums reģionā tūlīt būs tik liels, ka kļūs skaidrs – tos nevar finansēt, un projekti tiks apstādināti vai nolikti plauktiņā ar domu par 30 gadiem.

Pieņemot, ka Latvijā notiks industrializācija, tad būs lielāks elektroenerģijas patēriņš, lai atkal kļūtu aktuāli jauni vēja parki.

Limbažos saules parki acīs nekrīt

Pirmais saules parks ar 100 KW jaudu Limbažu ūdens attīrīšanas ietaisēs tapa pirms četriem gadiem. Rādītāji pēc gada bija ļoti labi, uzsver SIA “Limbažu siltums” valdes loceklis Ainārs Grīviņš. Investīcijas šādos projektos atmaksājas 3–4 gadu laikā.

Gadā tiek saražotas vairāk nekā 120 megavatstundas enerģijas. Vasaras laikā saule uzņēmumam saražo apmēram 80–90 procentus patērētās enerģijas, ko pamatā tērē sūkņi, elektriskās iekārtas, enerģiju saņem katlumāja.

“Pirmkārt, mēs zinām, ka saules enerģija ir par brīvu un vasaras periodā ir nosacīti stabila,” viņš skaidroja motivāciju izbūvēt saules parkus.

Otrkārt, par to izveidi mudināja domāt situācija pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad strauji auga energoresursu cenas. Procesu paātrināja piedāvātās atbalsta programmas, Limbažu gadījumā – “Altum”.

Pašvaldības budžeta līdzekļi nebija nepieciešami, projektu īstenoja par “Altum” piešķirtajiem un uzņēmuma līdzekļiem, tas bija viens no pirmajiem Latvijā, kas pieteicās kapitāla atlaides programmā.

Pēc projekta realizācijas, sasniedzot mērķi, “Altum” sedza 30 procentus no kopējā projekta apjoma, dzēšot kredītu.

Par to, ka iedzīvotāji bieži iebilst saules paneļu izvietošanai, jo tie bojā ainavu, A. Grīviņš pastāstīja, ka abi saules parki Limbažos atrodas vietā, kur cilvēki tos īpaši neredz, savukārt lauku teritorijās tie vispār ir nomaļus no apdzīvoto vietu centriem un iedzīvotājiem it nekas netraucē.

Katlumāja atrodas rūpniecības teritorijā, un viņš atzīmēja – cilvēki visdrīzāk pat nezina, ka tur uzstādīti saules paneļi, jo tos neredz. “Ja saules paneļus uzstādītu pilsētā, tā jau būtu, ka bojā vidi, bet mūs tas šajā gadījumā neskar,” viņš teica.

Limbažniekiem jau prātā turpmākie plāni.

“Par nākamo projektu patiesībā domājam jau četrus gadus, esam pavirzījušies, bet līdz realizācijai vēl ne. Tas ir projekts saules enerģijas izmantošanai vasarā karstā ūdens nodrošināšanai pilsētā. Tas nozīmē, ka saule strādā un karstais ūdens tiek sagatavots nevis katlumājā, bet izmantojot saules enerģiju. Tādi projekti Latvijā jau tiek uzsākti,” saka A. Grīviņš.

Limbažos tikuši tiktāl, ka iesnieguši pieteikumu “Altum” programmā, bet vēl esot jāpiestrādā pie tehniskajiem risinājumiem, kam ir vairāki iespējamie scenāriji, jo projekta izmaksas ir diezgan lielas – pusotra līdz divi miljoni eiro.

“Negribas tā, ka iegulda lielu naudu, realizē projektu un beigās secina, ka nav pareizā lieta. Viss jaunais jārealizē ar ļoti spēcīgu ekonomisko pamatojumu, vai tas tiešām tā strādās,” norādīja A. Grīviņš.

Kopā Limbažu novadā realizēti projekti par 319 tūkstošiem eiro (ar PVN), kopējais saražotais enerģijas apjoms gadā – 298 MWh. Sasniegtais siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums – 9,04 t CO₂ gadā.

Ar īstenotajiem projektiem bēdīgu secinājumu nav bijis, jo tie ir vienkārši, uzsvēra A. Grīviņš. Saule saražo elektrību, kuru patērē vietā, kur to vajag.

Vēl iespējams tos papildināt akumulatoru sistēmām, lai enerģiju uzkrātu un izmantotu arī nakts stundās. Šiem mērķiem limbažnieki meklē valsts atbalsta programmu iespējas.

Par projekta “No klimata pārmaiņu izpratnes līdz rīcībai Vidzemē un Kurzemē” saturu atbild projekta īstenotājs SIA “Izdevniecība Auseklis”. Projekta Nr. EKII-9/14.