Katrs atradis savu pusi

4. maijā, kad klāsim baltu galdautu un sēdīsimies pie svētku galda, Liepājas restorāna ”Street Burgers” īpašnieks Kristaps Fridrihsons Saldū nodos zvērestu Zemessardzei.

Tai viņš pieteicies dienā, kad izdzirdējis Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojumu par Doneckas un Luhanskas ”tautas republiku” neatkarības atzīšanu. Kristaps sapratis, ka Krievija iebruks Ukrainā un arī mūsu valsts nav drošībā. ”Līdz šim (Krievijas sāktajam karam Ukrainā – aut.) mūsu patriotisms vairāk bija tāds teorētisks, proti, mēs visu laiku esam meklējuši diskusiju gan ar ienaidniekiem, gan vietējiem cilvēkiem šeit.

Tagad patriotisms iegājis citā fāzē, jo mēs redzam, ka karadarbības dēļ reāli mirst cilvēki, arī Latvijā notiek informatīvais karš.

Taču neteiktu, ka tagad patriotisms Latvijā būtu kļuvis jūtami lielāks vai mazāks,” vērtē uzņēmējs.

”Street Burgers” īpašnieks atzīmē, ka vienmēr bijis valsts patriots, Latvijas karogu nepaceļot tikai svētku vai sēru dienās – viņa burgernīcā šis simbols ir visu laiku, vien tagad sarkanbaltsarkanajam pievienojies arī Ukrainas karogs.

”Jūtu, ka mūsu krievvalodīgie iedzīvotāji vairāk cenšas runāt latviski. Cilvēku attieksme tomēr kļuvusi savādāka. Ja kādreiz daudzi ieņēma neitrālu pozīciju, tad tagad katrs atradis savu pusi, kas ir ļoti skaidra, proti, ja tā ir puse, kurā neesmu es, tad viņš ir mans ienaidnieks.”

“Traģiski un briesmīgi,” tā Kristaps raksturo to, ka arī daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Putina agresiju. ”Tie ir cilvēki, kas ilgojas pēc tiem laikiem, kad visi bija vienādi neveiksminieki un nevienam par to īpaši nevajadzēja izjust kompleksus. Uzskatu, ka šie cilvēki ir psiholoģiski neveiksminieki, kuri meklē veidu, kā attaisnot savu iekšējo agresiju un vājprātu. Īpaši pārdzīvoju par latviešiem, bet par cittautiešiem šajā ziņā nekad neesmu lolojis ilūzijas.”

“Dēliem stāstu, ka būšu ozolā”

Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts kopā ar dēliem pie savas lauku mājas Pērkonē iestādījis sarkano ozoliņu. Pavisam sīko stādiņu viņam pagājušajā gadā uzdāvināja 50 gadu jubilejā.

Kociņam sētā atrasta īpaša vieta. ”Ilgi domājām, kur stādīt, norobežojām to vietiņu. Mums ir dzīvnieki, ļoti jāsargā, lai neapslapina un nenolauž,” stāsta Edgars.

Pateicis puikām, ka ozoliņš augs ar katru dienu lielāks tāpat kā viņi, un dēlēni katru rītu puspliki skrējuši pāri pagalmam skatīties, cik tad liels jau izaudzis. Tētis skaidrojis, ka ozoliņš aug ļoti lēni.

”Kad lapiņas nokrita, ozoliņš vienu brīdi pazuda, nevarējām atrast, kur palicis. Tomēr atradām, ka ir ieaudzis, lai gan ļoti maziņš. Cerams, saņemsies spēkā un izaugs liels. Piekodinu bērniem, ka koks ir jākopj un jāsargā, lai būtu liels un spēcīgs,” saka E. Pujāts. Rojam Kristeram ir pieci gadi, Markam Eliotam – četri.

”Ar bērniem filozofiski aizrunājāmies. Par to, ka saules mūžu neviens nedzīvo, ka pienāks brīdis, kad tēta vairs nebūs, taču būs ozols – spēka un izturības simbols.

Paskatoties pa logu, redzēsiet ozolu un zināsiet, ka es būšu tajā ozolā. Pārrunājām neaizmirst pašiem katru rītu ozoliņu aplaistīt. Kā jau bērniņiem, sākumā tas aizmirstas,” saka tētis.

