Jau vairāk nekā mēnesi Baltkrievijā nerimst protesti pret līdzšinējo valsts prezidentu Aleksandru Lukašenko. Pēc vēlēšanām, kuru rezultātus uzskata par viltotiem, Rietumvalstis neatzīst viņa varu, kamēr Krievija sniedz atbalstu.

Intervija ar Minskas iedzīvotāju SERGEJU JAKUPOVU.

– Kādas sajūtas šobrīd valda Baltkrievijā, salīdzinot ar pirmajām dienām pēc vēlēšanām?

– Pirmajās dienās bija briesmīgas bailes, bija reāla kara sajūta: šaušana, granātas, spēka struktūru darbinieki nogalināja cilvēkus. Notika neticamas šausmas. Tad vardarbība mitējās un cilvēki sāka doties ielās un rīkot protestus. Šķiet, tieši šajā mirklī vara pieļāva savu galveno kļūdu. Tā atļāva doties solidaritātes ķēdē, sieviešu maršos. Un cilvēki saprata, ka viņi to tiešām var darīt, un darīja to daudz masveidīgāk. Kopš tā laika protesti faktiski turpinās katru dienu, un ar katru dienu arī aug vēlēšanās atbrīvoties no Lukašenko, jo neviens viņam nepiedos to, ko izdarīja šovasar.

– Zinām, ka cilvēkus apcietina, sit, pat spīdzina. Vai cilvēkiem nav bail vai, gluži otrādi, – tas liek vairāk turēties kopā?

– Bailes ir, taču solidaritāte un vēlēšanās visu mainīt ir spēcīgāka. Tāpēc cilvēki turpina doties 150 tūkstošu dalībnieku lielos maršos. Un šajā barā baiļu nav. Ir bail staigāt mazākās grupiņās, tāpēc šobrīd valstī notiek spēcīga apvienošanās un solidaritātes kustība. Piemēram, tiek veidoti pagalmu vai kvartāla čati. Cilvēki katru vakaru iznāk sētā, dzied dziesmas, cienā cits citu, visi ir ar baltsarkanbalto simboliku. Darbdienās protests pārgājis partizānu formātā: karogi pie mājām, miliču un spēka struktūru darbinieku trollings. Kādu arestē, taču tas citus no darbības neattur.

– Vai ir arī kāds dialogs ar tiem cilvēkiem, kas pārmaiņas nevēlas?

– Es neredzu nekādu dialogu. Tāpēc, ka tos, kuri pārmaiņas nevēlas, noskaņo ļoti agresīvi pret tiem, kas iestājas par pārmaiņām. Tas izteikti redzams valsts medijos un cilvēkos, kas piedalās mītiņos varas atbalstam (šo cilvēku skaits ir desmitiem reižu mazāks).

– Lukašenko ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu jau iepriekš ir apsprieduši Baltkrievijas un Krievijas integrāciju. Kāda ir attieksme pret šo procesu?

– Slikta. Pat pēc oficiālajiem datiem integrāciju atbalsta tikai 7 procenti iedzīvotāju. Neraugoties uz to, varas atbalsta mītiņos bieži redzami PSRS, Krievijas un Nacionālās atbrīvošanas kustības karogi, kurus izmantoja Krimas ieņemšanā un karadarbībā Donbasā. Pagaidām vēl esošās varas atbalstītāju galvās ir neiedomājama putra. Putra un valsts mediji.

– Kādas ir sajūtas par tālākajiem notikumiem? Vai ir jūtams politisks progress?

– Situācija ir nonākusi līdz partizāniskai pretestībai un daudzskaitlīgiem maršiem reizi nedēļā. Ir pilnīga pārliecība, ka cilvēki ir pārvarējuši punktu, pēc kura atpakaļceļa vairs nav. Dalībnieku skaits svētdienu maršos tikai palielinās, lai arī vēlēšanas notika jau pirms vairāk nekā mēneša. Un esmu pārliecināts, ka pārmaiņu atbalstītāji nepiekritīs nekādam kompromisam. Mums visiem šeit ir tikai viena prasība: Lukašenko nekavējoties jāatkāpjas un jāsarīko jaunas, brīvas vēlēšanas. Citus variantus neviens nepieņems.

– Kas vēl mums jāzina par to, kas notiek Baltkrievijā?

– Ir ļoti svarīgs moments, kas visiem ir jāzina. Šobrīd Baltkrievijā nav likumu. Ir tikai drošībnieki, kas bez iemesla savāc cilvēkus un izvirza izdomātas apsūdzības. Turklāt gandrīz visi ir bez atpazīšanas zīmēm, neviens sevi neidentificē, neuzrāda dokumentus. Vakar pie kāda dzīvokļa atnāca vīri civilās drēbēs, sāka lauzt durvis. Ļaudis kāpņutelpā gribēja zināt, kas viņi tādi ir, un saņēma atbildi: “Milicija.” Un viss. Mums nav, kam piezvanīt, nevaram izsaukt miliciju – vienkārši neatbrauks. Ja arī atbrauks, tad savāks tevi par milicijas darba traucēšanu. Nav iespējams pateikt, kas tavā priekšā stāv, – vienkāršs zaglis vai milicis. Tautu šobrīd neviens neaizstāv.

Un otra lieta – žurnālistika šobrīd valstī ir pretlikumīga. Reportierus aiztur par dalību mītiņos, soda, apcietina. Neskatoties uz to, ka viņiem ir redakcijas uzdevums, preses kartes un visas atpazīšanas zīmes.