Tiešām gardi! Pavārmākslā jauniešus viņa ievada jau vairāk nekā 10 gadus, bet par speciālās izglītības skolotāju strādā teju 20 gadus.

Par kvalitatīvu darbu ar izglītojamiem ar speciālām vajadzībām S. Jazbute šogad saņēma “Gada skolotājas 2023” titulu.

– Kā nonāci Līvupes skoliņā?

– Es uzreiz nesāku kā pedagoģe. Bija piedzimis dēliņš, viņš sāka iet bērnudārzā, un man vajadzēja kaut kur strādāt.

Klaipēdas ielas skoliņā bija brīva audzinātāja palīga vieta, un paziņa, kas tur strādāja, zināja, ka meklēju darbu. Labprāt piedāvājumam piekritu. Es tur jutos labi jau no pirmās dienas.

Ar bērniem ļoti labi sapratos un spēju viņus izprast.

Strādāju kopā ar izcilu pedagoģi Annu Plostnieci. Tieši viņa mani pamudināja iet studēt, un es iestājos Liepājas Universitātē.

Jā, bija laiks, kad paralēli studijām strādāju par skolotāju internātā. Diena bija ļoti gara un intensīva: no rīta jau pusastoņos biju darbā, pa dienu studijas un vakarā desmitos internātā noliku gulēt bērnus.

Pašas dēlam tobrīd bija tikai divi gadi. Liels paldies jāsaka vīram, kurš to visu izturēja. Šķiet, ka tajā brīdī, kad vīrs vairāk sāka iet uz vecāku sapulcēm un es vairs netiku uz bērnudārza svinīgiem pasākumiem,

sev pārmetu, ka pārāk maz laika pavadu kopā ar dēlu. Bet es zināju mērķi, uz ko tiecos.

Apņēmos, ka man tas ir jāizdara, ja es gribu kaut ko vairāk. Es tiešām gribēju būt pedagoģe. Manā ģimenē ir pedagogi, un tas droši vien iekšienē kaut kur bija.

– Tu esi līdzautore profesionālās pamatizglītības programmas “Virtuves darbinieks” izveidei Liepājas Līvupes pamatskolā-attīstības centrā.

– Jā, tā ir. Reiz sarunā ar tā brīža skolas direktoru Ati Brikmani minēju, ka man ir ne tikai skolotājas diploms, bet esmu arī kvalificēta pavāre un konditore.

Viņš teica, ka tas jāizmanto. Un kopīgiem spēkiem mēs to izveidojām programmu. Nu jau tai būs vairāk nekā 10 gadu.

Audzēkņu rīcībā ir labiekārtota virtuve, viņi ne tikai darbojas praktiski, bet mācās arī ēdiena gatavošanas teoriju.

– Bet kā tu izlēmi mācīties par pavāri-konditori?

– Es mācījos Nīcas vidusskolā, un pēc 9. klases kaut kur taču bija jāmācās. Mamma teica, ka “pliku” vidusskolu ne, ka vajag apgūt profesiju. Un, tā kā man patika gatavot, ieteica iet uz pavāriem. Turklāt draudzene pavilkās līdzi.

Likās arī forši, ka divas profesijas kopā – gan pavārs, gan konditors. Nomācījos trīs gadus, vēl izlīdzinošo vidusskolas kursu, bet savā profesijā neesmu strādājusi nevienu dienu. Pieteicās bērniņš, veidojām ģimeni.

Par to esmu ļoti priecīga, jo tālāk jau man bija pavisam cits skats uz dzīvi, attieksme pret to, ko gribu sasniegt.

– Pastāsti par saviem audzēkņiem, ko ikdienā māci.

– Tie ir bērni ar īpašām vajadzībām. Viņi ir vecumā no 16 gadiem un vairāk. Ir arī pilngadīgi jaunieši. Ja grupā ir deviņi audzēkņi, tas jau ir daudz.

Katram ir vajadzīga individuāla pieeja. Es meklēju katrā to, ar ko viņš ir īpašs, lai varu viņu paslavēt un motivēt.

Daudzi nav ieinteresēti šeit būt, mācās, jo ir jāmācās. Bet man ir svarīgi viņos radīt motivāciju, lai viņi ir ieinteresēti šeit pie manis no rīta nākt, ienākt klasē, sasveicināties, aprunāties. Gribu ticēt, ka man tas izdodas.

