liepajniekiem.lv
Pašas gribēja turpināt
“Meitenes! Sākam ar soļošanu!” moži saka veselības sporta speciāliste Dace. Fonā skan enerģiska grupas “ABBA” dziesma, un dažāda vecuma sievietes cītīgi izpilda norādījumus.
D. Dieviņa: “Jā, saucu visas par meitenēm! Ar lielāko daļu no viņām esam pazīstamas jau vairāk nekā trīs gadus, jo satikāmies Liepājas pašvaldības organizētajā projektā “Liepāja. Vesels. Aktīvs. Laimīgs”, kurā bija iespēja bez maksas apmeklēt sporta nodarbības.
Vadīju arī senioru grupu, sākot no 54 gadu vecuma, bet, kad šis bezmaksas projekts beidzās, sievietes gribēja turpināt treniņus.
Teica, ka vairs nespējot bez tiem iedomāties savu ikdienu. Tā nu mēs turpinām iesākto.”
Uzklausu arī pašas vingrotājas, jo, ja nebūtu šo sieviešu, Dacei diezin vai būtu tik kupli apmeklēta grupa.
“Liela sportiste es neesmu bijusi, bet ik pa laikam savā dzīvē gan vingroju, gan dejoju,” stāsta Raisa Balova.
Kad uzzinājusi par pašvaldības projekta piedāvājumu, pieteikusies un tad iepazinusies ar Daci. Kā sākusi iet uz treniņiem, tā regulāri dara to līdz šai dienai.
Īrisa Sveile: “Jaunībā spēlēju basketbolu. Kādu laiku vingroju 10. vidusskolā un pēc tam meklēju, kur vēl būtu iespējams manā vecumā izkustēties.
Vienmēr esmu turējusies pie atziņas, ka dzīvība ir kustība. Joprojām jūtos enerģiska un jušana ļoti laba!”
Ņina Baranova par vienu no svarīgākajiem ieguvumiem no treniņu apmeklēšanas nosauc to, ka vispār neslimojot. Pat saaukstēšanās vairs neņem!
Iepriekš neesot vingrojusi. Sāka tikai pirms trim gadiem, kad aizgāja pensijā, jo meita ieteica izmēģināt piedāvāto bezmaksas vingrošanu.
Kādi reālie ieguvumi? Ņ. Baranova: “Esmu možāka un… par 3 kilogramiem vieglāka! Sportojam, visas kustamies un smaidām.”
Savs sakāmais arī Brigitai: “Šos četrus gadus kopš vingroju, man vēl ne reizi nav bijusi vajadzība meklēt ārstu, lai arī pirms tam konstatēja starpskriemeļu trūci.
Sanāk, ka esmu tas piemērs, kas apliecina – ja esi kustībā un trenējies, pie ārsta nav jāiet. Vingrot sanāk lētāk, nekā slimot.”
“Es visu mūžu esmu bijusi aktīva un kustīga. Jaunībā piedalījos 80 metru barjerskrējienos,” ar lepnumu pieredzē dalās Gunta Ķere.
“Kad vēl strādāju Metalurgā, sievām liku vingrot. Pēc darba es sētā lēcu ar lecamauklu. Dēls sēdēja pie šķūnīša uz celma un skaitīja, lai būtu vismaz 100 reizes. Man ļoti patīk būt kustībā.
Kad pie Daces sanāca treniņu pārtraukums, biju kā slima, gandrīz depresija nāca virsū. Tagad atkal viss labi!”
Astoņdesmitgadīgā Ņina Stankeviča uz studiju “Movement” brauc no Zaļās birzes, kurā dzīvo.
Galvenais ieguvums no regulārās sportošanas tas, ka neslimojot. Kundzei mājās pat esot trenažieris. Tas nopirkts, lai vīrs regulāri kustētos muguras veselības problēmu dēļ, bet trenažieri ik dienu izmantojot arī sieva.
“Gribas lūpas uzkrāsot!”
Sarunai turpinoties, uzklausu vēl veselu virkni pieredzes stāstu. Sievietes slavē, jo katra nodarbība interesanta, citādāka, tiek izmantoti dažādi vingrošanas papildrīki.
Aktīvajām seniorēm šķērslis nebija arī pandēmijas laika ierobežojumi. Tad viņas kopā ar D. Dieviņu regulāri vingroja laukā un izmantoja āra trenažierus, kas, piemēram, Vaiņodes ielas galā zaļajā zonā netālu no jūras.
Lūk, atziņas: “Mums izveidojies tāds kolosāls, draudzīgs, enerģisks kolektīvs. Šī ir iespēja nesēdēt mājās. Cik nav dzirdēts, ka viens otrs pensionārs piesauc, cik slikti dzīvot, ka depresija klāt utt.
Labāk piecelies un sāc kaut ko darīt sev par labu. Sameklē kaut kādas nodarbības, piedalies.
Pēc katra treniņa tik liela enerģija, labs garastāvoklis un domas tādas – superīgas. Gribas lūpas uzkrāsot!”
Ko vēl dod būšana aktīvām? Vairs nejūties viena. Katru nedēļu divas reizes jāiziet no mājas četrām sienām, lai trenētos. Satikšanās ar citām seniorēm – brīnišķīgiem cilvēkiem.
Izveidojušās draudzības, un kundzes ar jauniegūtajām draudzenēm sākušas iet uz kafejnīcām, koncertiem, kino, teātri.
Ko nozīmē būt trenerei senioru grupai? D. Dieviņa atceras, ka, vēl tikko sākot apgūt veselības sporta specialitāti, zinājusi, ka vēlas strādāt ne tikai ar jauniem ļaudīm, bet arī tādiem, kas tuvu vai jau sasnieguši pensijas vecumu: “Aktīvie seniori ir lieliski! Viņi ir tie, kas nodod pieredzi, uzskatus saviem bērniem, mazbērniem. Arī par to, cik svarīgi būt kustīgam, stipram, veselam.
Reizēm ar šīs grupas meitenēm atceramies, cik un ko katra varēja pirmajos treniņos. Salīdzināt nevar ar šodienu! Pirmajās reizēs visas sēdēja uz kastēm un vingroja, jo bija grūti visu treniņu nostāvēt kājās. Tagad tas aizmirsts, jo progress bijis milzīgs. Tikai cilvēkam pašam jāgrib vingrot, kustēties.
Un vēl visiem zināmais, ka, esot kustībā, cilvēks jūt laimes hormona pieplūdumu.”
Dace atzīst, ka bijušas daudzas reizes, kad viņai nodarbību laikā norit pa prieka asarai. Kāpēc? Jo prieks un lepnums par savām aktīvajām meitenēm, vingrotājām.
Sarunu nobeidzot, jautāju Dacei, kas notiks, ja, šo izlasot, viņu meklēs seniores, kas grib nākt vingrot. Atbilde bija šāda: “Visām vietu atradīsim!”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
