Lai arī šo problēmu risina valsts līmenī, primāri domājot par atlīdzības paaugstināšanu audžuģimenēm, tomēr speciālisti un pašas pieredzējušās audžuģimenes uzsver – atbildības līmenis un raksturs var krasi atšķirties no standarta ģimenes ikdienas vai iedomātā.

Pēc mēneša, 11. oktobrī, piecas sestdienas pēc kārtas “Sociālā atbalsta un izglītības fonda” (SAIF) Kurzemes ģimeņu atbalsta centrā norisināsies kārtējās topošo audžuģimeņu un adoptētāju bezmaksas mācības.

“Interese ir, bet mācību grupas pēdējos gados ir sarukušas,”

apstiprina centra vadītāja Guna Krēgere-Medne.

Ja kāda ģimene ir apsvērusi iespēju sniegt māju un ģimenes siltumu bez vecāku gādības palikušiem bērniem, līdz mācībām jāizdara vairāki sagatavošanās darbi, tādēļ vēlams sazināties ar bāriņtiesu un sacīt: “Mani interesē bērnu uzņemšana savā ģimenē.”

Lai arī jaunas audžuģimenes rodas, tomēr ar katru gadu pieredzējušo skaits turpina samazināties – audžuģimenes noveco, izdeg, nepieciešama atelpa, uz ko ģimenei ir tiesības.

Daļa atzīst, ka valsts un pašvaldības piešķirtie līdzekļi bērnu aprūpei ir nepietiekami, informē Liepājas Sociālais dienests.

Galējs līdzeklis, ja ģimene apdraud

Kāpēc vispār ir vajadzība pēc audžuģimenēm? Ja atklājas, ka bērns ģimenē atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos un tie apdraud viņu, bāriņtiesa pieņem lēmumu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem, skaidro Liepājas bāriņtiesas locekle Zane Dambīte.

Visbiežākie iemesli bērnu šķiršanai no ģimenes ir dažādu veidu vardarbība un to riski, apreibinošo vielu lietošana, pamešana novārtā.

Vispirms problēmsituācijā bērniem tiek meklēts tuvinieku loks, kas var uzņemties aizbildnību. Ja piemērots, tuvs atbildīgs cilvēks neatrodas, nākamais solis – meklēt audžuģimeni.

“Svarīgākais ģimenei, uzņemoties atbildību par nepilngadīgo bērnu, ir saprast un apzināties, vai spēs bērnu pilnvērtīgi audzināt ne vien brīdi, bet līdz laikam, kamēr viņš sasniegs pilngadību,”

uzsver Dienvidkurzemes novada bāriņtiesas vadītāja Egita Ločmele.

Un varbūt pat ilgāk. Ir gadījumi, kad audžubērni ģimeni arī pēc aiziešanas savā dzīvē uztver kā ģimenes locekļus un turpina sazināties.

Tikmēr īstajiem vecākiem ir uzdevums – vienkāršā valodā runājot, strādāt ar sevi, labot situāciju un apstākļus, sadarboties, piemēram, ar Sociālo dienestu, kas piedāvā dažādu palīdzību, un speciālistiem, lai ģimeni atveseļotu.

“Protams, primāri bērnam ir jāpaliek vai jāatgriežas savā īstajā ģimenē,”

uzsver E. Ločmele.

“Lēmums par bērna šķiršanu no vecākiem ir galējs līdzeklis ļoti nopietnās situācijās. Ja zinām, ka situācija ģimenē nav labvēlīga. Audžuģimenes var sniegt labākas, pozitīvākas bērnības pieredzi,” uzsver E. Ločmele.

Vai bērniem atgriezties īstajā ģimenē, tas ir vēl sarežģītāks lēmums. “Ir jābūt pilnīgai pārliecībai, ka situācija tiešām ir mainījusies!”

Lai gan novadā šādi gadījumi vērojami ļoti reti, aprūpes centros bērni nonāk, ja neizdodas atrast audžuģimeni vai nepilngadīgais pasaka, ka nedzīvos nevienā audžuģimenē.

“Bērni, kurus izņem no ģimenes, visbiežāk ir kuplā skaitā – trīs un vairāk (maksimāli atļautais skaits audžuģimenē ir seši bērni). Biežāk var uzņemt vienu, divus, bet ar lielāku skaitu un visus kopā bieži vien ir sarežģītāk,” norāda E. Ločmele.