Puisis, kurš ir liels drašķis, septembrī izteica frāzi, ka ir priecīgs atkal būt skolā.

To dzirdot, man palika tik silti. Tas ir nozīmīgs rādītājs.

Es cenšos, lai bērni pie manis justos gaidīti, lai nāk uz skolu ar prieku un zina, ja kaut kas noticis, tad var droši pie manis pienākt un izrunāties. Vienmēr viņus uzklausīšu, un ne tikai par to, kas saistīts ar skolu, bet arī notikumiem ārpus tās.

Šie jaunieši ir patiesi. Ja tu viņiem nepatiksi, to neslēps, var pateikt arī acīs. Bet tad ir jāpajautā, kādēļ tā ir. Nepatika varbūt vienkārši tādēļ, ka liki izpildīt kādu darbu. To viegli atrisināt, pēc tam viss ir kārtībā.

– Kāds ir tavs darbs?

– Es mācu profesionālus mācību priekšmetus, kas ir saistīti ar ēdiena gatavošanu, tehnoloģiskos pamatus, kā pasniegt ēdienu, kā pagatavot. Tie vairāk ir ēdieni, ko jaunieši var pagatavot mājās.

Viņi iemācās izcept pankūkas, izvārīt makaronus ar sieru un ļoti daudzus citus ēdienus, kas viņiem noderēs patstāvīgajā dzīvē.

Mācu viņiem, kā no vienkāršām izejvielām var ko pagatavot, kā arī pilnveidot savu ēdienkarti. Arī to, kā pasniegt ēdienu, kā pareizi izmantot galda piederumus.

Kad degustējam viņu pašu pagatavoto, vienmēr ir uzklāts galdauts un tiek izmantoti atbilstoši galda piederumi. Skolēni mācās izgaršot garšas.

Ja klasē esam deviņi, tad katrs gatavo savu porciju, un tad degustējam, kā nu katram ir sanācis. Tā viņi iemācās garšas nianses, dažkārt atzīstot, ka otram ēdiens tomēr izdevies gardāks nekā pašam.

– Ko jaunieši dara pēc skolas absolvēšanas?

– Citi turpina mācības tālāk par pavāriem. Ir skolēni, kas atrod darbu ēdināšanas uzņēmumos. Mēs sekojam līdzi tam, ko pēc skolas audzēkņi dara.

Jāteic, ka viņiem nav problēmu atrast darbu, ja vien pašiem ir vēlēšanās un motivācija.

Arī, meklējot prakses iespējas, nekad neesmu saskārusies ar situāciju, ka kāds no Liepājas ēdināšanas uzņēmumiem nenāktu mums pretī. Tiešām nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu. Visur, kur esam bijuši, jutām atsaucību.

– Vai kādā restorānā vai kafejnīcā gadījies sastapt savu audzēkni?

– Viņi jau vairāk strādā virtuvē. Bet es satieku, piemēram, lielveikalā “Rimi” gastronomijas nodaļā. Vienmēr aprunājamies, nekautrējas mani uzrunāt: “Labdien, skolotāj! Kā jums iet?”

Redzu, ka viņi priecājas mani redzēt, no viņiem staro labestība, ir patīkami.

– Sanāk, ka skolotāja profesija izkristalizējusies dzīves laikā?

– Ja pajautātu manai mammai, tad viņa teiktu: “Es zināju jau sen, ka viņa varētu būt skolotāja.” Kad nonācu līdz 9. klasei, domāju, – kas nu es par skolotāju!

Lai gan bērnībā iztēlojos, ka esmu skolotāja, ar sarkanu pildspalvu laboju burtnīcas, iekārtoju žurnālus ar izdomātiem skolēnu vārdiem, tur atzīmēju viņu atzīmes…

To, ka kļūšu par skolotāju bērniem ar īpašām vajadzībām, nekad nebūtu iedomājusies.

Man patika un joprojām patīk gatavot ēst, kaut ko izdomāt, eksperimentēt. Taču tas skolotājs manī iekšā mita, tikai bija nolikts kādā tālākā plauktiņā.

– Tava mamma ir skolotāja?

– Bija, kaut kad ļoti sen, jaunībā. Mēs esam liela ģimene. Un mūsu ģimenē ir tā, – ja pats neesi skolotājs, tad esi apprecējis skolotāju. Esam pieci pedagogi.

