Kad redakcijā apspriedām, kādas ir mūsu “nacionālās īpatnības”, nonācām pie četriem vaļiem, uz kuriem, mūsuprāt, balstās Latvijas iedzīvotāja portrets: “latviskā dzīvesziņa un darba tikums”, “lepnums un spīts”, “tradīcijas un radošums” un “kašķīgums, kūtrums un noslēgtība”.

Vai tā šķiet arī citiem, vaicājām liepājniekiem un novada ļaudīm.

Latviskā dzīvesziņa un darba tikums

Kopš uzceltas “Silenieku” mājas Medzes pagastā, tajās vienmēr mitušas kopā vairākas paaudzes. Latviešiem raksturīgais darba tikums un dzīvesziņa šajā sētā ir ikdienas solī.

Darbi visiem kopīgi, tāpat – pavards un svētki. Bērni skatījušies, ko dara pieaugušie, un, paši izauguši, to ierāda savām atvasēm. Tāda kamolā tīšanās.

“Silenieku” vecā saimniece Dzintra sameklēja senas fotogrāfijas, ko varētu nodēvēt par māju pasi.

“Mans tētis dzimis šajā velēnu būdiņā, apsistā ar dēļiem, un tur arī dzīvojis,”

iesākās stāsts par Kārli Ūtrupu.

“Viņam 12 gadu vecumā nomirs tētis, un, kad bija 16, pats piebūvēja būdiņai klāt otru daļu. Tāds ir mūsu māju sākums. Apkārt bija tikai alkšņi; no kā viņi dzīvoja, tas jau mani bērnībā neinteresēja.”

Kad Kārlim bija 18, viņš sāka būvēt to māju, kas ir tagadējie “Silenieki”. Vispirms uzcēla stalli, tam galā bija istabiņa un virtuvīte, un maizes ceptuve. Tur mitinājās, kamēr pabeidza lielo māju.

Kārlis apprecēja Annu, un viņiem piedzima trīs bērni.

Dzintra dzimtajās mājās dzīvojusi vienmēr. Brālis un māsa aizgāja uz Liepāju, bet viņa palika strādāt laukos. Apprecējās ar Imantu Rači, un abi izaudzināja Mārtiņu.

Kad dēls izskolojās un apprecējās, tad nevis aizgāja pasaulē, bet, vectēva celtajā lielajā šķūnī nosvinējis kāzas, Daigu atveda uz “Sileniekiem”. Tā mājās ienāca vedekla. Tas bija tad, kad Latvija atguva neatkarību.

Viss notika vienā laikā – sāka kopt savu zemi, nodibināja zemnieku saimniecību un izveidoja slaucamo govju ganāmpulku, dzima pirmie mazbērni. Daigai un Mārtiņam izauguši trīs – meitas Agnese un Linda, dēls Ģirts.

Jau labus gadus katram sava ģimene, pa visiem dzimtu papildinājuši ar pieciem mazmazbērniem. Meitas dzīvo Rīgā, bet Ģirts ģimenes ligzdu ievija savas mammas mājā Grobiņā un sievu Maiju aizveda uz turieni.

Daiga palaikam brauc uz Rīgu apmīļot un pieskatīt trīs mazbērnus, savukārt rīdziniekus aicina talkā, kad lielāki darbi saimniecībā.

“Mājās jāstrādā bijis vienmēr,”

teica Dzintra.

Savā laikā pietika spēka gan darbam kolhozā, gan pie saviem lopiem un dārzā. Sakņu dobes vēl nekas, bet svarīgi bija uzturēt skaistu mājas apkārtni. To apstādīja un iekopa jau pašos pirmsākumos Kārlis un Anna, savulaik izveidodami daiļdārzu.

Jaunā saimniece Daiga pārņēmusi košumaugu un puķu aprūpēšanu. Līdzīgi kā agrāk pakāpeniski no vīramātes pleciem nocēla rūpes par govju  slaukšanu.

Bez darba gan nekad nav sēdējusi, jau no pirmajām dienām vedeklas ziņā bija gatavot saimei ēst.

Savukārt vīrieši vienmēr – pa āru. Apstrādāja tīrumus, kūla labību, veda graudu ražu, vāca sienu… Nu vairs lopus netur, un saimniecība jau labu laiku jaunā saimnieka Ģirta pārziņā.

Protams, ka tētis Mārtiņš arī strādā, ar padomu blakus ir Imants.

Māju sirds ir Dzintra, joprojām ar gaišu skatienu uz dzīvi un humoru. Var saprast, kāpēc Daiga tur iesakņojusies un katram ģimenes cilvēkam apkārtnē iestāda koku.

Latvijas simtgadē “Sileniekos” iedēstīja ozolu. Lai visiem garš mūžs!