Edgars spriež, ka pats sevi nesajūtot kā ozolu, lai gan atzīst, ka tas saistās ar vīrišķību. ”Ozols man ir kā simbols no Imanta Ziedoņa aprakstiem, no senlatviešu ticējumiem, protams, arī Latvijas koks,” viņš saka.

Justies drošiem citam par citu

Kristīne un Raitis Vītoli pirms dažiem gadiem atgriezās Latvijā un par mājvietu izvēlējās kluso, mierīgo un gleznaino skatu Kazdangu. Ātri vien iejutās un iesaistījās vietējās aktivitātēs, tostarp visādos ģimeņu un vietējo patriotismu stiprinošos pasākumos. Iesaistījusies un aizrāvusies visa ģimene.

”Esam sapratuši, ka pēdējā laikā mums visiem kopā ir tradīcija – katru vakaru cenšamies sanākt ja ne uz vakariņām, tad vismaz kopā uz kaut desmit minūšu pasēdēšanu,” saka četru bērnu mamma, kazdandzniece Kristīne.

Lielais dēls Kristiāns ar ģimeni – dzīvesbiedri Lāsmu un dēlu Lūkasu – dzīvo Liepājā. Mazākie – Roberts, Meldra un Edvards – vēl skolēni un diendienā novērtē kopābūšanu ar mammu un tēti Raiti.

”Esam liela ģimene – kurzemniekiem tādiem jābūt! Lai arī tagad lielais dēls dzīvo citur, visi mūsu bērni ir rokas stiepiena attālumā – viņi visi ir tepat, un, domājot par pašreizējo situāciju pasaulē un vienlaikus tepat blakus, tas mūs kā vecākus dara mierīgus, ka visi esam kopā,” norāda mamma.

”Priecājamies, ka reizi dienā varam sanākt kopā un pārrunāt, kāda katram bijusi diena un ko darīsim rīt. Tam mazajam mirklim tagad ir tik liela vērtība!” pauž Kristīne. ”Svarīga ir sajūta, ka cits par citu jūtamies droši!”

Arī 4. maijā visi sanāks kopā uz svētku vakariņām.

Savas ģimenes tradīcijas pārdomājuši un izrunājuši Lielās talkas dienā, kad kopā ar vēl vieniem aktīviem kazdandzniekiem – Medeņu ģimeni – sakopuši Kazdangas dzirnavas. ”Gan viņi, gan mēs Kazdangā esam ienācēji, taču mēs esam šīs vietas patrioti!” uzskata Kristīne, kura ir arī Kazdangas pagasta tūrisma informācijas konsultante. ”Vietējie mūs uztver kā cilvēkus, uz kuriem var paļauties, par to ir gandarījums – mums zvana par visādiem jautājumiem, un tādēļ mēs šeit varam justies un aptvert – jā, šīs ir mūsu mājas!”

Parādīt savu attieksmi

Kopš kara sākuma Ukrainā Ilze Tomsone Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē teju katru dienu pulksten 12 uz ērģelēm spēlējusi Ukrainas valsts himnu. Izkritušas vien dažas reizes.

”Tas sākās ar arhibīskapa aicinājumu visās luterāņu baznīcās šajā laikā zvanīt zvanus. Izdomāju, ka kaut kā tas jāpapildina,” viņa pastāsta un internetā atradusi himnas melodiju un tekstu. Iemācīties to nospēlēt neesot bijis grūti. ”Himna nav gara, pusotru minūti.”

Zvanus baznīcā vairs nezvana, taču I. Tomsone turpina spēlēt. ”Man vēl pacietības pietiek,” viņa smaidot saka, ”īpaši pēdējās divas nedēļas jūtu, ka ukraiņi nāk to klausīties, viņiem tas ir svarīgi. Tādēļ, cik varēšu, tik spēlēšu. Kāpēc lai es to nedarītu, jo būtībā šeit tāpat esmu katru dienu.”

Ilze arī savu attieksmi par to, kurā pusē atrodas šajā militārajā konfliktā, rāda ar piesprausto zilidzelteno lentīti pie mētelīša.

