Sēnes ziemā – nemaz nav tik neparasti
"Kurzemes Vārds"
Ja laika
apstākļi ir sēnēm piemēroti, tās aug un kalendārā neskatās. Par to šajās dienās
pārliecinājusies arī liepājniece Irēna Avotiņa – viens gājiens mežā viņai
nodrošinājis apmēram pusotra litra gaileņu.
Ķēriens gan bijis robežas otrajā pusē, Sventājā.
Aptuveni trešā daļa atzīta par pārāk mīkstu un ūdeņainu esam, bet pārējās
bijušas labas un stingras – tās saceptas un apēstas. “Dažas bija pavisam
ideālas!” Irēna stāsta, ka gailenes manītas arī Rucavas mežos. Bijušas arī
rudens sēnes, bet tās gan jau pasalušas. “Gailenes šogad bija kādos četros
piegājienos,” viņa lēš. Iepriekšējo reizi pirms šīs “krietni
palasījām” septembrī. Bet pašā gaileņu laikā to sausuma dēļ nemaz īpaši
nav bijis.
Sēņošana decembrī liepājniecei bijis patīkams
pārsteigums, bet ne pirmreizēja pieredze. Viņa atceras, piemēram, 1989. gadu,
kad ziedējuši ķirši un mežā bijušas sēnes. Gadumiju ar gaileņu mērci varēja
sagaidīt arī pirms nepilniem desmit gadiem, kad bija īpaši zaļi Ziemassvētki.
“Kā tad neaugs!” botāniķe Inita Dāniele saka.
Ja laiks ir silts, tad dabas procesi ir tam atbilstoši. Neraugoties uz to, ka
arī pavasaris šogad pārsteidza ar agru sēņu parādīšanos, par īpaši sēnīgu gadu
šo nevarot nosaukt. Iemesls – īstajā sēņu laikā laika apstākļi tām nemaz nebija
piemēroti. “Tas nav ļoti parasti, bet nav arī ļoti neparasti,”
botāniķe raksturo situāciju ar gailenēm ziemā.
“Ir jau arī diezgan daudz sēņu, kas tieši ziemā
aug. Piemēram, ziemas celmene, austeru sānause – tā pati, ko veikalā pērkam kā
austersēni,” I. Dāniele stāsta. Viņa pati iepriekšējās brīvdienās
sasēņojusi ziemas celmenes. “Nav jau gluži tā, ka var iet ar groziņu, bet
salasīt var.”
“Kurzemes Vārds” arī uzklausījis ļaužu
satraukumu par jau tagad briestošajiem koku un krūmu pumpuriem. “Nav jau
pirmais tāds gads. Savvaļas augi un kultūraugi ir piemērojušies tam, ka laika
apstākļi ir ļoti mainīgi,” skaidro botāniķe. Ja kaut kam gadīsies arī uzziedēt,
tad īslaicīga ietekme tam būs, “taču tas nenozīmē, ka mums iznīks visas
upenes vai ābeles”.