Spīts un lepnums

Liepājas Futbola skolas vadītājs Oskars Kļava valsts svētkus lielākoties svin ģimenes lokā.

Ja Lāčplēša dienā neiztikt bez lāpu gājiena, tad 18. novembrī galdā noteikti jāliek kūka Latvijas valsts karoga krāsās, atzīst sportists.

Tā kā visa Oskara profesionālā dzīve aizritējusi plecu pie pleca ar censoņiem, jautājam – kādas īpašības latviešiem izpaužas spēles laukumā.

Divas no tām ir spīts un lepnums, lai gan tautieši visā Latvijā neesot vienādi,

vieniem spīts ir lielāks, citiem piezemētāks, tomēr Kurzemes, Vidzemes un Zemgales pusē O. Kļava spītniekus pamanījis gan.

Sporta laukumā labi redzama visa emociju gamma, pats Oskars atzīst, ka tieši tur izrāda vairāk emociju nekā ikdienas dzīvē. Spīts noteikti ir viena no tām, jo kalpo par degvielu mērķu sasniegšanai.

“Man pašam ir bijis – ja sporta laukumā zaudēju divcīņu, tad zinu, ka nākamo vinnēšu, lai vai kas, un tas ir kā dzinulis, motivē nepadoties. Ja nevaru iesist golu, darīšu visu, lai nākamreiz to iesistu.

Ja netieku sastāvā, spītīgi nāku uz treniņiem. Varbūt trenerim nepatīku, varbūt konkurents ir stiprāks, es tāpat esmu klāt un gaidu savu iespēju, nekas, ka tas var prasīt mēnešus vai gadus.

Spīts man liek trenēties, nākt uz treniņiem un darīt visu, lai trenerim nebūtu iemesla izmest mani no komandas. Atceros 15–16 gadu vecumu.

Ārā sals, sniegs, vējš, man brīvlaiks, bet es eju uz treniņiem.

Iekšējā vēlme kaut ko sasniegt bija milzīga. Tajā laikā mēs visi tādi bijām: Jurģis Kalns, Ingus Lukovičs, Mareks Zuntners, Intars Kirhners, Raimonds Grants.

Arī, kad tiku virslīgā, es nespēlēju, bet vēlme tikt laukumā bija liela, tāpēc jebkurā gadījumā treniņam gatavojos kā galvenajam dienas notikumam. Šo iespēju sagaidīju, par spīti tam, ka treneris un citi teica, ka man nesanāks. Tā bija kārtīga spītīguma pārbaude.

Lai arī spīts sportā ir ļoti laba iezīme, tomēr to jāprot lietot apzināti. Piemēram, laukumā tā nāk par labu, bet, ja es skatos no trenera vai vecāka perspektīvas, – tur spīts neder, jo galvenā loma ir elastībai dažādās situācijās. Spītība visās situācijās gan var ievest auzās,” smejoties atzīst Oskars.

Viņaprāt, visvairāk latviešos trūkst radošuma.

“Vēsturiski mēs bijām vairāk pakalpiņi, un tas nāk mums līdzi joprojām, esam pat pārāk paklausīgi. Tāpat esam noslēgti un nekomunikabli, jo grūti atvērties tikko sastaptiem cilvēkiem. Reiz, runājot ar izlases treneriem, tā arī jautājām – nu, kāds tev liekas latvietis?

Viņiem mūsu noslēgtība bija lielākais pārsteigums, latviešu uzticība ir jāizcīna.

Lai gan tas ir loģiski, gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski skatoties.”

O. Kļava gan novērojis, ka latvietis laika gaitā mainās, tie sportisti, kas dzimuši pēc 2005. gada, esot pavisam citādāki – daudz atvērtāki, ne tik disciplinēti un ļoti radoši.

“Runājot par lepnumu, jāsaka, ka ar saviem panākumiem gan mēs lepojamies knapinoties, kā jau introverti. Dažkārt šķiet, ka mēs vispār vairāk akcentējam slikto nekā labo. Ārzemēs atkal ir otra galējība, slikto viņi ignorē un runā tikai par labo.

Mūsu lepošanās ar saviem panākumiem ir ļoti ieturēta. Ja laukumā vēl šī emocija ir, tad tribīnēs un uz ielas tas tiek noslēpts.

Sirdī mēs lepnumu jūtam, bet ārā nevaram dabūt. To es gribētu mainīt kā sevī, tā citos latviešos.”

Liela nozīme sportistu ikdienā ir atbalstītāju, līdzjutēju emocijām, atzinībai un tam, vai ar viņiem lepojas, tomēr futbolists atzīst, ka līdzjutēju apmānīt nevar.

