Savus noslēpumus atklāj vēsturiskais Karostas ūdenstornis
liepajniekiem.lv
Mūspusē ir ievērojams skaits industriālā mantojuma objektu, kuri ikdienā interesentiem nav pieejami. Viens no objektiem, kura durvis liepājniekiem un pilsētas viesiem ikdienā līdz šim nebija plaši vaļā, ir fascinējošā sarkano ķieģeļu ēka Karostā – Karostas ūdenstornis.
Industriālais mantojums ir tā kultūras vērtību daļa, kas atspoguļo ražošanas un transporta attīstības vēsturi. Šo mantojumu Latvijā veido galvenokārt vēsturiskās rūpnīcas, ražošanas ierīces un izstrādājumi, kā arī bākas, sūkņu stacijas un ūdenstorņi, dzirnavas, spēkstacijas, ceļi, tilti, dzelzceļi u.c.
Karostas ūdenstornis noteikti ir ne vien nozīmīgs industriālā mantojuma objekts, bet arī ar vēsturisku nozīmi.
Karostas ūdenstornis Liepājā ir bijušās Krievijas cara Aleksandra III Liepājas cietokšņa Jūras pilsētas ‘Moрской город’ (Jūras pilsēta) vēsturiskās ainavas sastāvdaļa, stāsta gide Sarmīte Anevica.
Ar militāristu zieģeli
Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks diemžēl nav zināms. Rakstītajos avotos tiek minēts laiks no 1903.līdz 1905.gadam.
Arī projekta autors nav zināms. Viena no versijām vēsta, ka projekta autors varētu būt Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis, kurš projektējis arī Virsnieku saieta namu. Taču netiek izslēgta iespēja, ka Karostas ūdenstorņa projekta autors varētu būt arī slavenais arhitekts Pauls Makss Berči. Par to liek domāt sarkanie ķieģeļi, kas izmantoti ūdenstorņa celtniecībā.
Ūdenstornis tika celts kā Karostas apbūves kompleksa tehniska rakstura celtne, un tā galvenā funkcija bija apgādāt un nodrošināt Karostas teritoriju, kas tolaik bija atsevišķa pilsētiņa, ar dzeramo ūdeni. Jo iepriekš Karostā ūdens tika ņemts no akām.
S.Anevica uzsver, ka Karostas ūdenstornis, kā jau stratēģiski svarīga būve, pie dažādām varām bijis militāristu pārraudzībā. Proti, līdz 1920.gadam ūdenstornis piederēja Krievijas Kara ministrijai, bet no 1925.gada līdz 1940.gadam Latvijas Republikas Kara ministrijai. Pēc Otrā pasaules kara torni pārņēma PSRS Aizsardzības ministrija.
Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens piekļuvi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā.
Padomju armijai aizejot, ūdenstornis tika nodots SIA ”Liepājas ūdens” pārraudzībā. Kopš 1989.gada torni kā ūdenstorni vairs neizmanto. Taču tam, lai saglabātu vēsturisko būvi, 2003.gadā nomainīts jumts un logi.
Milzu muca 30 metru augstumā
S.Anevica stāsta: ”Runā, ka torņa augstums ir 37 metri, bet patiesībā tornis ir aptuveni 30 metru augsts.” Tajā ir pieci stāvi. Pirmajā stāvā atrodas jaudīgie sūkņi un ir dubulta grīda, lai vajadzības gadījumā sūkņu motorus varētu ar speciāliem krāniem izcelt un remontēt vai nomainīt. Bet piektajā – 2,60 metru augsts ūdens rezervuārs, kura ietilpība ir 820 kubikmetri. Pie pamatiem torņa sienas ir 1 metru biezas, bet augšējā stāvā vien 38 centimetrus biezas: ”Tas tornim, kas atgādina šaha figūru, piešķir nepieciešamo formu un stabilitāti, lai noturētu ietilpīgo rezervuāru.” Šim mērķim kalpo arī izbīdījumi stūros.
