Tūkstošiem lāpu, sveču liesmu, kā arī sarkanbaltsarkani karogi, cita latviska simbolika un patriotiskas dziesmas gājiena laikā, bet pāri visam pacilāts un priecīgs noskaņojums, mīļas sarunas un arī iekšēji klusas pārdomas valdīja mūsu valstij nozīmīgās atceres dienas pasākumā Liepājā.

Atgādinājums, ko spējam panākt

”Esam atnākuši priecāties, ka varam dzīvot un dzīvojam brīvā valstī!” Jāņa Čakstes laukumā Lāčplēša dienas koncertā pirms lāpu gājiena sacīja seniori liepājnieki Valda un Ivars. Kad bijuši jauni, piedzīvojuši 1991. gada barikādes, kas no tā laika līdz šim liek saprast mūsu tautas vērtības un izprast mūsu tautas un valsts vēsturi.

”11. novembris ir aizsākums un atgādinājums tam, ko spējam izdarīt kopīgi, vienotībā,”

pauž Ivars.

Pēc koncerta kādu gabalu došoties gājienā, pēc tam mājās paskatīšoties kādu latviešu filmu un aizdedzināšot uz galda svecīti, kas tumšajos rudens un ziemas vakaros senioru mājās ir pašsaprotams rituāls. Tā tiek gūts siltums un cerība un arī pieminētas tuvinieku dvēseles. ”Viņi arī bija daļa no Latvijas. Vieni, kuri nomira pirms Latvijas brīvības atgūšanas, aizgāja aizsaulē ar sapni par atkal brīvu valsti, kādā bija dzimuši,” teic Valda.

Jau ilgus gadus 11. novembra vakarā, pieminot karavīrus, kuri cīnījās par Latvijas brīvību, notiek lāpu gājiens, kas sākas J. Čakstes laukumā un noslēdzas Ziemeļu kapos, kur atrodas piemineklis 1919. gada atbrīvošanas cīņās kritušiem varoņiem.

Liepājā pirms kovida pandēmijas katru gadu gājienā piedalījušies vairāki tūkstoši dalībnieku – skolu jaunatne, ģimenes, militārās, aizsardzības un iekšlietu jomas darbinieki, nacionālpratriotiskās organizācijas un citi patriotiski noskaņoti iedzīvotāji.

Visa gājiena garumā bija dzirdamas karavīru dziesmas un spēka tautasdziesmas, kā arī mūsdienu latviešu mūzikas repertuārs un no dziesmu svētku programmas.

Ja organizatori bija plānojuši aptuveni 3000 dalībnieku, tad, pēc portāla novērojumiem, to varēja būt divas reizes vairāk.

Gājiens sākās pulksten 18, ap pulksten 18.40 gājiena sākumā esošie dalībnieki nogriezās uz O. Kalpaka ielu, taču pēdējie tobrīd bija vēl uz Tramvaja tilta.

Citu dienu mums nav!

Lāpu gājienu ļoti gaida liepājniece sestajā paaudzē Dace Roķe, kura atnākusi kopā ar mazdēliem. Viņiem lāpu nav, jo tās veikalos 11. novembra dienā izrādījies deficīts, tādēļ lāpu vietā Latvijas karogi.

Sešgadniekam Rihardam Dāvim šis nav pirmais gājiens, viņš ar ģimenes locekļiem piedalījies jau iepriekš, bet nepilnus divus gadus vecajam Valteram Klāvam šī ir pirmā reize.

”Mums tā ir motivācija iet, ka mūsu ģimenes aizsācēji bijuši iesaistīti Latvijas cīņā par brīvību. Mans mammas vectēvs jeb mans vecvecvectēvs Aleksandrs Novikovs krita Brīvības cīņās, kad viņam bija nedaudz pāri 20 gadiem. Jauns vīrietis, kuram jau bija piedzimusi meita – mana vecmāmiņa,” stāsta Dace.

”Arī tad, kad lāpu gājieni nenotika, vienalga gāju – man bija svarīgi aiziet ar ziediem un svecīti pie pieminekļa kapos, lai pieminētu.

Citu dienu, kā 11. novembris, kad atcerēties, mums jau nav!” viņa uzsver.

