“Laikam vasaras baraviku vilnis ir beidzies,” skumst mana māsa Ieva, kura pirms dažām dienām šeit lasījusi beciņas kā ābolus zem ābeles, cerējusi, ka tagad būs tāpat. Viņu var uzskatīt par profesionālu bekotāju, grozā liek tikai visizcilākās baravikas un apšubekas. Ziemeļkurzemes mežus pazīst un augustā jau paspējusi bekas ziemai gan sacept, gan sažāvēt, gan samarinēt. Tādām sēnēm kā bērnībā lasītajām bērzlapēm, cūcenēm, vilnīšiem Ieva iet garām. Kam gan tās, ja mežs pilns ar pirmklasīgām baravikām?

Arī Dienvidkurzemes mežos sēnes var atrast – liepājnieks Dzintars Hmieļevskis pirms dažām dienām, tāpat vien pastaigājoties ar spainīti un nazīti, salasījis sēņu mērces tiesu trim dienām. Gandarīts: “Priekš manis tas bija daudz!” Mājās vedis gan baravikas, gan bērzlapes, par pāris šaubīgajām pārliecinājies, pētot sēņu noteicēju.

Sēnes tagad aug un augs – apstiprina mikoloģe, Latvijā jaunākās sēņu grāmatas autore Inita Dāniele.

Laiks ir pietiekami silts un pietiekami mitrs, tāpēc mēs pēc labākās sirdsapziņas droši varam cits citam teikt: “Ej bekot!” Jo vairāk tādēļ, ka nav zināms, ka Latvijā jelkāds būtu noindējies, ēdot tieši bekas, pretstatā sēnēm.

Mežā, mēli piešaujot pie nogrieztas bekas kātiņa, var pārbaudīt, vai beka būs garšīga vai ne, jo dažas ir rūgtas, piemēram, žults beka, vai ļoti retā resnkāta beka. Tieši to Dabas muzeja pētnieki pagājušajā nedēļā uzgāja Rudbāržu mežos, meklējot vēl lielāku retumu – velna beku, par kuru nav drošu ziņu, ka tā Latvijā ir atrodama. Bet velna beka būtu vienīgā mūsu mežos iespējamā indīgā beka. Atšķirt no citām to varētu pēc ārkārtīgi neparastā izskata – gandrīz baltās cepures un sarkanā kāta. I. Dāniele iesaka Latvijas sēņu iepazīšanai izmantot vietni senes.lv.