Liepājas Universitātes lektore, literatūrzinātniece Sandra Okuņeva atceras, ka V. Pētersoni satikusi, būdama 2. klases skolniece.

”Varu teikt, ka esmu izaugusi viņas vadītā bērnu dramatiskā kolektīva radošajā atmosfērā, apgūstot atbildību par savu veikumu, nostiprinot interesi par teātri un literatūru, pieredzot daudz nozīmīga un interesanta,” atzīmē S. Okuņeva, un atceras piedalīšanos izrādēs gan uz Liepājas teātra skatuves un Latvijas televīzijā, gan mazos un lielos kultūras namos visā Latvijā, uzzinot daudz jauna gandrīz visos iespējamos latviešu radošo personību muzejos, jo

režisore vienmēr rūpējusies, lai garo izbraukumu laikā skolēni ne tikai spēlētu izrādes, bet arī bagātinātos.

”Kad biju jau pusaudze, režisore mani iesaistīja pieaugušo dramatiskajā kolektīvā, kur vēlāk nospēlēju ļoti skaistas un lielas lomas viņas iestudējumos – Ilzi R. Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”, Lailu “A. Brigaderes “Kad sievas spēkojas” u.c.

Domāju, ka viņas radītā interese bija pamatā arī tam, ka iestājos teātra klasē un pēc trim mācību gadiem atgriezos režisores vadītajā Liepājas Tautas teātrī,” vērtē S. Okuņeva.

”Režisores uzmanīgā attieksme pret rakstīto vārdu, prasība pamatot savu darbību un būt vērīgiem pret partneriem, domas par svarīgo cilvēka dzīvē, arī nevērība pret taustāmajiem labumiem un tāda kā dzīvošana “ārpus rāmjiem” – varētu būt tās mācības, kas mani ietekmējušas visvairāk.

Šajos vairāk nekā desmit kopīgās darbības gados izaugu pati un biju lieciniece tam, kā aug mana režisore: izcili absolvē režijas studijas neklātienē, pārliecinoši aizvada drāmas kolektīvu līdz godpilnajam Tautas teātra nosaukumam, nerimtīgi iestudē spilgtas izrādes un realizē dažādas jaunas idejas. Vēlāk vēroju, kā režisore ar teātra mākslas palīdzību aizrautīgi audzina jaunos liepājniekus.

Pirms nedēļām trim esot bijusi Bērnu teātra sezonas noslēguma izrāde… Atdevīga sirdsdarba piepildīts mūžs. Paldies par to!”

Ģirts Jēčis, kas patlaban ir pārtikas produktu ražošanas daļas vadītājs uzņēmumā ”Dobeles dzirnavnieks”, atceras, ka ar dramatisko pulciņu, kā to dēvēja skolā, sācis nodarboties, kad bijis 2. klases skolēns un turpinājis līdz vidusskolai.

”Tajā laikā to uztvēru kā laba laika pavadīšanu pēc skolas, bet V. Pētersone parādīja, ka teātris ir daudz kas vairāk,”

uzskata Ģ. Jēčis, jo caur mēģinājumiem viņa ieaudzinājusi drosmi, runas spējas, sevis parādīšanu un citu novērtēšanu, kas ir neatsveramas prasmes arī pieaugot un veidojot karjeru.

”V. Pētersones vadībā esmu uzstājies ar ārkārtīgi daudzām izrādēm un visspilgtāk atceros divas. Viena bija izrāde, kur spēlēju divas pilnīgi pretēja rakstura lomas. Esmu pārsteigts, ka man kā bērnam tas tika uzticēts. Un pēdējo, kas caurvija daudzas sezonas, bija ”Pifa jaunie piedzīvojumi”, kur mana loma bija Tēvocis Tontons. Tā bija arī pēdējā loma un izrāde man.

Jāatzīst, ka režisorei izdevās mani pierunāt vēl divas sezonas uzstāties ar šo izrādi, kad biju jau nolēmis pamest teātra pulciņu.”

Ģ. Jēčis atceras, ka

režisore mācējusi būt stingra un prasīga, bet tajā pašā laikā gādīga un motivāciju sniedzoša.

”Pēdējo 15 gadu laikā, kad saikne ar Liepāju un visu, kas ar to reiz bija saistīts, ir pazudusi pilnībā, es vienmēr atcerējos savu režisori, kad apmeklēju teātra izrādes. Diemžēl tā arī nekad nesanāca laika satikties un klātienē pateikt paldies par viņas lielisko darbu, kam bija liela loma manas personības veidošanā.”

Teju 10 gadus V. Pētersones vadītajā teātra pulciņā darbojusies arī liepājniece Madara Jansone. ”Līdz ar iesaistīšanos šajā pulciņā, izauga arī mana mīlestība pret teātra mākslu, kas mani pavadījusi visu turpmāko mūžu, – gan vēloties kļūt par aktrisi, gan arī šobrīd, pielietojot iegūto pieredzi, organizējot un vadot pasākumus,” atzīst M. Jansone.

Pie režisores pavadītie daudzie gadi atmiņā palikuši kā ļoti jautrs, saulains, smiekliem un piedzīvojumiem pilns laiks. Mēģinājumi notikuši vieglā un patīkamā gaisotnē, bet pirmizrādes gaidītas ar satraukumu, jo pēc tās vienmēr sekojis režisores verdikts.

Lai arī nospēlētas neskaitāmas lomas “Vinnijā Pūkā”, “Brēmenes muzikantos”, “Nikniķa pasaciņās” utt., M. Jansone uzskata, ka “mūža loma” pie V. Pētersones bija un paliks labsirdīgais sunītis Pifs, kas pēc daudziem gadiem nospēlēta arī režisores kādā no jubilejas reizēm.

”Es tā arī nekad neuzzināšu, ko Vita Pētersone toreiz – pirms 30 gadiem – pamanīja tajā klusajā, kautrīgajā, introvertajā bērnā, kāda es biju sākumskolā. Bet kaut ko viņas pedagoga acs redzēja vēl pirms es pati sapratu, ka man patīk skatuve, runas māksla un publiska uzstāšanās,” savukārt par sastapšanos ar V. Pētersoni saka Maija Meiere-Oša. ”Ja atmiņa mani neviļ, viss sākās ar dzejolīša deklamāciju, bet beidzās ar spīdoši atveidotu Velna tēlu teikā par to, kā Nīca, Bārta un Rucava tika pie sarkanā toņa savos brunčos.” V. Pētersone kā režisore esot bijusi īsta kurzemniece – nemētājās ar saldiem glaimiem vai komplimentiem, bija šerpa un tieša, uz labu rezultātu orientēta, teic M. Meiere-Oša. ”Es varu tikai nojaust, kāda būtu izvērtusies mana dzīve, ja režisore nebūtu toreiz mani uzrunājusi. Manuprāt, tas bija izšķirošs mirklis manā tālākajā dzīvē un izvēlēs, kas lielā mērā noteica arī manu profesionālo ceļu.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.