Liepājnieka Anatolija Fjodorovu pazīstam kā vides aktīvistu. Viņa mūžs nav bijis no vieglajiem. Bērnībā viņš kopā ar ģimeni nonācis koncentrācijas nometnē Vācijā, no kuras zēnam izdevās atgriezties. Nupat viņš bērnības moku ceļu skatīja savām acīm, uzturēdamies Vācijā.

Brauciens uz Vāciju ilga no 3. līdz 18. oktobrim. Tas notika, pateicoties vācu labdarības organizācijas “Maximilian-Kolbe-Werk” priekšsēdētājam Volfgangam Gerstneram, kurš uzaicināja Minhenē divas nedēļas pavadīt ļaudis no Latvijas, kuri savulaik, būdami bērni, cietuši koncentrācijas nometnēs. Minhenē viesojās 14 personas no Latvijas. Trīs no viņiem, arī A.Fjodorovs, bija liepājnieki. Par braucienu maksāja vācieši, turklāt par letiņiem Minhenē rūpējās organizācijas “Maximilian-Kolbe-Werk” brīvprātīgie darbinieki.

A.Fjodorovs joprojām nespēj slēpt aizkustinājuma asaras. Viņš atceras emocionālo tikšanos ar vācu skolēniem, ekskursijas pa Minheni, iespēju savām acīm skatīt vēsturiski nozīmīgus objektus. “Vācijā, pieaudzis būdams, biju pirmo reizi. Ja nebijis šī uzaicinājuma, visdrīzāk, nekad turp arī neaizbrauktu,” saka A.Fjodorovs. Un rezumē: “Tas bija ļoti vērtīgs brauciens, jo apskatīju zemi, uz kurieni bērnībā tiku aizvests ar varu.”

Pensionārs A.Fjodorovs dzimis 1936.gadā. Puikam bijis tikai gads, kad nomiris viņa tēvs. Arī paša A.Fjodorova mūžs balansējis uz naža asmens: “Pats arī vairākas reizes esmu bijis tuvu nāvei. Apmēram trīs gadu vecumā, ziņkārības dzīts, uzkāpu uz sliedēm, pa kurām nāca vilciens. Pārmijniece pēdējā brīdī mani paspēja nocelt. Pēc gada mani piemeklēja dīvaina slimība – biju kā miris. Pēdējā reize bija Dieva rokā. Bijām pie omītes Ļeņingradas apgabalā. Kad sākās karš, mamma mums ar kājām atnāca pakaļ. Arī uz Latviju atnācām kājām, bet te kādu nakti mūs piecēla vācieši un aizveda uz Rīgu, tad pāri Baltijas jūrai uz kādu Vācijas koncentrācijas nometni. Virsnieki šķiroja: vieni pa labi, otri pa kreisi. Mūsu ģimeni nostādīja kreisajā grupā, bet tad kāda mammas draudzene teica: “Nāciet pie mums pa labi!” Tā arī izdarījām, un tas mums izglāba dzīvību, jo visu kreiso grupu aizveda uz Osvencimu… Mūsu koncentrācijas nometne atradās 17 kilometru no Minhenes. Joahims Zīgerists reiz bija izbrīnījies, ka vispār esmu palicis dzīvs. Bet tik traki jau nebija. Bērniem pat ļāva iziet ārpus nometnes, kur apkārtējie iedzīvotāji mūs bieži vien pabaroja.”

Mājās A.Fjodorovs atgriezies 1946.gadā. Līdz pensijas vecumam strādājis Liepājas Latvieši biedrības namā par skatuves mašīnistu. Pamatīgi sabojājis veselību, jo pārmēru mīlējis alkoholu. Taču saņēmies. Tagad saka: “Vairs nav laika pat iedomāties par dzeršanu.”