Ģimenes saiešanās vienmēr sākotnēji vienojamies, ka par skolu nerunāsim. Bet paiet pirmā stunda, un līdz tam nonākam. Paši smejamies, ka mums ir mazās metodiskās sanāksmes.

Katrs strādājam pilnīgi citā pedagoģiskajā jomā.

– Kur lielā saime pulcējas?

– Parasti pie mammas Bernātos. Galds ir jāklāj vismaz 25 personām, bet tas ir tik skaisti! Visi zina, ja ģimenē ir svētki, attaisnojuma, lai tur nebūtu, nav. Laiks ir jāieplāno un tur jābūt.

Mums patīk svinēt svētkus.

– Kā ir uzaugt kuplā ģimenē?

– Mēs mammai esam pieci bērni. Esmu pēc skaita trešā, man ir divi vecāki brāļi, tad esmu es, tad man ir jaunākais brālis un māsa.

Lai nopelnītu brīvpusdienas, cēlāmies vasarās agri no rīta. Izvairoties no karstās svelmes, uz lauka bijām jau piecos rītā.

Ap pusdienlaiku braucām mājās. Vecākiem bija saimniecība, kurā jāstrādā. Vēl atceros trauku kalnus, kas man bija jāmazgā, jo esam liela ģimene…

Protams, es melotu, ja teiktu, ka viss bija forši, kritām arī cits citam uz nerviem. (Smejas.) Bet tagad esam cits citam balsts un stiprais plecs. Aiz manis ir liela komanda.

Bērnībā nebija viegli, bet nu katrs esam izauguši, katrs aizgājis savā jomā. Mēs ikdienā neesam tālu cits no cita, grozāmies tepat – Nīca, Bernāti, Grobiņa.

– Ierasti, ka kuplās ģimenēs kāds ir devies uz ārzemēm, bet jums neviens.

– Bija laiks, kad vecākais brālis bija prom, tad vidējais un jaunākais brālis arī, bet visi vienmēr atgriezās atpakaļ mājās.

Mēs laikam nevaram izturēt būšanu prom no mājām, no ģimenēm. Tādēļ mēs visi esam šeit. Arī mūsu  bērni ir šeit.

– Bērnību aizvadīji Bernātos, tad Liepājā, nu esi Grobiņas pusē.

– Jā, agrāk dzīvojām dzīvoklī Liepājā, bet tikām pie savas mājas. Ar vīru sen bijām plānojuši, ka gribam kaut ko savu. Nu dzīvojam savā sapņu mājā. Paši uzcēlām, precīzāk, – vīrs ar dēlu. Četru gadu laikā tikām pie mājas. Uz to mērķtiecīgi gājām.

Mums ar vīru nekas dzīvē nav iedots tāpat. Ko esam sasnieguši, tas bijis pašu spēkiem.

Pat tējkarote virtuves skapītī ir mūsu pašu nopelnīta.

Mērķi arvien mums ir lieli, un ir tik labi, ka otrs cilvēks domā tieši tāpat.

Mana ģimene un manas mājas mani piepilda. Es cenšos uz mājām darbu nenest, lai gan pieļauju, ka dažkārt sanāk.

Lai gūtu jaunas emocijas, man patīk doties tuvākos un tālākos ceļojumos. Gribas redzēt citas pasaules zemes un gūt daudz skaistu iespaidu.

Vēl patvērums ir mans dārzs. Šogad  izauga burkāni pat kilograma lielumā!

– Kad teici dārzs, iedomājos puķes!

– Nē, nē, man mājās ir tikai daži puķu podi. Siltumnīca vispār ir mana pasaule! Kad sākas pavasaris, parādās saule, siltums, man ir jāiet laukā,  jāparušinās.

Vēl man ļoti patīk doties pastaigās. Pie mājas ir mežs, kur varu iziet pastaigā ar suņiem vai ziemā uzkāpt uz slēpēm un doties baudīt klusumu un mieru.

Ejot nekad neklausos mūziku un nerunāju pa telefonu, man patīk ieklausīties dabā.

Ar sevi gan man jārunā. Savā prātā uzdodu sev jautājumus, pati uz tiem atbildu, un neviens man nerunā pretī. (Smejas.)

– Kā tu juties, saņemot “Gada skolotājas” balvu?