Lai atrastu bērniem vispiemērotāko audžuģimeni, sagatavo raksturojumus.

“Tas nepieciešams, lai audžuģimenes zinātu, ar ko rēķināties. Piemēram, ja ir nerisinātas veselības problēmas, piemēram, bojāti zobi, būs jāplāno zobārsta apmeklējums, tāpat svarīgas ir neiroloģiskas saslimšanas.

Ģimenēm ir jāapzinās savi resursi, jāizvērtē, vai varēs to uzņemties.

Atšķirībā no Liepājas, kur pieejams regulārs sabiedriskais transports un ir plašas iespējas, mums novadā ģimenes dzīvo tālāk no centriem – jādomā, kā var nokļūt tur, kur būs vajadzīgs,” skaidro novada bāriņtiesas vadītāja.

Ne vien rūpes, bet arī saskarsme ar īsto ģimeni

“Audžuģimenes pienākums ir nodrošināt bērnam viņa vecumam un veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus un veselības aprūpi, audzināšanu un izglītību, novērot katra bērna psihofizioloģisko attīstību.

Pēc bāriņtiesas un atbalsta centra pieprasījuma sniegt informāciju par bērna un vecāku saskarsmi, vecāku garīgo un materiālo atbalstu bērna audzināšanā ārpusģimenes aprūpes laikā.

Audžuģimene informē vecākus par bērna attīstību un veicina ģimenes saišu atjaunošanos,”

skaidro Z. Dambīte.

Ir gadījumi, kad ģimenes, kas vēlas dot mājas un ģimenisku vidi audžubērniem, tomēr ir pārvērtējušas savas spējas un saprot, ka to nespēs, zina teikt E. Ločmele.

Vēl audžuģimenēm emocionālās problēmas var sagādāt tas, ka bērns pie viņiem ir uz nenoteiktu un vienlaikus noteiktu laiku – kamēr varēs atgriezties savā īstajā ģimenē.

Ja bērns kļūs juridiski brīvs, varbūt bērnu adoptēs citi, bet jārēķinās, ka audžuģimenē viņš var nodzīvot arī līdz 18 gadu vecumam.

“Labi, ja cilvēki izvērtē un, pirms kļūt par audžuģimeni, aprunājas bāriņtiesā,” uzsver E. Ločmele.

“Audžuvecākiem, iespējams, būs jāvelta vairāk rūpju audžubērnam, ar šo bērniņu jādarbojas vairāk, jo viņš tomēr ir cietis. Pašas ģimenes bērni var to nesaprast.”

Šim pienākumam jābūt morāli gataviem visiem ģimenes locekļiem.

Audžuģimenes saskaras ar dažādām problēmām bērnu aprūpē: uzvedības problēmas, veselības problēmas, vispārējās attīstības un/vai garīgās attīstības aizture, sociālā un pedagoģiskā ielaistība, bērna pašaprūpes iemaņu, socializēšanās iemaņu un prasmju trūkums, robežu trūkums, smagas un dziļas vardarbības sekas. 

Audžuģimenes mēdz saskarties ar bērnu grūtībām pieņemt jauno kārtību un noteikumus, kā arī ar bērnu vecāku negatīvu attieksmi, rupjību un necieņu, uzskaita Liepājas bāriņtiesas pārstāve.

“Bērni piedzīvojuši traumatisku pieredzi savā ģimenē, nonākot citur, cenšas pārbaudīt robežas.

Svarīgākais ir vienmēr reaģēt. Ir jāsaprot, kas notiek un vai ģimene tiks galā saviem spēkiem,” norāda novada speciāliste.

Uzskata, ka motivē finansiālais atbalsts

Labklājības ministrija (LM) turpina aktīvi strādāt pie atbalsta pasākumu pilnveides audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem.

“Jāatzīmē, ka rūpes par ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem ir arī pašvaldības atbildība,” piebilst Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Sanita Beļajeva.

2024. gadā LM piešķīra 400 000 eiro ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra pamatpakalpojumu nodrošināšanai, kā arī mācību organizēšanai audžuģimenes vai adoptētāja statusa iegūšanai.

Lai bērniem audžuģimenēs nodrošinātu individuālām vajadzībām atbilstošu atbalstu veselības uzlabošanai, attīstībai un prasmju pilnveidošanai, 2025. gadā piešķīra 600 000 eiro redzes korekcijas līdzekļiem, ortodonta pakalpojumiem, dažādai terapijai un citiem.

