Vakar, godinot komunistiskā terora upuru piemiņu, Liepājā notika atceres sarīkojumi.

No rīta Centrālkapos pie deportēto piemiņas akmens uz piemiņas brīdi pulcējās izsūtīšanas šausmas pieredzējušie un viņu tuvinieki. Atceroties pārdzīvoto un tos, kuri nepārnāca, uz mūžu paliekot Sibīrijas tālēs, daudzi slaucīja asaras. Raudāja pat debesis – lietus lija aumaļām, slakot piemiņas brīža dalībnieku skumjās noliektās sirmās galvas.

“Kāpēc viņiem bija tā jācieš?” uzrunājot klātesošos, jautāja mācītājs Arnolds Šterns. Un atbildēja: “Tāpēc, ka viņi bija latvieši – savas valsts patrioti. Tie, kuri čakli strādāja savos ziedošajos laukos un dārzos – lauksaimnieki, arī skolotāji, ārsti, ģimenes ar bērniem.” Viņš norādīja, ka latviešu tautas traģēdija joprojām turpinās un mums ir jābūt vienotiem – represētajiem, cilvēkiem savās ģimenēs, visiem ar Dievu, tikai tad varēsim panākt, ka Latvija atkal atplauks.

Sarīkojuma dalībniekus uzrunāja arī Liepājas domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Silva Golde, Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Arnolds Treide, organizācijas “Daugavas vanagi Latvijā” Liepājas nodaļas vadītājs Arturs Vīdners. Piedalījās Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauniešu teātra studijas dalībnieki (režisors Juris Ločmelis), folkloras kopa “Vēlava” un Liepājas mākslinieciskās jaunrades centra “Vaduguns” vokālā grupa “Gaismiņas” (vadītāja Dzintra Orba).

Pusdienlaikā Latviešu biedrības namā Politiski represēto kluba 20 gadu atceres sarīkojumā pulcējās kluba biedri, viņu tuvinieki, draugi, atbalstītāji, lai kopīgi atcerētos gan izsūtījumā un cietumos pārdzīvoto, gan šajos pēdējos divdesmit gados piedzīvoto.

1941. gada 14. jūnijā bez tiesas un sprieduma nevainīgi cilvēki tika sadzīti lopu vagonos un izsūtīti uz Sibīriju, atrauti no tēvu zemes, no sev tuviem cilvēkiem, daudzas ģimenes tika šķirtas. Tāds liktenis piemeklēja arī 1371 Liepājas un rajona iedzīvotāju. Viņi bija to Latvijas 15 424 nelaimīgo skaitā, kas tajā drausmīgajā naktī tika deportēti: gan lieli un mazi, gan veseli un slimi, gan pavisam veci cilvēki un zīdaiņi. Daudzi no Sibīrijas moku ceļiem neatgriezās.

Un joprojām šis padomju režīma noziegums pret cilvēci nav iztiesāts starptautiskajās institūcijās, vainīgie sodu tā arī nav saņēmuši.

Sarmīte Pelcmane,
“Kurzemes Vārds”

Centrālkapos pie deportēto piemiņas akmens pulcējās izsūtīšanas šausmas pieredzējušie un viņu tuvinieki. Uzrunu teica mācītājs Arnolds Šterns.