“Darbs, ko daru, reizē arī dod spēku,” atbild jauniešu centra “Karosta Kids” vadītāja Tatjana Tarasova, vaicāta, vai nav izsmelti iekšējie resursi, tik daudz palīdzot citiem – bērniem, jauniešiem, jaunajām māmiņām. “Jo vairāk mēs dodam, jo vairāk mums ir. Tas ir kā ar mīlestību – jo vairāk mēs mīlam, jo vairāk saņemam atpakaļ.” Par aktīvo darbu ar Karostas jauniešiem, organizējot nodarbības brīvajā laikā un rosinot viņus līdzdarboties, Tatjana ir izvirzīta titulam “Gada liepājnieks”.

Vairākus gadus “Karosta Kids” darba vadīšana bija T.Tarasovas “pilna laika atbildība un rūpes”, taču šobrīd daudz vairāk spēka jāiegulda topošajā atbalsta mājā jauniešiem un māmiņām Rīgas ielā, kā arī bērnu centrā Brīvības ielā. “Tas prasa ļoti daudz enerģijas, bet arī dod spēku,” teic Tatjana, un skaidro, kā sākusi palīdzēt citiem.

“Mans dzīvesstāsts ir tāds, ka man pašai vajadzēja palīdzību. Bija periodi, kad arī citi cilvēki man palīdzēja, – kad dzīvē bija lūzumi un grūti periodi.

Tas bija pusaudža gados, kas pabeidzu internātskolu un agri apprecējos, man piedzima meita. Tikai ar gadiem sapratu, ka biju bērns ar bērnu. Sapratu, ka man pietrūka atbalsta. Arī pēc šķiršanās.”

Meklējot dzīves jēgu, domājusi, kurā sfērā gribētu darboties. Tā kā Tatjanai bijusi psihologa izglītība, – nolēmusi, ka tā varētu būt atbalsta joma. “Vēlējos palīdzēt bērniem, tieši klaiņojošajiem bērniem, kuri lūdza naudu pie baznīcas, pie veikaliem. Sapratu, ka to apli vajag apstādināt. Domāju, kas ar šiem bērniem notiek tālāk. Lai mainītos, viņiem ir vajadzīgs cits virziens, sava vide, aktivitātes, tāpēc arī radās jauniešu centrs.”

Līdz ar to var teikt, ka “Karosta Kids” kā organizācija ir izaugusi no ļoti personīgas pieredzes, pašas Tatjanas dzīvesstāsta. Taču ne tikai pieredzētais pamudinājis liepājnieci uz rīcību. “Dzīvojot Karostā daudzus gadus, man ļoti nepatika, ka cilvēki teica: Karosta – tas ir kriminālais rajons, kur jaunieši neko negrib darīt, tikai smērēt sienas. Viens no maniem mērķiem bija salauzt šo stereotipu. Man ļoti gribējās parādīt, ka Karostā dzīvo talantīgi, forši, draudzīgi jaunieši. Un tas nav atkarīgs ne no valodas, kurā viņi runā, ne no skolas, kurā viņi iet, ne no drēbēm, ko ģērbj mugurā.”

Tatjanai gribējies atbalstīt tieši tos jauniešus, kuri grib kaut ko sasniegt, kuri ir radoši. Viņa koncentrējusies uz to, lai mainās viņu raksturs, ieradumi un lai viņi gribētu ko labāku.

T.Tarasova atzīst, ka sākumā jaunos karostniekus bijis grūti iekustināt, bet, kad izdevies, viss noticis. Šī organizācija ir “cerību un iespēju sala” Karostā, kas bērniem, jauniešiem, riska grupas ģimenēm sniedz pamatu veiksmīgai izkļūšanai no nabadzības, sociālās diskriminācijas un atstumtības apļa.

“Mani ļoti, ļoti iepriecina, ja redzu, – cilvēku dzīves mainās, viņu dzīves apstākļi mainās. Un tad, ka viņiem vairs atbalsts nav vajadzīgs, viņi spēj jau palīdzēt citiem – tas mani gan iedvesmo, gan motivē,” Tatjana atklāj, kas atsver sastaptās grūtības. “Ja man pavisam nesanāktu, es nedarītu. Bet agrāk vai vēlāk es redzu, ka lietas notiek, cilvēki iesaistās, jaunieši nāk un viņiem ir interesanti. Mani tas iedvesmo un rosina darboties. Tas man sagādā prieku. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas strādā par algu, man vajag ko lielāku, tā ir kaut kāda iekšējā motivācija.” Vai nav, kas Tatjanas labo sirdi cenšas izmantot? “Jā, esmu piedzīvojusi dažādas vilšanās. Bet es laikam esmu arī filosofs, un saprotu, ka ne vienmēr lietas notiek tā, kā gribam. Mēs nevaram mainīt citu cilvēku vai iemācīt viņu uzvesties godīgi. Ir lietas, ko es nesaprotu, tāpēc – atstāju. Zinu, ka dzīves laikā tas nokārtosies.”