“Tad jābūt riktīgam ekstrēmistam, nekad neesmu riskējis tur braukt,” saka Edgars Birznieks, kurš pārvietojas ar elektroskūteri. “Jaunliepājas pusē jau ir tas pats.”

Nobrauktuves sliedes un iezīmētā taktilā līnija pirmajā brīdī rada iespaidu, ka vides pieejamība šeit nodrošināta. Tomēr kritums ir ļoti stāvs un nobrauciena trajektorija izskatās tāda, ka lejā ratiņnieks tiešām ar plecu skars balstu.

Lai nespriestu teorētiski, portāls nolemj pārbaudīt, vai šī nobrauktuve reāli ir lietojama.

Divu dēlu māmiņa Liena Rimkus bieži dodas pastaigās ar bērniem uz Tirdzniecības kanāla promenādi ezera galā. “Šis mums ir foršs maršruts tieši no mājām, taču nekad neizmantoju nobrauktuvi,” viņa saka.

“Uzskatu, ka šis nav bijis īpaši gudrs risinājums. Jau pirms astoņiem gadiem kopā ar draudzeni stiepām lielos ratus augšā pa šejieni.”

Māmiņa izpēta situāciju un izlemj, ar kādu metodi droši tiks lejā. “Nevar laist ratus vienkārši lejā, jātur šādi,” – viņa nospiež rokturi uz leju, atraujot no zemes ratu priekšējos riteņus. Tādējādi mazais Frederiks sēž taisni un nav bažu, ka viņš varētu izslīdēt no jostām. Tomēr apakšā esam gatavi ķert puiku.

Lienai izdodas tikt lejā, viņa smejot piekrīt, ka māmiņām jādodas uz fitnesa zāli uztrenēties. “Bet kā te varētu tikt augšā?” apsver sieviete.

Viņa mēģina stumt ratus, bet tas neizdodas, jo stāvuma pretestība neļauj ritenīšiem griezties. Kāpt pašai pa priekšu atmuguriski un vilkt bērnu? Diez vai, tas tomēr nav droši, puika var izkrist. “Ar sēdratiem jau lejā var nostumties, ja spēks ir. Bet ar kulbas ratiem labāk nemēģināt. Iedomājies, kā gulošs mazulis sakrīt uz priekšu vai atpakaļ tajā kulbā?” nošausminās puiku mamma.

Liepājas pašvaldības Attīstības pārvaldes projektu vadītājs Uldis Klaks-Kleins atzīst, ka, zinot, cik naudas bija pieejams tilta atjaunošanai,

“vajadzētu priecāties, ka ir tik, cik ir. Ja vajag tikt lejā uz promenādi, tad, paejot vai ar ratiņiem pabraucot uz priekšu, gar gāzes kantori var smuki tikt lejā uz promenādi, attālums nav liels”.

Lai ierīkotu pandusu ar minimālu kritumu, tas būtu garš, būtu jābūvē ļoti iespaidīga konstrukcija par lielu naudu. “Saprotu, ka gribas tā, lai no visām vietām visur tiek, bet man neliekas, ka šis ir tas gadījums,” viņš pauž.

Biedrības “Ticība. Cerība. Mīlestība” pārstāvis Mārtiņš Mamis, kura redzeslokā ir jaunieši ar īpašām vajadzībām, atgādina par neseno diskusiju par vides pieejamību, kurā bija arī Liepājas pašvaldības pārstāvji.

“Runājām par to, ka vai nu viņiem nav kapacitāte, vai arī motivācija ieklausīties šo cilvēku vajadzībās. Domāju, ka savstarpēja komunikācija, vienam otra uzklausīšana vai arī neuzklausīšana ir pamats, kāpēc Liepājas pilsētvidē notiek šādi “starpgadījumi”,” viņš saka.

Diskusijai zināms rezultāts esot, atzīst E. Birznieks. Viņa vadītā biedrība “Izaicinājums liktenim” iesūtījusi pašvaldībai vietas, kur notekrenes traucē braukt ratiņniekiem, un tās tagad ņemot laukā.

Klusums vēl valdot attiecībā uz krustojumiem, kur iela un ietve nav vienā līmenī.

“Roņu ielas galā atvēra tualetes. Grīda bija astoņus centimetrus augsta, ar ratiem nevarēja iebraukt. Tur sataisīja. Tagad centrālajā pludmalē tualetēs uzbrauktuves nav.

Zvanīju Komunālajai pārvaldei, teica, ka esot procesā,” viņš pastāsta.

Viņš nesaprotot, kāpēc šos risinājumus nedara uzreiz. Firmā, kas izgatavo tualetes, teikuši, ka ražojot tās arī ar elektriskām durvīm, – piespied podziņu, un atveras. Taču Liepājas dome pasūtījusi “ar smagām durvīm, ar kurām mēs pēc tam mokāmies, droši vien bija lētākas”.

Ratiņniekiem nācies arī pievilties solītajā izbraukumā pa ostas akvatoriju, jo jahtu ostā nav strādājis pacēlājs, pastāsta E. Birznieks.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.