Šie pakalpojumi bieži nav ietverti pašvaldību saistošajos noteikumos.

“Regulāri sniedzamais finansiālais atbalsts un tā pārskatīšana sniedz būtisku ieguldījumu ģimeņu iespējās nodrošināt bērnu labāku aprūpi,

stiprinot esošās audžuģimenes un motivējot jaunas ģimenes uzņemt bērnus ārpusģimenes aprūpē,” norāda S. Beļajeva.

2026. gada budžeta veidošanā ministrija paredzējusi paaugstināt pabalstus gan atlīdzībai audžuģimenēm, gan bērnu uzturam, paaugstinās arī pabalstus aizbildņiem, paredzēta sociālās apdrošināšanas stāža uzkrāšana nestrādājošiem aizbildņiem pensiju, bezdarba un invaliditātes gadījumiem, kā arī pārskatīs pabalstus adoptētājiem.

Pieredze

Līdz vēlmei kļūt par audžuvecākiem jānonāk pašiem

Laila Cīrule, audžumamma no Kazdangas pagasta

Audžuģimene esam piecus gadus. Šobrīd mums ģimenē ir ceturtais audžubērns.

Pirmā bija sešpadsmitgadīga meitene, kura pie mums dzīvoja, līdz sasniedza 18 gadu vecumu. Tad ģimenē uzņēmām brālīti un māsiņu – divus un sešus gadus vecus. Viņi pie mums nodzīvoja gandrīz trīs gadus – tad viņus adoptēja. Uzturam kontaktus ar adoptētājiem, bet ne ar bērniem.

Šobrīd pie mums dzīvo desmitgadnieks.

Par to, ka gribu kļūt par audžumammu, biju domājusi jau ļoti sen, taču nesanāca, jo nebija tādu apstākļu un iespēju. Tas nebija pēkšņs lēmums.

Audžuģimene nav viegls darbs, jo katram bērniņam līdzi nāk sava pieredzes bagāža.

Šī noteikti nav joma, kur var ko ieteikt, motivēt. Katram pašam ir jāvēlas – līdz apziņai, ka gribi kļūt par audžuģimeni, ir jānonāk. Un tas var būt ilgu gadu rezultāts.

Protams, grūtākais ir rēķināšanās, ka bērni audžuģimenē ir uz laiku. Bet samierināties mums palīdz apziņa, ka tā ir misija – bērnam šajā laikā varam iedot pašu labāko.

Grūtākais bija posms, kad jāpalaiž mazākie audžubērniņi.

Mazākais sākumā nemācēja pat karoti noturēt, nemaz nerunājot par citām lietām.

Bija jautājumi – kāpēc neadoptējām? Bet ir jāapzinās, ka mēs esam audžuģimene, nevis adoptētāji, un mēs nevarēsim izglābt visus, bet mēs bērniem varam dot iespēju iepazīt mīlestību un ģimeni.

Šis nav pienākums – paņemšu un mīlēšu, jo tā dzīvē nenotiek. Lielākā daļa šo bērnu nav raduši pie mīļuma un maiguma – viņi ir pieraduši izdzīvot.

Uzziņai

Audžuģimeņu skaits Latvijā

Līdz 2024. gada beigām Latvijā ārpusģimenes aprūpē bija 5341 bērns, no tiem 1403 uzturējās audžuģimenēs (2023. gadā – 5286 un 1323).

2024. gadā aprūpe audžuģimenē izbeigta 349 bērniem:

• bērns adoptēts (30 gadījumi);
• vecākiem atjaunotas pārtrauktās vai atņemtās aizgādības tiesības (73);
• vecāks sasniedzis pilngadību (4);
• nodibināta aizbildnība (56);
• vecāku aprūpē nodoto bērnu skaits pēc būtisku domstarpību atrisināšanas (3);
• bērns sasniedzis pilngadību (89);
• aprūpētāja maiņa (94).