”Jā, ir gadījies tādēļ izjust negācijas. Šeit, pilsētas centrā, nē, bet Karostas pusē, kur vide krieviskāka. Par šīm naida runām esmu šokēta,” atzīst baznīcas mūziķe,

taču tas viņu nav nobaidījis – savu sajūtu par notiekošo neslēpj, un lentīte joprojām turpat.

Pašlaik notiekošais gan spēcinājis viņas izjūtas par Latviju, neatkarības vērtību. Ilze novērtē, ka var būt mierīgā zemē, un tāpēc 4. maiju gaida ar svētku sajūtu, svētku pusdienas esot vienmēr.

I. Tomsonei patīk baltā galdauta ideja, viņa zina mājas, kur kaimiņi patiešām sanāk kopā un svin. Ārējo pamudinājumu, kā šajā gadījumā, Ilze vērtē tikai pozitīvi: ”Man liekas – ja notiek pasākumi, cilvēkiem par to tiek stāstīts, arvien vairāk tas tiek popularizēts, jo labāk. Es strādāju skolā un visu šo laiku, kopš neatkarība ir pasludināta, vienmēr audzēkņiem esmu stāstījusi, kāpēc mums ir brīvdiena un ka šī diena nav vienkārši brīva diena.

Man šķiet, mūsu pienākums ir stāstīt, skaidrot par Latviju. Un šis brīdis ir labs, lai to darītu.”

Ko 4. maijā darījusi pirms 32 gadiem, I. Tomsone detalizēti neatceras, taču to, ka sekojusi līdzi pārraidēm televīzijā, gan. ”Atceros, ka biju bezgala priecīga, fantastikas sajūtas. Biju mājās, man vēl bērni bija mazi.”

Rīt uz ērģelēm izskanēs arī Latvijas valsts himna, Ilze apņēmusies to nospēlēt. Pēc tam, kā ierasts, skanēs ukraiņiem nozīmīgākā melodija, lai stiprinātu kaujas garu un izteiktu atbalstu.

”Laikam sākam apzināties, ko nozīmē Latvija”

Strādāt, dot un palīdzēt, pat nedomājot par atlīdzību, ziedot savu laiku un spēkus citiem, svešajiem – tā dara brīvprātīgie. Viņi ir daļa no mūsu sabiedrības. ”Zinu, ka tas man ielikts no Dieva – palīdzēt,” teica Ginta Oleksa, kura kopā vēl ar citām sievietēm darbojas Imantas ielā 7, kur atrodas labdarības organizācijas ”Tabitas sirds” palīdzības punkts bēgļiem no Ukrainas.

Kad runājām par 4. maiju, Ginta pauda pārliecību, ka šī diena noteikti ir svētki.

”To var uztvert kā datumu, kad Dievs mums atgrieza mūsu zemi, mūsu robežas,” brīvprātīgā atgādināja.

”Mēs savās ģimenēs svinam dažādus svētkus: dzimšanas dienas, kāzas, zīmīgas gadadienas u.c. Tas kaut kas tuvs un personīgs, bet Latvijas brīvības jeb neatkarības diena arī ir mūsējā, jo varam priecāties par mūsu zemi, kurai, par laimi, ir pašai savas robežas. Latvija nav kaut kas izplūdis un svešs, tās ir šeit dzīvojošo kopējās mājas.”

Kā brīvprātīga kalpošana citiem sasaistās ar domām par neatkarīgu Latviju, savu valsti? G. Oleksa: ”Mēs, brīvprātīgie un tie ļaudis, kas ziedo, darām daļu darba, ar kuru valsts netiek galā, kam tai nepietiek spēka, resursu. Ar ko man saistās brīvprātīgās darbs?

Cilvēkam jāsāk dot citiem, un tieši tad atnāk sapratne par to, kas ir mīlestība. Nesavtīgas mīlestības došana mūsos ir ielikta no Dieva.

