Liza ir pārvesta uz
Austrumu slimnīcu Rīgā, lai turpinātu atveseļošanos, Denisam vēl kādu laiku būs
jāuzturas Liepājas Reģionālās slimnīcas Traumatoloģijas nodaļā, savukārt
Aleksandrs vakar devās mājās pie savas ģimenes. 

Tāda ir situācija ar tiem trim
jauniešiem, kuriem palaimējās izdzīvot traģiskajā autoavārijā, kas 3. jūlijā
agrā rītā notika pie Cukura ielas apļa.

Jau rakstīts, ka tajā rītā
automašīna “Volvo S80”, kurā bija pieci jaunieši, lielā ātruma
ietriecās mājā pie Cukura ielas apļa un aizdegās. Uz vietas gāja bojā abi
priekšā sēdošie jaunieši, savukārt trijotni, kas atradās aizmugurē, ar smagām
traumām nogādāja Liepājas Reģionālajā slimnīcā, kur mediķu personāls cīnījās
par viņu dzīvību.

Gan Deniss, gan Aleksandrs sākumā nevēlējās runāt par notikušo, tomēr pēc
brīža, lai kliedētu dažādās baumas, piekrita nelielai sarunai. Deniss gan uzreiz
atzina, ka neko no avārijas neatceras. Vien atminas to, ka iekāpis automašīnā,
bet atjēdzies jau slimnīcā. Jā, viņš bija dzēris. Atzīmējis to, ka ciemos
atbraucis viņa bērnības draugs Pāvels, kurš vairākus gadus dzīvojis un
strādājis Holandē. Tas pats Pāvels, kurš liktenīgajā naktī sēdēja pie
automašīnas stūres un gāja bojā.

“Mēs nebijām
lietojuši nekādas narkotikas, kā te dažs labs internetā raksta. Un šoferis bija
skaidrā prātā, jo viņš vispār nelieto alkoholu. Tā bija parasta avārija, kad
ātruma dēļ šoferis nenovaldīja automašīnas stūri,” apgalvo Aleksandrs.
Viņš, lai gan arī bija dzēris, visus tās nakts notikumus un pašu avāriju
atceroties ļoti skaidri.

Pie stūres sēdējis Pāvels,
viņam blakus – meitene vārdā Vladlena. Aleksandrs iekārtojies aizmugures labajā
pusē, pa vidu sēdējis Deniss, bet kreisajā pusē – Liza. “Ar 180
kilometriem stundā nebraucām. Ātrums varēja būt ne vairāk par 140 kilometriem
stundā. Kāpēc tik liels? To vairs neviens nepateiks. Varbūt Pāvels gribēja
nodemonstrēt savas braukšanas iemaņas. Katrā ziņā neviens viņam nelika braukt
tik ātri. Braucām klusēdami. Man pašam baiļu nebija, iespējams, reibuma dēļ.
Taču, kad braucām pa Pulvera ielu garām “Ailei”, nezin kāds instinkts
man lika piesprādzēties. Aiz Cukura ielas apļa mums vajadzēja turpināt ceļu
taisni. Acīmredzot šoferis gribēja pēc iespējas taisnāk tikt cauri šim aplim,
taču kaut kas misējās. Iespējams, aizmuguri sanesa. Un tad tikai atceros trīs
triecienus – vispirms pa ceļa zīmēm un tad pret māju. Automašīna apstājās uz
sāniem. Tās priekša sāka degt. Es pats tiku laukā saviem spēkiem. Un sapratu,
ka esmu savainots – izmežģīts plecs, un vēlāk noskaidrojās, ka arī lauzts
mugurkauls. Tāpēc nevarēju palīdzēt pārējiem. Tiku drošā attālumā no
automašīnas, jo apzinājos, ka tā var uzsprāgt, un saļimu,” traģiskos
brīžus atceras Aleksandrs. Savukārt Denisu un Lizu no degošās automašīnas
izvilcis kāds drosmīgs Liepājas Autobusu parka šoferis, kurš tobrīd devies uz
darbu un braucis garām. Riskējot ar savu dzīvību, viņš abus jauniešus izvilcis
no degošā un sadragātā auto un nogādājis drošā attālumā. Tālāk jau darbs bijis
operatīvajiem dienestiem. Diemžēl priekšā sēdošos izglābt vairs nav bijis
iespējams.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 25. jūlija numurā.

#kvards-20130725-11#