Avots: Bērnu aizsardzības centrs

Atbalsts audžuģimenēm Liepājā:

• atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu – 150 eiro;
• pabalsts bērna uzturam – 300 eiro katram bērnam mēnesī;
• atbalsts bērna apģērba un apavu iegādei – 220 eiro gadā;
• pabalsts mīkstā inventāra iegādei – 80 eiro gadā;
• pabalsts individuālo mācību piederumu iegādei – līdz 100 eiro gadā;
• pabalsts bērna veselības uzlabošanai – līdz 100 eiro gadā, kas paredzēts arī redzes un dzirdes koriģējošo preču iegādei;
• Liepājā audžuģimenes var saņemt arī pabalstu sadzīves apstākļu uzlabošanai (remontam) – līdz 1500 eiro apmērā reizi piecos gados.
• abi audžuvecāki var saņemt veselības apdrošināšanas polisi.  

Atbalsts Dienvidkurzemē:

• par bērnu no piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – pabalsta apmērs ir 250 eiro mēnesī, no 7 līdz 18 gadiem – 300 eiro;
• vienreizējā pabalsta apģērba un mīkstā inventāra iegādei apmērs ir 100 eiro;
• ikgadējā pabalsta bērna apģērba un mīkstā inventāra iegādei apmērs ir 150 eiro gadā.
• pabalsta bērna apģērba un mīkstā inventāra iegādei vietā var izsniegt apģērbu, apavus un citas bērnam nepieciešamas lietas.

Avots: Informācija no pašvaldību mājaslapām un saistošajiem noteikumiem

Aizbildnis – ieceļ, ja bērna vecāki ir miruši, pazuduši, pārtrauktas vecāku tiesības, slimības dēļ nespēj pienācīgi aprūpēt, abi vecāki ir nepilngadīgi, radušās būtiskas domstarpības attiecībās ar bērnu u.c.

Aizbildnis var būt pilngadīga persona, arī radinieks vai arī kāda cita persona, kas vēlas uzņemties bērna tiesību un interešu pārstāvniecību.

Audžuģimene – bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr viņš var atgriezties savā ģimenē, viņu adoptē vai viņam nodibināta aizbildnība.

Audžuģimene var būt laulātie vai persona, kas ir vecumā no 25 līdz 60 gadiem.

Viesģimene – pavada laiku un sniedz atbalstu ārpusģimenes aprūpes iestādē ievietotam bērnam.

Valsts atbalsts audžuģimenēm: par vienu bērnu – 171 eiro, par diviem – 222,30 eiro, par trīs un vairāk bērniem – 273,60 eiro par katru bērnu mēnesī.

Es domāju tā: vai uzņemtos rūpes par citas ģimenes bērnu?

Jūlija, mājsaimniece:

– Tas ir tik ļoti sarežģīts jautājums, un neesmu par to pat domājusi. Man pašai ir trīs bērni. Es labi saprotos ar citiem bērniem, bet, vai es ikdienā varētu rūpēties ne par savējiem, – nezinu.

Tas būtu ļoti nopietns lēmums. Ja būtu kādi apstākļi ģimenē vai draudzenēm, es bērnus paņemtu pie sevis.

Margarita, strādājoša mamma:

– Nē. Viena pati audzinu bērnus. Man neviens arī neļautu pieņemt vēl svešus. Man nedotu tādu iespēju.

Agrāk biju domājusi kļūt par audžuvecāku. Pašlaik pašai savi bērni prasa rūpes. Ir dzirdēts par apmācībām, bet audžuģimene ir liela atbildība.

Dzintra, pensionāre:

– Esmu mazliet par vecu tam, bet dažreiz par to aizdomājos. Mana mamma kādreiz uz laiku paņēma savā ģimenē radinieku bērnus, bet ne oficiāli, tie bija citi laiki. Viņa palīdzēja materiāli un sagādāja nepieciešamo, bet bez lozungiem un runām.

Ne visi ir gatavi būt audžuģimene, jo cilvēki ir palikuši ievainojamāki un bažījas, ka viņus regulāri apmeklēs bāriņtiesa.

Anna, skolniece:

– Jā. Esmu par to domājusi. Daudzi bērni nonāk bērnunamos, vismaz audžuģimenē viņi var būt mājās.

Esmu audžuģimenei vēl mazliet par jaunu, bet, ja es ko tādu izlemtu, noteikti šis jautājums būtu apspriežams ar manu partneri.

Inga, šuvēja:

– Kad biju jaunāka, tad par to domāju, bija vairāk spēka. Es bērnus mīlu, bet, vai varētu uzņemties rūpes ikdienā, to nemāku pateikt. Mīlestība ir viens, bet jāskatās, vai man ir iespējas viņus audzināt.