Palīdzēšana bieži vien prasa sirds brīvību, lai to svešo, kas atnācis pēc palīdzības, netiesātu. Vēl interesanti, ka ļoti bieži citiem, svešajiem, gatavi palīdzēt tie, kuriem pašiem dzīvē nebūt neiet viegli. Privāti izveidotas labdarības organizācijas nevar pastāvēt nekā citādi, kā vien balstoties uz brīvprātīgo darbu. Lai grūtā brīdī saņemtu palīdzību no valsts, bieži vien jānosoļo birokrātijas noteiktais garais ceļš, bet labdarības organizācijas un brīvprātīgie palīdz, dalās, atbalsta tūlīt. Tad paliek vieglāk, saīsinās laiks, lai sagaidītu to, ko var dot valsts.”

Daloties savā pieredzē, Evija Kundziņa nevar nepieminēt karu Ukrainā un tos bēgļus, kuriem viņa palīdz kā brīvprātīgā: ”Man jau šķiet, ka šis karš mums, Latvijā dzīvojošajiem un latviešiem, ļoti uzskatāmi parādījis, cik svarīga ir SAVA zeme, SAVAS zemes robežas. Pieļauju, ka ļoti daudzi tikai tagad sākuši apzināties, ko īsti nozīmē brīva Latvija. Sapratne, ka jābūt pateicīgiem, ka Dievs mums devis tik fantastisku un brīvu zemi. Jā, 4. maiju var uztvert tikai kā kārtējo datumu, bet tam ir saturs. Vēsturiska diena, kad tika pieņemts vēsturisks lēmums, lai mums pašiem būtu sava, brīva valsts. To apzinoties, mēs pieaugam.”

Savulaik Evija pati cieši bija saistīta ar Latvijas Bruņotajiem spēkiem un 4. maijā ģimenei bija tradīcija doties uz to konkrēto Latvijas pilsētu, kur notika parāde un citi armijas pasākumi. Šogad svinīgie sarīkojumi notiks Kuldīgā. ”Šie braucieni bija veids, kā mēs atzīmējām 4. maiju un jutāmies piederīgi savai valstij. Bērni kopā ar vecākiem un kopā svētkos, kas atgādina par to, ko nozīmē patriotisms,” atcerējās E. Kundziņa.

Par ne īpaši veiksmīgu viņa atzina pirms gadiem sākto aktivitāti 4. maiju nodēvēt par Baltā galdauta svētkiem. ”Tas bija tā uzspiesti, neīsti. Svētkus nevar svinēt piespiesti, tiem jābūt sirdī, lai gribētos atzīmēt,” tā Evija.

Kādas paralēles viņa var vilkt ar Latvijas Brīvības dienu un brīvprātīgās darbu? ”Mēs visi esam saistīti. Dod, palīdzi, dari labu otram, piepildi viņa spainīti. Tavs spainītis došanas dēļ citiem noteikti nepaliks tukšāks, bet pats piepildīsies.”

UZZIŅAI

Kāpēc jāklāj balti galdauti?

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 balsīm “par” pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar kuru atjaunoja 1922. gadā pieņemto Satversmi. Savukārt 1940. gada 17. jūnijā PSRS armijas ienākšanu Latvijā deklarācija pasludināja par starptautisku noziegumu, kas vardarbīgi pārtrauca Latvijas valsts eksistenci.

Ar šo lēmumu AP atjaunoja Latviju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti un noteica valsts varas “de facto” atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5. Saeimas sasaukšanu. Par to tika informētas toreizējās PSRS un citu pasaules valstu un tautu vadības. 

Pirms vairākiem gadiem radītā Baltā galdauta svētku koncepcija, pēc idejas autoru domām, ir veids, kā svinēt Latvijas otro dzimšanas dienu – mūsu “par” dienu.

Mērķis, ieviešot Baltā galdauta svētku jēdzienu, bija veidot jaunu svinēšanas tradīciju, kā arī iedvesmot cilvēkus 4. maijā pulcēties pie viena galda ģimenes, draugu, kaimiņu vai kopienas lokā.

“Šodien mums ir brīvība domāt un runāt, brīvība uzdrīkstēties un darīt. Brīvība izvēlēties. Palīdzēt citiem grūtībās. Radīt dziesmu, kas iedvesmo. Ar lepnumu un degsmi darīt savu darbu. Redzēt sāpīgo, neērto un grūto un nepalikt vienaldzīgiem. Tas ir mūslaiku varonis – katrs, kurš izvēlas varēt un darīt,” skaidro iniciatīvas autori.

Avots: lv100.lv