Šodien Liepāja atzīmē savu dzimšanas dienu. Tradicionāli šajā dienā tiek sumināti ”Goda liepājnieks” un ”Gada liepājnieki” – cilvēki, kuru veikums vai notikums ar viņa līdzdalību 2016.gadā Liepājā bijis īpaši spilgts un pamanāms.

Ja par Gada liepājnieku cilvēks var kļūt vairakkārt, tad Goda liepājnieka titulu piešķir reizi mūžā. Un šoreiz par Goda liepājnieku izvirzīts ilggadējais Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas (LSEZ) valdes loceklis un Liepājas domes deputāts  Tālivaldis Vēsmiņš.

Viņš titulam nominēts par ieguldījumu LSEZ izveidē un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides veicināšanā Liepājā. 

T.Vēsmiņš portālam sarunas sākumā pieticīgi pauž, ka viņa ieguldījums nav nozīmīgākais: ”Lielākie nopelni pie Liepājas glābšanas no depresīvā stāvokļa pienākas Uldim Pīlēnam, kurš, mācoties Vācijā, pētot tirgus ekonomiju, ierosināja Liepājas pašvaldības vēlēšanās 1997.gadā visām partijām veidot kopēju sarakstu, lai visas partijas atbalstītu Liepājas intereses, nevis spodrinātu partijas intereses, strādājot Liepājas domē. Tam lielākā daļa partijas piekrita.”

”Es iepazinos ar Brīvo ekonomisko zonu pieredzi un likumiem pasaulē, izstrādāju Liepājas brīvās ekonomiskās zonas ekonomisko pusi un kopā ar Uldi Pīlēnu izstrādājām Brīvās ekonomiskās zonas likumu. Pateicoties Liepājas puses, kā arī pārējo deputātu  atbalstam, likumu pieņēma Saeimā,” viņš turpina: ”Lielākais nopelns pienākas Uldim Seskam, kurš ar lielu pierunāšanu uzņēmās kļūt par domes priekšsēdētāju, jo neviens no uzņēmējiem to darīt negribēja.”

– Tituls Goda liepājnieks pie Jums atgriežas kā bumerangs – Jūs taču bijāt Liepājas domes deputāts toreiz, kad šī nominācija tika apstiprināta.

– Tā laikam iznāk. Bet es par to nemaz nebiju iedomājies.

– Domes deputāta krēslā sēdējāt vairākus sasaukumus.

– Biju trīs sasaukumus pēc kārtas. Pirmo reizi mani ievēlēja 1997.gadā, kad U.Pīlēns nebalotējās, kad tikko bija izbīdīts Speciālās ekonomiskās zonas likums.

– Tie bija 90.gadi… Vai atskatoties nešķiet, ka vajadzēja darīt ko citādāk?

– Tautai bija apnicis haoss, kas līdz tam bija pilsētas domē, kur vienlaikus darbojās astoņas partijas. Liepāja bija ļoti lielā depresijā, iedzīvotāju skaits bija sarucis no 140 tūkstošiem uz 90 tūkstošiem. Palīdzība no valsts nekāda. 1997.gadā kaut kādas perspektīvas pavēra brīvās ekonomiskās zonas likums.

Nodokļu atlaides veicināja uzņēmējiem pašiem attīstīt infrastruktūru. Valdība bažījās, ka būs mazāki ieņēmumi budžetā. Jau pēc gada ieņēmumi budžetā no SEZ uzņēmuma bija pieauguši. Un man šķiet, ka arī cilvēki toreiz saredzēja perspektīvu. Ne tikai uzņēmēji, bet lielākā daļa liepājnieku. Gan tolaik, gan ar šodienas skatu veroties, domāju, ka kopīgi meklējām labākos risinājumus. Ne tikai deputāti, bet ikvienas nozares speciālisti. Pozitīvs moments bija arī Reliģisko lietu komisijas nodibināšana, jo tādējādi tiek vienoti arī intelektuāļi. Tas turklāt ir arī solis integrācijas virzienā. Vienotība  ne tikai pilsētai, bet arī valstij ir ceļš uz izaugsmi.

– Mēra krēsls nesimpatizēja?

-Kāpēc pārējie astoņi uzņēmēji toreiz uz šo neparakstījās? Man daudz tuvāks ir darbs, manā specialitāte – inženiera vieta. Sapratu, ka, lai kļūtu par mēru, tas ir nevis gods, bet ļoti, ļoti smags darbs. Tas redzams. Man rit 87.gads, bet U.Seskam tikai 50 gadu. Bet viņš ir sirmāks par mani.

– Nav bijusi doma atgriezties politikā?

-Nē. Domāju, ka politikā tagad jādarbojas jaunākiem. Man jau toreiz, kad man bija 70 gadu, taujāja, vai neesmu par vecu. Turklāt katra partija, kas tagad nāk, vispirms nokritizē tos, kas kaut ko dara un jau ir paveikuši. Un par nožēlošanu cilvēkiem patīk,  ka kritizē esošo un ja sola ko labāku, ir tik naivi un paļaujas šim populismam.

– Bet politikā jau nedrīkstot nesolīt…

-Tāda jau ir cilvēka daba. Gribam aizvien labāk un aizvien vairāk. Bet tas nedod panākumus. Panākumi, kā redzams visas pasaules vēsturē, nāk tad, ja cilvēki ir vienojušies kādam kopīgam mērķim un kopīgam ideālam. Un ideālam jābūt tādam, lai visiem ir labi. Viegli ir kritizēt citus, solot debess mannu, bet ir jāstrādā pilsētas un tās iedzīvotāju labā. Un, manuprāt, šobrīd tas notiek. Es ticu, ka cilvēki un kandidāti kļuvuši gudrāki un saredzēs, kas sasniegts, un partijas vienosies kopīgam darba pilsētas interesēs.

– Kritizē arī SEZ.

-Cilvēki, kuri ir negatīvi noskaņoti, skauž to, ka caur brīvo ekonomisko zonu kāds gūst panākumus. Bet ir jāsaprot, ka tie jau ir panākumi ne tikai atsevišķiem uzņēmumiem, bet panākumi visai pilsētai. Pat tiem, kuri kritizē.

– SEZ vēl līdzdarbojaties?

-Nē, SEZ valdē sabiju gadus 12. Tas, kas mani patiesi interesē, ir projektēšana. Kad beidzu Universitātē inženieru fakultāti, gribēju kļūt vai nu par zinātnieku, vai par projektētāju. Bet toreiz bija tā: kur partija sūtīja, tur bija jāiet.

Bet es to nenožēloju! Vadot būvniecību Liepājā lielākos rūpniecības  un sadzīves objektus kā “Liepājas metalurga” lietuves, šķiru dzelzs velmētavas trīs kārtas, Martena ceha nepārtrauktās liešanas iekārtu, kas toreiz bija jaunākā tehnoloģija, gaļas kombinātu un 14-stāvīgo Liepājas slimnīcu u.c., apguvu pieredzi, kas iegūstama vienīgi pašam saskaroties ar problēmām realizējot projektu dzīvē.

Protams stress bija liels. Pa naktīm nevarēju gulēt, domājot par problēmām. Paralēli aktīvi darbojos meklējot labākus, ekonomiskākus, izturīgākus, ātrākus risinājumus esošos projektos.

Tolaik tā bija racionalizācija. 1973.gadā man par to piešķīra ”Nopelniem bagātā” titulu un, pats galvenais, atļauju nopirkt ”Žiguli”, uz ko toreiz bija jāgaida rindā 10 gadu.

– Vai, braucot pa Liepāju un redzot paša projektētos un būvētos objektus, nav īpaša sajūta?

– Esmu no tiem, kas īpaši nedomā par to, kas bijis. Vairāk domāju par to, kas vēl būs.

– Un tas būtu?

Kad man palika 60 gadu, domāju: iešu pensijā, staigāšu pa mežu un medīšu. Jo biju liels mednieks. Bet dzīve pagriezās kājām gaisā, ja tā var teikt. Gaļas kombinātam sadarbībā ar itāļiem bija jāizbūvē attīrīšanas ietaises. Valsts iestādes projektēšanai un būvniecībai prasīja sešus gadus. Pieņēmām izaicinājumu un kopā ar meitu Lāsmu uzprojektējām un uzbūvējām divos gados. Toreiz projektēju un būvēju pat ūdensvadu, kanalizāciju un elektrību.

– Kurš no projektiem pašam ir tuvākais, svarīgākais?

Katrs projekts ir kā izauklēts bērns. Martena ceha pārprojektēšana un daļēja izbūve par pasaulē modernāko elektrokrāšņu tērauda karsēšanas cehu pasaulē, lidostas  angāru ar 98 m laidumu, pagājušajā gadā Ventspilī no 22 mastiem dažādos slīpumos veidojām strūklaku ar gaismas efektiem ”Hercoga Jēkaba fregate ”Valzivs””, kurai nav līdzīgas visā pasaulē.

– Projektēšana joprojām ir gan darbs, gan izaicinājums un hobijs?

– Jā. Joprojām darbojos SIA ”LVCT”. Mums projektēšana ir kolektīva darbs. Mums ir ļoti talantīgs uzņēmuma vadītājs, talantīgi un spējīgi projektētāji, kas paveic galveno projektēšanas daļu, pēc manis iecerētām shēmām un konstrukciju risinājumiem.

– Pašam nav vēlme būt priekšniekam?

– Man uz vadīšanu nekad nav vilcis. Biju iecirkņa priekšnieks, kā ģenerāluzņēmējs vadīju projekta realizāciju dabā. Vairākas reizes aicināja par pārvaldes priekšnieku, nepiekritu. Man vairāk interesēja pats būvniecības process. Otrkārt, negribēju stāties partijā.

