Pirms 100 gadiem šajā dienā – 1919. gada 14. novembrī – pie Liepājas norisinājās viena no ievērojamākajām Latvijas Neatkarības kara kaujām Latvijas armija ar Sabiedroto valstu atbalstu atvairīja bermontiešu uzbrukumu Liepājai, kas kā pagaidu valdības mītne tā bija stratēģiski nozīmīga vieta. 

2. novembrī pulkvedis-leitnants Oskars Dankers Liepājā un Lejaskurzemē izsludināja aplenkuma stāvokli, pamatojot to ar Bermonta karaspēka veiktajiem uzbrukumiem Lejaskurzemē un lielu spēku koncentrēšanu ap Liepāju. Pirmās sadursmes Liepājas apkārtnē sākās 3. novembrī, kad vācu bruņotais vilciens ar artilērija apšaudīja Grobiņu un dzelzceļa strādniekus. Savukārt pie Dudenu stacijas vācu karavīri apšaudīja Latvijas armijas jātnieku vienību.

Nākamajā dienā sākās uzbrukums Liepājas virzienā no Grobiņas puses – vācu spēki, kurus atbalstīja bruņotais vilciens, smagie un vieglie lielgabali, ložmetēji un aeroplāns, uzbruka gar Grobiņas šoseju. Grobiņas apriņķa komandanta komanda ar kauju atkāpās uz Liepāju. Uzbrukumu, ar briti karakuģu lielgabalu uguns atbalstu, izdevās atsist. Šajā kaujā krita Latvijas armijas bruņu vilciena ”KOLPAKS” komandieris virsleitnants Alfreds Kļestrovs.  Šo bruņoto vilcienu izgatavoja Liepājas dzelzceļa darbnīcās un 30. oktobrī nodeva karaspēka rīcībā. Pievakarē Latvijas armijas vienības ar britu karakuģu artilērijas palīdzību atsita atkārtotu ienaidnieka uzbrukumu. 

Lielākais uzbrukums Liepājai sākās naktī uz 14. novembri. Latvijas armijas veiktie sagatavošanās darbi deva gaidīto rezultātu – pēc smagām cīņām Liepāju izdevās nosargāt un, turpinot aktīvu karadarbību, padzīt bermontiešus no Kurzemes. 27. novembrī pulkvedis-leitnants O. Dankers ziņoja Virspavēlnieka štāba priekšniekam – ”Ar lielu prieku paziņoju, ka Lejas Kurzeme no krievu – vācu – Bermonta bandām ir iztīrīta.”

Kaujā par Liepāju krita 2 virsnieki un 36 karavīri, ievainoti 3 virsnieki un 68 karavīri, bet bez vēsts pazuda 3 virsnieki un 124 karavīri. 

Avots: mil.lv