Kurš pats nav cietis deportācijā, nekad nesapratīs to, kurš atgriezies no turienes, saka gavieznieks Ilmārs Kopštāls.

Vakar arī viņš piedalījās komunistiskā genocīda upuru piemiņas sarīkojumā pie Tores stacijas – vietā, no kurienes viņam kopā ar daudziem citiem nevainīgiem cilvēkiem 1949. gada 25. martā sākās ceļš uz Sibīriju.

“Brūce arvienu paliek sāpīgāka,” teica dunalcnieks Kārlis Andrejs Grasmanis, kuru izsūtīja septiņu gadu vecumā kopā ar diviem brāļiem un māti. I. Kopštālam toreiz bija jau 22 gadi. “Visa dzīve sabojāta, par pilnvērtīgiem cilvēkiem mūs atgriežoties neuzskatīja, ” viņš saka.

Izvesto piemiņas vietā Tores stacijā vakar bija sapulcējušies apmēram 80 cilvēku, viņu vidū daudzi arī no Liepājas Politiski represēto kluba. Stiprais vējš nebija draudzīgs, tāpēc Grobiņas Novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols aicināja runāt īsi, bet represētajiem turpināt satikšanos kultūras centrā “kaut vai līdz pirmdienas rītam”. Satikties 25. martā nozīmē sastapt likteņa biedrus, kuri cits citu sapratīs, teica I. Kopštāls.

1949. gada 25. martā no Liepājas un no Liepājas un Aizputes apriņķa izsūtīja 4091 cilvēku “specnometinājumā bez iespējām atgriezties”, raksta pētniece Aina Burija Liepājas novada politiski represēto piemiņas grāmatā “Es vēlos pārnākt mājās”. No Tores stacijas – ar ešelonu Nr.97351.

Noras Driķe,
“Kurzemes Vārds”