“Ja viņš redzēs, ka tu darīji visu laukumā, bet tomēr zaudēji, varbūt priecīgs nebūs, bet paldies pateiks un roku paspiedīs, tomēr, ja redzēs, ka spēlētājs palaidis iespējas garām slinkuma un neizdarības dēļ, sekos kritika. Sportistam jebkurā gadījumā jābūt gatavam, ka kritiku nāksies dzirdēt biežāk nekā slavēšanu.”

Tradīcijas un radošums

Inese Muižniece, “Austras biedrības” Liepājas nodaļas vadītāja:

– Šovasar Rendā rīkoju festivālu “Trubadūrs”, kurā gan par palīgu, gan dalībnieku Austrasbērnu pulkā pieteicās jauns puisis Karloss. Dzimis Francijā un dzīvo Parīzē, taču vasaras vislabprātāk pavada, neticēsiet, bet Aizputē pie vecmāmiņas.

No mammas puses radi ir latvieši. Mācās spēlēt ģitāru, māk runāt, dziedāt latviešu valodā. Parīzē dejo latviešu tautas deju kolektīvā.

Tātad latviskais kods ir spēcīgs. To tik viegli nevar izdzēst.

Dabiska vajadzība – just piederību. Tas, šķiet, ir gēnos ierakstīts.

Puisis savu radošumu un piederību latviešiem grib izpaust un īstenot, nevis slēpt. Viņš ir par latviešu kultūru. Šķietami vairāk nekā tie, kuri šeit dzīvo ikdienā. Var sākt meklēt atbildes uz jautājumu – kādēļ tā?

Sekošana tradīcijām rada piederības sajūtu. Mūsos katrā mīt vēlēšanās būt piederīgiem – just māju sajūtu. Latviešu tautasdziesmas ir mūsu kods, dvēseles mājas. Un to mēs arī izjūtam, kad dzirdam vai paši dziedam.

Būt piederīgiem latviešu kultūrai gan nenozīmē tikai dziedāt tautasdziesmas.

Kas ir kultūra? Tā ir mūsu valoda, vide, kurā dzīvojam, un viss, kas to veido. Sekošana tradīcijai ir arī upeņu audzēšana un lasīšana, zaptes vārīšana un upeņu karstā dzēriena lietošana saaukstēšanās gadījumā.

Kultūra ir atmiņas, kā es bērnībā braucu uz laukiem, kā audzējām kartupeļus, burkānus, kāpostus. Aizbraucot citur, mums pietrūkst biezpiena. Kāpēc? Var jau teikt – ieradums. Tradīcijas savā ziņā ir tautas kolektīvais ieradums, bet man gribas domāt, ka tas ir kas vairāk.

Prieks, ka mums ir “Dziesmu un deju svētku likums” un ka mums ir Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas sadarbojas ar vairāk nekā pustūkstoti visā Latvijā esošiem kultūras centriem. Uzdevums – saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu, tanī skaitā Dziesmu un deju svētku tradīciju. Arī tautas lietišķo mākslu, folkloru u.c.

Šovasar bija sajūta, ka vai visa Latvija atrodas dziesmusvētkos.

Ja ne paši dzied, dejo, piedalās, tad noteikti seko līdzi notiekošajam. Viss liecina, ka Dziesmu svētkus var vērtēt kā augstāko punktu, kas apliecina latviešu cieņu savām tradīcijām un radošumam.

Lai kustība turpinātos un tradīcija dzīvotu, par to rūpējas mūsu valsts un pašvaldības, maksājot algas tautas mākslas kultūras centru administrācijām, speciālistiem, amatiermākslas kolektīvu vadītājiem, sedzot telpu, transporta, reklāmas un citus izdevumus.

Zinu, ka Somijā ir pavisam cita sistēma jeb attieksme no valsts puses. Tautas mākslas uzturēšana tur ir nevalstisko organizāciju ziņā, dalībnieki maksā dalības maksas. Cilvēki praktiski paši to uztur vai neuztur.

Domāju, ka mums krietni vairāk jānovērtē mūsu izveidotā sistēma: Dziesmu svētku likums, LNKC un kultūras centru darbība, kas ikvienam nodrošina iespēju radoši izpausties un apgūt latviešu tradīcijas. To nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu, visur tā nav.

Mums, mazai tautai, tā ir vitāli svarīga lieta – ieguldīt savas kultūras attīstībā, tradīcijās un piederības sajūtas veicināšanā.

Ja mēs pazaudēsim, neuzturēsim savu kultūru, mēs pārstāsim eksistēt. Tieši tik vienkārši.

Runājot par dziesminiekiem, arī viņi ir daļa no tautas radošuma un dziedāšanas tradīcijas tālāk nesējiem, nepārprotami pelnījuši būt nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Tā ir tīra kultūra – dziesminieki rada savas dziesmas, pateicoties vēlmei pašizpausties, nevis komerciālos nolūkos. Tā ir radoša vēlme dziedāt par sev svarīgo. Tīrs, skaidrs radošums.

