Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Savvaļas dzīvnieki pilsētā sastopami aizvien biežāk

Savvaļas dzīvnieki pilsētā sastopami aizvien biežāk
Foto: Kate Šterna
23.07.2020 06:00

Kate Šterna, žurnāls "Medības" speciāli "Kurzemes Vārdam"

Cilvēki ir pieraduši domāt, ka pilsēta ir viņu teritorija, ka viss šeit pieder divkājainajiem, bet tā gluži nav. Savvaļas dzīvnieku sugas ir daudz elastīgākas par mums, Homo sapiens, un, ja mēs mežā iejusties nevarēsim vispār vai tikai ar lielām pūlēm, tad atsevišķas dzīvnieku sugas mūsu mitekļu paēnī jūtas itin komfortabli. Un tā ir bijis vienmēr.

Mazie plēsēji mīl graustus

Savvaļas dzīvnieki ir iejutušies arī tādās modernās un urbanizētās megapolēs kā Ņujorka, Tokija vai Riodežaneiro. Viņi dzīvo arī Rīgā un mūsu zaļajā un skaistajā pilsētā Liepājā. Līdzās mūsu darbavietām, ikdienas pastaigu takām un bērnudārziem dzīvo mazie plēsēji, grauzēji un dažreiz ieklīst arī lielie pārnadži.

Latvijā dzīvo divas no astoņām pasaulē zināmajām caunu sugām – akmeņu (Martes foina) un meža cauna (Martes martes). Atšķirt tās ir samērā viegli. Meža caunas pakakle ir ruda vai krēmkrāsas, savukārt akmeņu caunai ir balts plankums uz kakla, kas sadalās uz krūtīm un turpinās līdz priekšķepām.

Caunveidīgie, tai skaitā arī savvaļas un mājas seski, kas nereti papildina savvaļas populāciju saimnieku nevērības vai kļūdas dēļ, ir ļoti veikli un spēcīgi mednieki. Pieaugusi cauna ir gandrīz tikpat liela kā vidusmēra mājas kaķis.

Pilsētā caunas un seski pārtiek pamatā no grauzējiem, palīdzot regulēt peļu un žurku populāciju. Protams, arī putni nonāk caunas nagos, taču cilvēku radītajos atkritumu un ēdiena palieku kalnos peles un žurkas vairojas pietiekami lielā skaitā, lai uzturētu pastāvīgu caunu populāciju pilsētā.

Mazie, veiklie plēsēji dzīvo māju bēniņos, pamestās ēkās, parka zonā un meža teritorijā, kas Liepājā ļoti līdzinās savvaļai.

Caunas pārnēsā kašķi un citas parazitāras infekcijas. Tās var kļūt par trakumsērgas pārnēsātājām, taču, pateicoties mednieku un Pārtikas veterinārā dienesta pūlēm, mūsu valstī šī nāvējošā slimība nav konstatēta vairāk nekā astoņus gadus.

Satikt caunu ir liela veiksme. Tie ir naksnīgie mednieki un vairās parādīties cilvēka priekšā. Ja nu vienīgi izdodas to pievilināt ar ēsmu un pieradināt. Caunu dažreiz var novērot lavāmies pa šķūņu jumtiem vai bēniņos medījam sikspārņus. Cilvēku caunas neapdraud.

Caunas mēdz izplatīt kašķi, tāpēc tām tuvoties jāvairās. (Kates Šternas foto)

Rudajai tuvoties nevajag

Pilsētas lapsa(Vulpes vulpes), gluži pretēji, izvēlas dzīvot cilvēkiem pēc iespējas tuvāk un pēc rakstura šis plēsējs ir pavisam citādāks nekā kautrīgais un biklais jenotsuns.

Lapsa arī rok alas. Tās miteklim ir vairākas izejas, dažas no tām vienmēr ir nomaskētas zālē vai zem koka saknēm. Tas nepieciešams, lai varētu paglābties no ienaidniekiem. Pilsētas teritorijā tie ir suņi. Savā alā lapsa jūtas drošībā pat pavisam netālu no dzīvojamām mājām. Lapsu alas ir konstatētas 100 m attālumā no Liepājas Olimpiskā centra tenisa halles, apmēram 300 metros no lielveikala “BAATA”, “Laumas” rajona, pie ostas graudu termināļa un daudz kur citur pilsētā.

Lapsa ir viltīgs un apņēmīgs plēsējs, kas ātri pielāgojas videi. Tā vēro, bet paliek nepamanīta. Ja iedzīvotāji savā teritorijā redz vienu lapsu, var rēķināties, ka to ir vismaz piecas reizes vairāk, bet pavasarī, kad dzimst lapsēni, dzīvnieku skaits daudzkārt palielinās. Vidēji metienā ir 4–7 lapsēni, bet var būt daudz vairāk! Protams, daļa iet bojā zem automašīnu riteņiem vai cieš no suņu uzbrukumiem, bet diezgan liels procents izdzīvo un papildina pilsētas plēsēju populāciju.