Tiesa, ekskursantiem tornis apskatāms tikai līdz trešajam stāvam. S.Anevica atzina, ka augstāk apmeklētāji netiek laisti drošības apsvērumu dēļ – ceturtajā stāvā radušās plaisas starpstāvu pārsegumā, bet piektajā stāvā – sienās.
Taču, ko redzēt, ūdenstorņa teritorijā ir jau uzreiz, pa vārtiem ieejot. Teritorijā attālāk no Ģenerāļa Baloža ielas ir trīs ar zāli un kokiem apauguši pauguri. Zem tiem slēpjas milzu ūdens rezervuāri, no kuriem ar sūkņiem ūdens tika uzpumpēts torņa spicē.
Ieejot tornī, pārņem nerealitātes sajūta, jo viss ir autentisks. No flīzētajām grīdām pirmajā stāvā, durvīm un to rokturiem līdz sūkņiem, mēraparātiem, elektrības slēdžiem, lampām utt.
Pa kniedētām metāla kāpnēm var uzkāpt 30 metru augstajā tornī – līdz pašai tā spicei, kur atrodas rezervuārs, kas ar ūdeni savulaik nodrošināja visu Karostu. Tiesa, nu jau savu mūžu nokalpojis un stipri sarūsējis. Tāpat laika zobs nav bijis žēlīgs pret pašu vēsturisko ēku – plaisas sienās un starpstāvu pārsegumos.
Visticamāk, ka skats, kas pavērtos no torņa augstumiem, liktu aizrauties elpai, diemžēl to baudīt nav iespējams, jo logiem stiklu vietā ir stikla bloki, kas ļauj cauri plūst tikai gaismai.
Taču par to, apsekojot vēsturisko būvi, nav laika skumt, jo ir jāaplūko daudz citu interesantu lietu. Proti, Karostas ūdenstornī apskatāma ekspozīcija, kas stāsta par Karostas ūdenstorņa un Karostas ūdensapgādes vēsturi.
Ūdenstornī var apskatīt arī fotogrāfiju izstādi par tēmu “Karostas industriālais mantojums”, kas tapušas Karostas glābšanas biedrības rīkoto radošo foto nometņu ”Karosta – foto osta” laikā (2010.-2018.) un fotogrāfa Ivara Salmaņa virtuālo foto izstādi ”Kurzemes industriālais mantojums”.
Trešajā stāvā skatāma arī unikāla ar ūdensapgādi saistīta ekspozīcija – pavisam seni un ne tik seni krāni un ūdens skaitītāji, aku vāki u.c. Jā, pat seni strādnieku zābaki un ūdensapgādes koka caurules, kuras iekšējais diametrs ir vien 15 cm, fragments. Un, protams, dažādi no padomju laikiem saglabājušies saukļi un uzraksti.
Cels sveci ārā no pūra
”Interesanti, ka ūdenstornim bijusi liela loma Latvijas brīvības cīņās 1919.gadā,” uzsver Karostas glābšanas biedrības valdes locekle Monta Krafte: ”No torņa koriģēta Liepājas aizstāvēšana.”
Tāpēc, ņemot vērā, ka eksperiments izdevās un industriālā mantojuma apskates dienās oktobra vidū interese bija milzīga un apmeklētāju pūļi plaši, ir iecere vēsturisko Karostas ūdenstorni darīt interesentiem pieejamāku. ”Mēģināsim turpināt,” tā M.Krafte.
Taujāta par vīzijām un nākotnes iecerēm, viņa pastāsta: ”Jau tagad mums ir vienošanās ar SIA ”Liepājas ūdens”, ka varam vest grupas ekskursijā. Pagaidām to nereklamējām, gribējām iesākt ar šo pasākumu. Tagad sāksim to aktīvi piedāvāt.
Mēģināsim nākotnē sakārtot arī tā, lai vismaz atsevišķās dienās tornis būtu atvērts un tur dežūrē gids. Lai katrs var nākt, kad grib. Tikai tad droši vien par kādu simbolisku samaksu.”
Un piebilst: ”Tā kā tornis ir arī Brīvības cīņu objekts, iekļausim to Brīvības cīņu maršrutā un novembrī aicināsim ekskursijās.”