”Mans dēls arī ir karavīrs. Būdams mazs ķipars, nogāja visu gājienu no Rožu laukuma līdz Ziemeļu kapiem. Tas kaut kādu iespaidu bērnam tomēr atstāja,” secinājusi Dace. ”Vēl atceros – tas bija 1989. vai 1988. gads, tolaik aizsākās šis gājiens, un mēs mukām no skolas, lai dotos tajā,” viņa atminas.

Mums izcīnītais jānosargā!

Arvien pacilātāka gaisotne kļūst, kad sākas stāšanās gājienam un lāpu aizdegšanas brīdis, kad uguns liesmiņu skaits arvien, arvien pieaug, un gājiena dalībnieku upe pārvēršas gaišā uguns straumē. Vēl lāpas nav iedegtas mammu un meitu kompānijai, kuras gaida pievienojamies vēl divas paziņas.

Odrija, Loreta un Sabīne ir skolnieces, mammas Ilze un Endija viņas pavada lāpu gājienā katru gadu. ”Ļoti gaidīts notikums. Svecītes arī aizdedzinām.

Jāsargā tā brīvība, ko savā laikā mūsu tautas jaunieši izcīnīja, krītot par valsts brīvību. Mūsu uzdevums ir sargāt kā svētumu!”

saka Endija. ”Mēs katru gadu noskatāmies latviešu filmu ”Rīgas sargi”, kas vēsta tieši par 11. novembra vēsturi,” viņa piebilst. Gājienā viņas plānojušas doties līdz galam.

Draugu kompānija Liene Šķila, Agnis Ābele un Una Stendze speciāli izbrīvējusi šo vakaru, lai dotos gājienā. Pagājušajā gadā Liene un Agnis bijuši Rīgā, gājiens pandēmijas dēļ nenotika, bet pie Brīvības pieminekļa nolikuši svecīti.

”Skudriņas skrien – tāda kopā būšanas sajūta! Var tik ļoti sajust vienotību!” teic Liene par 11. novembra lāpu gājiena sajūtām.

UZZIŅAI

Kāpēc 11. novembrī atzīmējam Lāčplēša dienu?

Lāčplēsis ir simbolisks latviešu tēls, kas simbolizē tautas diženumu, bet viņa varonība simbolizē cilvēka drošsirdību, aizstāvot dzimteni no iebrucējiem.

1918. gada 18. novembrī tika nodibināta Latvijas valsts. Taču tās pastāvēšanu smagās kaujās nācās aizstāvēt pret bijušo Vācijas un Krievijas impēriju piekritējiem un Padomju Krievijas Sarkano armiju. Šīs cīņas vēlāk nodēvēja par Brīvības cīņām.

1919. gada 11. novembrī Latvijas armija sakāva Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu spēkus Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu. Līdz novembra beigām – decembra sākumam Latvijas karaspēks dzina ienaidnieka bruņotos spēkus ārā no Latvijas. Uzvara pār Bermonta armiju nodrošināja Latvijas neatkarības nostiprināšanos un valsts pastāvēšanu. Bermonta armijas sakāve ļāva Latvijas valdībai 1920. gada sākumā koncentrēties uz bruņotu cīņu austrumu frontē pret Sarkano armiju, sekmīgi pabeidzot visas Latvijas teritorijas atbrīvošanu no ārvalstu iebrucējiem. Uzvara pār Bermonta armiju nodrošināja Latvijas neatkarības nostiprināšanos un valsts pastāvēšanu.

11. novembris raksturo brīdi, kad sabiedrība apvienojās un smagās cīņās uzvarēja labi bruņotu, skaitliski pārāku ienaidnieku. 11. novembrī tiek pieminēti karavīri, kas izšķirošajā brīdī labprātīgi ziedoja savas dzīvības Latvijas valsts pastāvēšanas labā. Tāpēc šis datums kļuvis par simbolu latviešu karavīru uzvarām Brīvības cīņās un ir atbilstošs brīdis, kad atzīmēt visos karos cīnījušos Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu.

Pēc uzvaras 11. novembrim tika dots Lāčplēšu dienas nosaukums. 1920. gadā tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis, ko piešķīra par nopelniem Latvijas Brīvības cīņās. Pēc Latvijas okupācijas un valstiskās neatkarības likvidēšanas 1940. gadā svinēt Lāčplēšu dienu aizliedza. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas saskaņā ar 1990. gada 3. oktobra likumu Lāčplēša diena kalendārā tika noteikta kā atceres diena.

Avots: Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.