Lapsas pārtiek no grauzējiem, putniem, tai skaitā vistām, no atkritumiem, barības, ko pilsētas iedzīvotāji noliek klaiņojošajiem kaķiem, un no pašiem kaķiem. Lai cik dramatiski tas neizklausītos, bet tāda ir realitāte.

Lapsas masveidā pārnēsā kašķi – slimību, ko izraisa mikroskopiska, dzīvnieka zemādā dzīvojoša ērcīte. Sevišķi vietās, kur plēsēju populācija ir izteikti blīva un kur nav dabisko ienaidnieku. Rudastes izplata arī daudz sēnīšu, bakteriālās vai parazitārās infekcijas, tai skaitā ehinokokozi jeb tā dēvēto lenteni. Tā ir nopietna slimība, kas visbiežāk nav ārstējama. Cilvēks var inficēties ar to, piemēram, ēdot nemazgātas ogas vai skābenes. Protams, lapsa tiek minēta kā viens no galvenajiem trakumsērgas izplatītājiem, bet, kā jau teikts, Latvijā šīs slimības vairs nav.

Satiekot lapsu, tai nevajag tuvoties. Nav ieteicams lapsas piebarot, jo tādā veidā tiek veicināts šo dzīvnieku skaita pieaugums. Lapsa ir savvaļas plēsējs, kura reakcija nav paredzama, bet žokļi ir pietiekoši spēcīgi, lai pieveiktu pusaugu stirnu. Ja novērota lapsa vai kāds cits savvaļas dzīvnieks, kura uzvedība šķiet nedabiska, ieteicams pamest notikumu vietu un sazināties ar Pašvaldības policiju, kura izsauks veterinārārstus un atrisinās situāciju.

Bebrs aizstāvēs savu mājokli

Jenotsuņus (Nyctereutes procyonoides) mēs redzam pilsētā diezgan reti. Biežāk tie ir sastopami nomalēs, privātmāju sektoros vai dārziņu ciematos, kur šiem diezgan bailīgajiem dzīvniekiem dzīve šķiet ērtāka. Jenotsuns ir neliela suņa izmēra dzīvnieks ar garu un ļoti kuplu apmatojumu ziemā, kuram atšķirībā no lapsas ir hibernācijas jeb ziemas miega periods. Iespējams, šī iemesla dēļ Ješkas retāk apmetas uz dzīvi pilsētā.

Jenotsuns pilsētā ieklīst reti.(Kates Šternas foto)

Starp citu, ja gadās ieraudzīt jenotsuni, no tā nav jābaidās, jo tas diez vai uzbruks. Drīzāk tas sastings un izliksies, ka tā tur nemaz nav. Ja tikšanās savedīs cilvēku un dzīvnieku degunu pie deguna, jenotsuns pat var izspēlēt savu slaveno triku – izlikties par beigtu. Tas nokritīs vēkšpēdus, nekustēsies un gandrīz neelpos, gaidot, kad cilvēks aizies projām, un pēc tam mierīgi turpinās savas ikdienas gaitas.

No grauzējiem, kuri dzīvo pilsētu teritorijās un vispār mūsu valstī, ikoniskākais ir bebrs (Castor fiber). Tas ir lielākais grauzējs Eiropā un otrs lielākais pasaulē, ja neskaita pasugas. Lielāka par bebru ir tikai Dienvidamerikā mītošā kapibara (Hydrochoerus hydrochaeris), kuras ķermeņa garums var sasniegt 134 centimetrus.

Liepājā bebri dzīvo gandrīz visās ūdenstilpnēs, ieskaitot dīķus pie “Olimpijas” stadiona. Šo dzīvnieku ietekmes sekas ir acīmredzamas. Tie ir nograuzti koki un krūmi. Visvairāk bebru ir ezera apkaimē un Ziemeļu priekšpilsētas meža teritorijās.

Bebra lēnīgums ir mānīgs. Tas ir spējīgs kustēties ļoti strauji, sevišķi ūdenī, kur tas airējas ar pleznveidīgām ķepām un plakano, zvīņaino asti.

Bebrs ir izteikti teritoriāls dzīvnieks. Savā starpā bebri konkurē un cīnās par labāko vietu alai, kā arī aizstāv jau uzbūvēto mājvietu. Bebrs var būt agresīvs gan pret suņiem, gan pret cilvēkiem. Ir zināmi bebru uzbrukumu gadījumi, kad milzu grauzējs ir nodarījis cilvēkam nopietnus miesas bojājumus, apdraudot dzīvību.

Jāņem vērā, ka bebra zobi ir 3–10 cm gari un asi kā žilete. Žokļu spēks ir tāds, ka tas ar diviem kodieniem var pārkost 5 cm kociņu. Ieraugot bebru, to var fotografēt vai vērot no 15–25 metru attāluma, kas dzīvniekam nešķitīs draudīgi, taču tuvāk iet nebūtu ieteicams.

