“Rudens pusē un ziemas sākumā, kamēr pieturējās siltums, zvejošana nevedās. Vairākus mēnešus jūrā iziet kavēja biežās vētras, bet arī pēc tam, kad tās beidzot pierima, zvejniekiem nebija ar ko palepoties. Mencas no tīkliem izēda roņi. Tie pēdējos gados ļoti savairojušies un vairs neļauj normāli strādāt.

Tīklus pa dienu jūrā nemaz nedrīkstējām atstāt, jo tad tie izrādījās pilnīgi iztukšoti. Tādēļ, lai apgūtu mencu kvotas, mums nācās strādāt pa naktīm. Vakarā tīklus jūrā izlikām, bet agri no rīta savācām. Arī stinšu lomi šā gada sākumā nav tādi, kā bija, piemēram, pirms trim gadiem. Uz simt kilogramiem zvejniekam vairs pat necerējām, priecājāmies, jo vienā cēlienā izdevās izvilkt pārdesmit kilogramu. Un tad pēkšņi, uznākot aukstumam un izmainoties vējiem, stintes beidzot parādījās visā piekrastē. Kaut gan darboties selgā traucē aukstums un viegli nav, jo ūdenī krājas vižņi un tīkli apledo, šajās dienās strādājam atkal kā vecajos, labajos laikos un vedam krastā simt un vairāk kilogramu zivju,” par pēdējo mēnešu dienām un nedienām pastāstīja piekrastes zvejnieks Vilnis Brikmanis un viņa pārinieks, zvejas kuģa “Airis” kapteinis Anatolijs Molokanovs. Viņi pastāstīja, ka vakarrīt, strādājot jūrā, aukstuma dēļ pārtrūkusi stūres trose un bojāta “Aira” dzinēja dzesēšanas iekārta.

Viņi abi ar piekrastes zveju nodarbojas jau teju divdesmit gadu un  lieliski atceras laikus, kad stintes labi ķērušās visus ziemas mēnešus. Tādējādi tās palīdzējušas zvejniekiem gūt ienākumus un atvēlēt līdzekļus savas saimniekošanas attīstībai. “Tagad apstākļi ir būtiski mainījušies, jo līdz ar stinšu parādīšanos, cenas tām nokritušās gandrīz divas reizes,” paskaidroja “Aira” kapteinis. Lieta tāda, ka vietējā tirgū stintēm trūkst lielāka pieprasījuma, bet lietuviešu tirgu, ko zivju realizācijai līdz šim daļēji izmantojuši arī mūspuses zvejnieki, tagad piepildot pašmāju zvejnieku lomi. “Pat vairāk: redzot, ka pašu valstī trūkst noieta, Lietuvas zvejnieki tagad zivis lielos daudzumos piegādā arī Liepājai,” piebilda kapteinis. A. Molokanovs zināja, ka jūrā iepretī Klaipēdai, Palangai un Sventājai stintes, ko tur dēvē par salakām, lielos daudzumos parādījušās kādu nedēļu ātrāk nekā pie mūsu krastiem, un kolēģi šo viņiem doto dabas privilēģiju nekavējušies ar pilnu sparu izmantot.

Mūsu zvejnieki, lai pārvarētu realizācijas problēmas, esot domājuši arī par stinšu saldēšanu, jo kaut kur taču nozvejotie lomi ir jāliek. “Tādu iespēju pieļaujam, kaut gan zinām, ka saldētas stintes daudz zaudē no savas kvalitātes,” paskaidroja V. Brikmanis. Bet A. Molokanovs piebilda, ka daudz mērķtiecīgāk stintes esot kūpināt, jo tādējādi zivis iegūstot ļoti patīkamu garšu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Pētera Jaunzema foto

Aukstums būtiski sarežģījis arī jūrā iegūto lomu izkraušanu. Tagad “Aira” zvejnieki tīklus ar tajos iekļuvušajām stintēm no kuģa tilpnēm pārvieto lielos maisos. Pēc tam jau noliktavā, kur ir siltāks, zivis varēs izņemt no apledojušā linuma.