Ziemas sezonai adījumi ļoti piestāv, jo nekas cits tā nesasildīs kā rakstaini dūraiņi, zeķes no aitas vilnas vai eleganta, adīta šalle un cepure.

Ilonu Šteinbergu vakar satikām tirdzniecības centrā “Sala XL”, kur viņa, sēdot pie adījumiem noklāta galda, veikli ņirbināja adatas. Tobrīd tapa koši dzeltens bērnu zābaciņu pāris.

Uz jautājumu, kas gatavojis plašo adījumu klāstu, kas tiek piedāvāts pircējiem, I. Šteinberga atbildēja, ka viss redzamais ir viņas roku darbs. Meistare ne bez lepnuma piebilda, ka aizvadītos divdesmit gadus katru dienu adīšanai veltot vismaz stundas divpadsmit. Patīk tas process, un viss! Vai nu cilvēkam adītprasme dota no Dieva, vai nu esot mehāniski iemācīta un tad tiek lietota. Dienas laikā Ilonas kundze varot uzadīt vismaz četrus pārus bērnu zābaciņu un tikpat cepuru! Adīšanas mākā sešgadīgo Ilonu savulaik apmācījusi vecvecmāmiņa Anna, kas bijusi īstena suitu sieva. Viņa bieži atkārtojusi, ka sievietes var visu.

Kas nopērkams, kas uzadīts un uztamborēts? Bez cepurēm, cimdiem, šallēm vēl ir plecu lakati, jaciņas bērniem, maciņi mobilajiem tālruņiem, pēc īpašas piegrieztnes uzmeistaroti džemperīši maziem sunīšiem, lai tie justos omulīgi pastaigu laikā. Tirdzniecības centrā ik dienas esot, nācies satikt dažādus ļaudis. Vai būs pircēji, vai būs kas ietirgots, to no rīta nekad  nevar prognozēt. Vispieprasītākās esot zeķes un cepures. Šad un tad dzirdētas replikas, ka adījumi dārgi un “veikalā var nopirkt lētāk!”. Adītāja piekrīt, ka tas tiesa, bet katrs viņas darbs tomēr ir unikāls, rokām darināts meistara darbs, nevis sērijveida ražojums no Āzijas.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Ne mirkli Ilonas Šteinbergas rokas nestāv mierā. Top atkal jauns adījums!