Alnis nav nekas neparasts

No pārnadžiem, kas ieklīst vai dzīvo pilsētas teritorijā, nekaitīgākās ir stirnas. Tas ir neliels dzīvnieks, kura svars reti kad pārsniedz 40 kilogramus. Stirnas ir biklas un ļoti ātras. Visbiežāk tās ir novērojamas pilsētas dienvidu daļā, pie Dienvidu kapiem, Šķēdes mazdārziņu un Liepājas Reģionālās slimnīcas apkaimē. Stirnas nav bīstamas. Tās pašas ļoti bieži cieš no suņu uzbrukumiem un iet bojā uz autoceļiem.

Mežacūkas (Sus scrofa) reti ienāk pārskatāmajā pilsētas daļā, kur cilvēku sadzīve rit spraigi, ir suņi, daudz mašīnu un maz ēdamā. Toties tās itin laimīgi dzīvo pilsētas mežos. Mežacūkas vairojas ļoti ātri un tiek intensīvi medītas. Sevišķi tas ir aktuāli tagad, Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatības laikā. Jāpiebilst, ka Liepāja, tās apkārtne no Nīcas līdz Durbei un gar jūras piekrasti ir pēdējā šīs slimības neskartā teritorija. ĀCM ir bīstama tikai mājas un savvaļas cūkām.

Mežacūkas ir bīstami dzīvnieki. Agresīvi un drosmīgi. Īpaši jāuzmanās pavasarī, kad lielās sivēnmātes vadā mazos. Par mežacūkas nodomu uzbrukt cilvēku var brīdināt spējš šņāciens vai pat rūciens, ko izdveš dzīvnieks, it kā sakot, lai divkājis lasās nost no ceļa. Gadījumā, ja mežacūka jau skrien virsū, labāk ir meklēt paresnāku koku, aiz kura aizstāties vai, ja var paspēt, uzkāpt.

Mežacūkas tiek intensīvi medītas, lai mazinātu Āfrikas cūku mēra izplatības risku. (Kates Šternas foto)

Kuilis skries virsū, sitīs ar ilkni uz sāniem un uz augšu un, visticamāk, laidīsies tālāk. Ievainojums var būt nāvējošs, ja trāpīs pa lielajiem asinsvadiem kājas iekšpusē. Tādā gadījumā sākumā jāuzliek žņaugs virs brūces un nekavējoties jāsauc ātrā medicīniskā palīdzība. Lielās kājas artērijas nodrošina mūsu ekstremitāšu apasiņošanu. Ja tās tiek pārgrieztas, cilvēks var noasiņot dažu minūšu laikā.

Pretstatā tēviņam, mežacūku mātīte uzbruks vairākkārtīgi. Tai nav lielu un asu ilkņu, bet ir spēks un apņēmība sasist un sabradāt uzbrucēju.

Jebkurā gadījumā, ieraugot vai saožot mežacūkas, pareizākais lēmums ir pagriezties un mierīgi doties pretējā virzienā.

Aļņi (Alces alces) Liepājā ir pierasta parādība, un šie dzīvnieki vairāk cieš paši, nekā apdraud kādu. Mūsu pilsētas izvietojums ir par iemeslu tam, ka mēs katru gadu pavasarī saskaramies ar jauno aļņu invāziju. Šaurā sauszemes strēmele starp jūru un ezeru ir viena no aļņu migrācijas takām periodā, kad mātes dzen projām iepriekšējā gada teļus.

Jauns alnis, ciemojoties Liepājas Dienvidrietumu rajonā.(Kates Šternas foto)

Pieaudzis alnis ir ļoti bīstams dzīvnieks. Sevišķi, ja runa ir par aļņu māti ar maziem alnēniem. Aizstāvot savus pēcnācējus, tā var tikt galā ne tikai ar cilvēku, bet arī ar lāci vai vilku baru. Alnis spēj nogalināt ar vienu spērienu, pie kam bieži vien uzbrūk, sitot ar priekškāju. Aļņa nagu garums ir 15–20 centimetru, un tie ir ļoti asi.

Lapsas Liepājas nomalē. (Kates Šternas foto)

Aļņa brīdinājuma zīmes ir līdzīgas zirga uzvedībai. Alnis pieglauž ausis, nolaiž un izstiepj kaklu, nedaudz grozot galvu. Labāk ir negaidīt, kad kaut kas tāds notiks, bet doties projām, mierīgi atkāpjoties. Ja alnis tomēr nāk virsū, jāmeklē resns koks, aiz kura noslēpties, vai jākāpj augšā. Labi ir tas, ka, paskrienot garām kokam, aiz kura noslēpies cilvēks, alnis, visticamāk, aizskries projām.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz