Ar Dainu Eihvaldi un viņas tēvu Hariju Putekli pirmoreiz tikāmies pirms desmit gadiem. Toreiz vēl mūsu sarunā klāt bija arī Dainas mamma Margieta. Nu jau viņa ir kapu kalniņā. Bet tēvam pēc Jāņiem jānosvin 98 gadu jubileja. Viņš ir smaidīgs, lai gan neslēpj, ka reizēm atmiņas mēdz sagriezties virpulī, tādēļ runāt ir grūti.

Savs pulciņš svešumā

Daina sevi sauc par Tālo Ziemeļu bērnu. Viņa un viņas trīs brāļi vecākiem piedzima izsūtījumā, aiz polārā loka. Vecāki necerējuši, ka viņiem ļaus atgriezties Latvijā. Tādēļ gribējuši, lai ir savējo pulciņš apkārt vismaz svešumā. Dainai un brāļiem ļoti paticis runāt krieviski. Bet, krievu valodu pārnesot pār mājas slieksni, no mammas varējuši dabūt “kāvienu”. Vecāku neatlaidības dēļ brāļi Jānis, Andrejs, Oskars un viņa būtu izauguši par latviešiem jebkurā gadījumā. “Mēs latviešu valodu nebūtu aizmirsuši, jo mamma un paps vienmēr uzsvēra, mēs esam latvieši.”

Harija ģimeni un Margietas ģimeni deportēja no Latvijas 1941. gada 14. jūnijā. Putekļus, tēvu Teodoru, māti Emīliju, nepilnus 19 gadus veco Hariju un nepilnus 16 gadus veco Benitu, izsūtīja no Līvāniem. Divas dienas vēlāk, 16. jūnijā, Valsts ekonomiskajā tehnikumā (agrākajā Līvānu valsts komercskolā) bija izlaidums. Tie būtu bijuši arī Harija svētki. Pēc daudziem gadiem, kad viņš atgriezās dzimtenē, kāds no jaunības draugiem atdeva savākto Harija diplomu. Tajā ir tikai labas un teicamas atzīmes grāmatvedībā, likumu zināšanā, mašīnrakstīšanā un visos citos priekšmetos. Arī Benita bija šīs skolas skolniece. “Viņi atnāca ap sešiem no rīta, piecēla mūs. Ko varēja vienā čemodānā ielikt, ko pats iedomājos, to paķēru līdzi. Ap astoņiem jau bijām vagonos,” Harijs atminas.

Margietas kuplo ģimeni, Streņģus, izveda no Nīcas pagasta “Puļķiem”. Izsūtīja septiņus cilvēkus, tēvu Jāni, viņa otro sievu Maigu, Jāņa bērnus Ansi, Jāni, skolnieci Margietu, kurai tobrīd bija 18 gadu, un Anša sievu Annu (pēc citām ziņām – Anša māsa) un trīs gadus veco meitiņu Virmu.

Harija tēvs Teodors bija pasta kantora priekšnieka palīgs un aizsargs, arī Margietas brālis Ansis Latvijas Republikas gados bija aizsargs. Kādā fotogrāfijā, kuru arī bija saglabājis kāds Latvijā palicis tuvinieks, redzams Harijs skauta tērpā, viņa māsa Benita – guntiņas formā. Būt guntiņai, skautam (viņš bija skautu kopas priekšnieks), aizsargam, strādāt neatkarīgajā Latvijā kādā valstiskā amatā, pat sīkā, bija pietiekami, lai okupētajā Latvijā kādu ģimeni atzītu par lielās Dzimtenes jeb PSRS ienaidnieci un nolemtu izsūtījumam. Tēvs Dainai stāstījis – domājis, ka īstais iemesls ir cits. Kāds sagribējis ģimenes māju – pusi no tās padomju vara jau bija nacionalizējusi pirms tam. Viņu izvedēji bijuši pašiem pazīstami vietējie līvānieši. Harija tēvs Teodors un Ansis abi ievietoti vīriešu vagonos, viņi kopā ar daudziem citiem latviešu vīriem gājuši bojā Vjatlagā 1942. gadā.

Margietas tēvs Jānis izvešanas brīdī bijis Liepājā, aizbraucis uz tirgu. Kad uzzinājis, ka ģimene aizvesta, pats devies uz Karostu, sameklējis tur stāvošajos lopu vagonos starp citiem nelaimīgajiem savējos un braucis kopā uz Sibīriju. Viņam bija jau 57 gadi. Abiem ar Hariju paveicies, ka varējuši palikt pie ģimenēm, nevis ielikti vīriešu vagonos. Harija mamma par dēlu izlūgusies, lai viņi paliek kopā.

Kad tikāmies pirmoreiz, Harijs stāstīja, ka abiem ar sievu atcerēties izsūtījumu bijis tik grūti, ka centušies aizmirst visu, kas ar to saistīts, un pat fotogrāfijas izmetuši. Arī tad, kad par Sibīriju jau drīkstēja runāt, viņš par to labprātāk klusējis. Daina vairāk uzzinājusi no mammas stāstītā. Pati savus agrās bērnības gadus tur tālumā tikpat kā neatceras. Viņa dzimusi 1951. gadā, meitenītei bija seši gadiņi, kad ģimene atgriezās Latvijā. Viņa ir vienīgā no Ziemeļos dzimušajām Putekļu atvasēm, kas vēl ir šai saulē. Bet Harija 95 gadu jubilejā kopā sanākušas atvasītes – viņam ir seši mazbērni un kupls mazmazbērnu bariņš.

Kopā sniega vētrā

Margieta un Harijs apprecējušies 1946. gada maijā. Satikušies Sopočnaja Kargā – vietā, kur Jeņiseja jau ietecējusi Karas jūras Jeņisejas līcī. Visbriesmīgākie bada laiki, kad izsūtītajiem nebija, kur dzīvot, un nebija, ko ēst, tad bija pāri. No Margietas stāstītā meita atceras: “Mammīte teica – tētis viņu gribējis uzreiz. Mamma vēl klīrējusies. Reiz bijusi sniega vētra, tēvs gandrīz pazudis. Atnāca pārsalis. Mammai palicis viņa žēl, teikusi – labi, precamies ar’!” Aizgājuši sarakstīties, bet citi izsūtītie viņus ļoti gaidījuši atpakaļ ar paciņām un vēstulēm, kas jaunlaulātajiem bija jāatnes līdzbiedriem no 60 kilometru attālā centra, kur atradies dzimtsarakstu birojs. Briduši cauri sniegiem divu dienu gājumā, velkot aiz sevis ragaviņas. Sākumā mammai nav atļauts mainīt uzvārdu, lai burta kalpiem nesajūk izsūtīto saraksti.

“Kad mūsējiem ļāva precēties, ģimenes dibināt, saimniecību veidot, tad latvieši vispirms cēla kūtis, govij sildīja ūdeni, teļus turēja siltumā. Un kad latviešiem govs sāka dot spaini piena, kamēr vietējiem – krūzīti, tad vietējie latviešu sievietes sauca par raganām,” stāsta Daina. Mammīte teikusi, ka tikai strādātprasme un čaklums palīdzējuši izdzīvot, to dēļ arī iemantojuši cieņu starp vietējiem. Visu mūžu Margieta bijusi stipra, viņai paticis strādāt dārzā, gājusi “kā tanks”. Bet visgrūtākajos gados Tālajos Ziemeļos nav bijis pat ko ēst. “Ziemā gāja zvejot, biksēs slēpa zivis. Bet, zivis gatavojot, aromāts izplatās, un tad atnāk, piedraud ar cietumu par zagšanu, tās atņem, jo zivis domātas sarkanajai armijai. Dzīvoja badā un pusbadā – tas bija drausmīgi,” mammas stāstīto pāršķetina Daina. Pēc Staļina nāves izsūtītie varējuši nokļūt jau mazliet cilvēcīgākos apstākļos.

Streņģu saimē pietrūcis ciešas kopā būšanas un siltu attiecību, nav bijis arī mīļu radu Latvijā, kas sūtītu no dzimtenes sveicienus. Vienīgā paka ar ķiplokiem un speķi, kuru Putekļu ģimene izsūtījumā saņēmusi, atnākusi no Austrālijas, no Harija māsīcas, atceras Daina. Bet sazināšanās ar Austrālijas radiem vēlāk maksājusi to, ka Dainas brāļiem liegts mācīties jūrskolā.

Pašai Dainai no agrās bērnības atmiņā palicis, kā slimojusi pirms mājup braukšanas. Bijusi slimnīcā. “Bija sniega vētra, zāles izbeigušās, nevarēja pieviest klāt. Daktere teica vecākiem: “Ņemiet viņu, lieciet, kur gribat, zāļu nav.” Mamma pārnesa mani, segā ietītu, mājās, nolika uz mūrīša. Tai naktī beidzās sniega vētra, man bija krīze, bet es paliku dzīva. Mamma pārdzīvoja – vai tā var būt, ka mēs aizbrauksim un tu paliksi?”

Tēvs Harijs arī slimojis. Vitamīnu trūkuma dēļ kājā radusies brūce līdz kaulam. Daktere pateikusi: “Pīpājat, zāļu nav!” Pēc tam viņš nepīpējis. Un brūce sākusi vilkties ciet. Vēl diedzējuši zirņus, Harijs ēdis zaļās lapiņas. Tas līdzējis.

Dzimtenē uz grīdas

Kad pēc 16 gadiem Harijs un Margieta ar savu saimīti atgriezās Latvijā, domājuši dzīvot Bārtas krastā, “Ērģelnieku” mājās, kas Margietai bija uzdāvinātas uz 18 gadiem. Viņa ciema padomei prasījusi māju atpakaļ. “Samaksājiet 40 tūkstošus, mēs tur esam izremontējuši!” atbildēts. Mājā iemitinātas septiņas ģimenes, sadoti dzīvokļi skolotājiem. Bet Margietai pateikts: “Dzimtenes nodevēji mums šeit nav vajadzīgi!”

Tā Putekļu ģimene palika Jaunliepājā pie Harija tantes Jetes vienistabas dzīvoklītī, naktīs visi seši kā siļķes rindiņā saspiedās uz grīdas. Mamma atrada darbu apavu fabrikā, cirtusi sandalēm virspuses detaļas, tēvs turpat strādājis par grāmatvedi. Arī izsūtījumā strādājis par grāmatvedi, izglītība noderēja. Vēlāk bijis grāmatvedis Okeāna zvejas flotē, bet paaugstinājumu nedabūjis tādēļ, ka izsūtītais. Pēc tam strādāja zvejnieku kolhozā “Boļševiks” par galvenā grāmatveža vietnieku. Darba pārrunās pie priekšsēdētāja Tālivalža Frickausa Harijs vairākkārt minējis: “Esmu izsūtītais.” Taču Frickauss nelicies dzirdam. Beigu beigās priekšsēdētājs teicis: “Strādāt proti? Pārējais mani neinteresē!” Daina sekoja tēva pēdās un vēl aizvien strādā uzņēmumā “Kursa”. No abiem vecākiem, bet īpaši no tēva, mācījusies izturību, čaklumu, kārtību un pedantismu it visā.

“Paps ar mammu kopā nodzīvoja 66 gadus. Viņiem ģimene bija svēta. Vienmēr bija kopā, viens otru balstīja. Ļoti draudzīga ģimene bija. 1941. gadā izsūtītie bija paredzēti kā darba lopi, kuriem jāmirst. Tāpēc visi kopā dzīvoja barakās, drausmīgos apstākļos. Kad jāpārģērbjas, nekāda diskrētuma. Kas palīdzēja izdzīvot? Vienīgi Dievs, kas gan cits,” spriež Daina.

UZZIŅAI

1941. gada 14. jūnijs

• 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks šķērsoja Latvijas robežu un okupēja visu tās teritoriju.
• Naktī uz 1941. gada 14. jūniju Latvijā un citās Baltijas valstīs tika veikta specifiska padomju politisko represiju forma – iedzīvotāju piespiedu pārvietošana jeb deportācija. Deportācijas laikā Latvijā arestēja un izsūtīja 15 443  iedzīvotājus, tostarp sievietes, bērnus, vecus cilvēkus. Pat formāli netika meklēti nekādi vainas pierādījumi – izsūtīšanas un arestēšanas pamats bija personas nodarbošanās, sociālais stāvoklis, piederība pie noteiktām politiskām un sabiedriskām organizācijām. Deportēja arī šo cilvēku ģimenes.
• Atgriezties Latvijā no nometnēm un izsūtījuma deportētie varēja tikai 50. gadu vidū, vairākus gadus pēc Staļina nāves.

Avots: Latvijas Valsts arhīvs