Gadiem esot līdzās Austrai Pumpurei, rīkojot koncertus un festivālus, esmu pārliecinājusies, ka Latvija ir dziesminiekiem bagāta zeme.

Viņu daudz vairāk, nekā spējam apjaust, jo, kā jau minēju, viņiem visbiežāk nav vēlmes pēc popularitātes, viņi dzied sev un saviem tuvajiem. Principā tāpat kā teicējas folklorā. Izcelt viņus saulītē – tas jau ir mūsu, to, kas aktīvi strādā kultūras nozarē, uzdevums.

Ņemot vērā dziesminieku aktivitāti Latvijā, droši varu apgalvot, ka esam radoša tauta. Tas, protams, vērojams, ne tikai mūzikā, bet arī dzejā un citās mākslas formās. Par to esmu laimīga. Jo tā mēs turpināmies.

Kašķīgums, kūtrums un noslēgtība

Nav skaidrs, kas īsti ir autors apzīmējumam “maza, kašķīga tauta pie Baltijas jūras”, bet tieši tāds uzskats par latviešiem savulaik bijissvešzemēs dzīvojošajiem.

Mums esot raksturīga arī noslēgtība, un vēl latvieši izslavēti ar savu kūtrumu. Taču advokāts, sabiedriski aktīvais liepājnieks Edgars Golts šādam vērtējumam it nemaz nepiekrīt.

Juridiski strīdus Latvijā nerisinot vairāk kā citās valstīs, drīzāk tas notiekot mazāk. Arī sadzīvē nebūt neesam tendēti uz ķīviņiem. Ne velti mēdz teikt, ka tirgus ir sabiedrības spogulis.

“Vai tad mums tirgū strīdas tā, kā tas notiek, piemēram, Austrumu vai Dienvideiropas valstīs?”

viņš pamato.

Jā, sociālajos tīklos gan reizēm kašķi iet uz velna paraušanu, taču jāsaprot, ka ķīviņā iesaistās “vien simts cilvēki no miljona,” pauž E. Golts, norādot, ka tā drīzāk vērtējama kā atšķirīgu viedokļu sadursme. 

“Kašķīgi cilvēki ir katrā nācijā. Drīzāk esam mazāk ķildīgi nekā viena otra dienvidu tauta. Mēs ķīvējamies sīkmanīgā veidā – par maznozīmīgām lietām, bet uz lieliem kašķiem neesam tendēti. Tas zināmā mērā arī ir izdzīvošanas jautājums –

mazas tautas nevar atļauties iesaistīties nopietnos konfliktos.

Krievs, amerikānis, ķīnietis var atļauties savā starpā kašķēties. Ja viņiem miljons cilvēku aizietu bojā, nācija no tā īpaši neciestu. Mums karš ar Lietuvu nozīmētu abām nācijām beigas.

Tas, ka reizēm mums patīk paķildoties ar kaimiņiem, nav tikai mūsu tautai unikāla raksturīpašība. Armēņi kašķējas ar azerbaidžāņiem, spāņi ķīvējas ar itāļiem un frančiem, igauņi apsmej somus, somi zobojas par zviedriem utt. Tā ir normāla parādība, un šajā ziņā mēs neizceļamies.”

E. Golts arī neuzskata, ka esam noslēgti. Esam viensētnieki – tas tiesa, taču mīlam draudzēties.

“Latvieši ir sabiedriski, drīzāk uz āru nekā iekšu vērsti,”

viņš teic, kā argumentus minot mūsu bagātīgo kultūras dzīvi – teātris, Dziesmu un deju svētki, opera utt. Vai to var dabūt gatavu introverti?

Kopumā vērtējot, esam toleranti. Ja bijušais premjers paziņo, ka lidot ar privātām lidmašīnām ir labi, tauta īpaši nešūmējas. Ne kūtruma dēļ, vienkārši mēs pieņemam, ka tā ir, vērtē advokāts.

“Un tad paraugāmies uz citām sfērām, piemēram, sportā esam pirmajās rindās. Nu nav tā, ka esam baigi kūtri! Šodien esam atvērti tādiem jautājumiem, par ko kādreiz vispār nerunāja. Cilvēki, piemēram, vairs nekautrējas runāt par dzimumnoziegumiem.

Lielā mērā esam tikuši vaļā no padomju laika vienveida domāšanas. Jaunā paaudze savos uzskatos ir pilnībā brīva. Savukārt tas, ka neiesaistāmies lielos protestos un nedauzām skatlogus, vien apliecina, ka esam izglītota, kulturāla un inteliģenta tauta,” vērtē liepājnieks. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.