– Patīk labāk būt darbu mutulī, nevis komandēt citus?

– Noteikti man pašam labāk patīk radīt. Un, ja manas zināšanas var ko palīdzēt, tad labprāt dalos.

– Vasarā atzīmēsiet 87.gadskārtu. Vai atklāsiet noslēpumu: kas ļauj saglabāt darba spējas un būt tik možam? Un ofisā kāpt uz 4.stāvu, neizmantojot liftu?

– Varbūt tas nav populāri un nav visiem saprotams. Viennozīmīgi tas ir Dievs.

Kad kopā ar itāļiem beidzām būvēt attīrīšanas ietaises, Gaļas kombināta direktoram ļoti interesēja garīgie jautājumi. Es biju pārliecināts, kā mūs mācīja, ka viss ir radies no putekļu sprādziena Kosmosa evolūcijas ceļā.

Tagad zinātnieki esot ar DNS pierādījuši, ka nav iespējams no pērtiķa rasties cilvēkam. Taču itāļi jau toreiz teica, ka tās esot muļķības, ka Augstākais Gars rada matēriju. Mani tas ļoti ieinteresēja. Kur atrast patiesību? Ticīgie teica, ka Bībeli sarakstījis Dievs. Gada laikā izlasīju Bībeli un nācu pie patiesības.

Man kā pragmatiski domājošam Bībelē rakstītais likās likumsakarīgs. Dievs radījis šo pasauli un nodevis cilvēkiem to pārvaldīt ar labestību, lai pozitīvais valdītu pār negatīvo. Dievs arī izpilda visu, ko savā Vārdā solījis, ja nākam pie Viņa. Stresa, nemiera, uztraukuma vietā Viņš iedeva mieru un prieku, neskatoties uz ārējiem apstākļiem un uzbrukumiem pat, kad draugi mani piekrāpa. Kādēļ dusmoties un turēt sevī rūgtumu, kas bojā veselību.

Deputāts Jānis Birzkops stāstīja, ka 1990.gados zinātnieki izpētījuši, ka 86% slimības ceļas no rūgtuma sirdī. Kāpēc bojāt savu veselību?

2012.gada janvārī, kad bez apstāšanās nevarēju uzkāpt uz guļamistabu 2.stāvā un man aprīlī Stradiņu slimnīcā nozīmēja sirds operāciju, Bībelē izlasīju, ka Jēzus pirms divi tūkstoš gadiem ar savām brūcēm  mūsu slimības dziedinājis. Pateicos par sirds dziedināšanu, ja jau Dievs ir, Viņš nemelo. No tā laika neizmantoju vairs liftu un kāpju uz 4.stāvu ar kājām.

– Jums ir kupla saime.

– Augustā ar sieviņu Astrīdu svinēsim Dimanta kāzas – kopā esam jau 60 gadu. Izaudzināti trīs bērni, mums ir 10 mazbērnu un vasarā būs desmitais mazmazbērniņš. Mūsu bērni un mazbērni ļoti rūpējas par mums un ir izpalīdzīgi. Visa ģimene sanāk kopā gan atzīmējot dzimšanas un vārda dienas.

-Darbam velkat vienādības zīmi ar vaļasprieku. Bet kurus savas dzīves brīžus uzskatāt par būtiskākajiem?

-Jā, man darbs vienmēr bijis ļoti svarīgs! Bet laimīgākie brīži manā dzīvē bija tad, kad iepazinos ar savu brīnišķīgo sieviņu, kura visu mūžu par mani ir rūpējusies. Neaizmirstamas ir ekskursijas, kurās esam devušies divatā. Sevišķi Āfrikā, Austrālijā, Islandē. Laiks, kas pavadīts kopā ar sieviņu un mūsu bērniem, tas ir laimīgākais laiks. Varbūt no ārpuses tas nav redzams, no ārpuses redzams darbs.

-Kurš mājās ir priekšnieks?

-Kuram tad ir mājas saimniecība (smejas)? Lai sieviņa domā, ka es komandēju parādi, jo vīram jau ir jākomandē.

-Ja nav noslēpums: kur un kā satikāt savu otro pusīti?

– Man bija 27 gadi, kad precējāmies. Sieviņai – 21. No Rudbāržiem atvedu, kur viņa strādāja feldšerpunktā. Patiesībā jau es sieviņu izkrāpu. Viņas ģimene bija ļoti ticīga. Man prasīja: vai ticu Dievam. Lai dabūtu tik skaistu sievu, teicu, ka jā. Laikam jau, ka sieva bija manī ļoti iemīlējusies, jo šo manu izgājienu piedeva. Kopumā viņai daudz esmu pāri darījis – gan medībās iedams, gan ar darbā pavadītajām garajām stundām. Bet, paldies Dievam, mums ir saticīga ģimene.