– Es liekuļotu, ja teiktu, ka tas man neko nenozīmē. Tas bija ļoti patīkami un nozīmīgi, īpaši šogad, jo jutu spēku izsīkumu, tieši šogad uzsākot mācību gadu. Un tad tiec nominēts… saņem balvu…, tad jau atkal mainās domas un redzējums. Šķiet, jūtu, ka esmu īstajā vietā.

– Kāds ir labs skolotājs?

– Kas spēj bērnā ieraudzīt viņa īpašo “odziņu”. Ieraudzīt viņa unikalitāti. Arī šajos bērnos tas ir. Es tiešām vienmēr to meklēju un atrodu iemeslu, lai audzēkni paslavētu un motivētu.

– Vai vienmēr izdodas?

– Ar kādu tas izdodas ātrāk, ar kādu lēnāk, bet vienmēr atrodu, jo katrā taču no mums ir tā sava “odziņa”.

– Kuri mācību priekšmeti tev pašai patika, kad biji skolniece?

– Sports un mājturība. Rokdarbi gan man nepadodas. Man mājās ir viena adata un tā pati līka. (Smejas.) Man vienkārši nesanāk.

Kad vīrs mani precēja, viņam teicu:

“Tu zini, ka tava sieva ne šūs, ne adīs, ne tamborēs. Bet tev ir ļoti laba sievasmāte.”

Mājturībā man patika tieši ēdiena gatavošana. Droši vien man patika arī tas, ka gan sports, gan mājturība bija tādas brīvākas stundas. Tajās varēja justies brīvāk. Arī savās stundās to novēroju.

Kad praktiski darbojamies, izmantoju to brīdi, lai bērnus iepazītu. Tieši šajā laikā var vairāk uzzināt par viņu ikdienas gaitām, emocijām un sajūtām.

– Vai ir skolotāji, kas atstājuši paliekošas pēdas tavā sirdī un līdz ar to arī dzīvē?

– Nīcas vidusskolas skolotāja, nu jau aizsaulē aizgājusī Aija Dravniece. Kā skolniecei man viņa likās ļoti stingra, bet tagad kā pieaugušais viņas pedagoga devumu redzu pavisam citādāk.

Katru rītu sākoties stundai, A. Dravniece spēlēja akordeonu un visai klasei bija jāpieceļas un jāsasveicinās ar dziesmu.

– Kāda ir tava diena?

– Stundas sākas pulksten 8.30, bet es ceļos agri, jau ap sešiem. Trīs reizes nedēļā man ir ziemas pelde piemājas dīķī.

Tā ir mana meditācija, manas minūtes, ko izbaudu, kad dzirdu savu elpu un sirdspukstus.

Esmu vēl jauniņā, tikai otrais gads. Kad mana draudzene un māsa to uzsāka, teicu, ka nemūžam. Es sūtīju viņām pretī bildes no spa. (Smejas.) Bet, tuvojoties četrdesmit gadu slieksnim, laikam manī notika klikšķis.

Ziemā vīram gan ir jāiesaistās manā rituālā, jo jāizcērt ledus āliņģim, bet bērni gan par to nav priecīgi, jo viņiem tiek apgrūtināti hokeja mači uz ledus.

Man patīk to darīt no rīta, pirms darba, bet dažkārt ūdenī ieeju arī vakarā, lai atbrīvotos no dienas laikā uzkrātām emocijām un saspringuma.

Vizītkarte

Solvita Jazbute

• Dzimusi 1983. gada 6. februārī.
• Mācījusies Nīcas vidusskolā, Liepājas 48. arodvidusskolā apguvusi pavāra-konditora profesiju.
• Liepājas Valsts tehnikumā iegūta ēdināšanas pakalpojumu speciālista kvalifikācija.
• Liepājas Universitātē iegūts profesionālais bakalaura grāds izglītībā un speciālās izglītības skolotāja bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem profesionālā kvalifikācija.
• Strādā Liepājas Līvupes pamatskolā-attīstības centrā par profesionālās izglītības skolotāju.
• Balvas “Gada skolotāja 2023” ieguvēja.
• Sieva Vitautam, mamma Ventam (20 gadi) un Vendijai (13 gadi).
• Vaļasprieks – ceļošana, garas pastaigas, darbošanās dārzā, ziemas peldes.
• Patīk gatavot pamatēdienus, salātus, uzkodas, nepatīk cept kūkas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.