Uguns silda, uguns posta

Dūmi kūp, sili deg,
Bite tek raudādama;
Niraud gauži tu, bitīte,
Neba tavi nami deg.

Aizvadīto gadu operatīvo dienestu statistika apliecina, ka ne vienā vien ģimenē Līgo svētku brīvdienas nesušas bēdas.

2021. gadā šajos svētkos ugunsgrēkos gāja bojā četri cilvēki. Savukārt pērn vairāki svinētāji guvuši smagus sejas un ķermeņa apdegumus.

Visbiežāk tie gūti, lecot pāri ugunskuram vai iekrītot tajā, arī aizdedzinot grilu vai ugunskuru ar degšķidrumu vai benzīnu.

Grobiņas pagasta ilggadējam brīvprātīgajam ugunsdzēsējam Dzintaram Enkuzenam ne vienreiz vien nācies Līgo svētkos traukties uz izsaukumu. Spilgtā atmiņā viņam palicis kāds ugunsgrēks pirms aptuveni desmit gadiem Grobiņas centrā.

“Līgotāji, ejot uz balli, aizmirsa mājās izslēgt gludekli. Nelaime bija liela – nodega visa māja,”

viņš pastāsta, svinētājiem atgādinot, ka nedrīkst ar priecīgu prātu skriet no mājas ārā, nepārliecinoties, ka no elektrotīkla atslēgtas visas elektroierīces.

Ugunsdzēsēji atzīmē, ka sausuma dēļ pat viena dzirkstele var izraisīt postošu ugunsgrēku.

Līgo svētku galvenajam simbolam ugunskuram svarīgi atrast īsto un pareizo vietu. Ugunskurs jākurina drošā attālumā no ēkām, kokiem, žogiem, piemēram, kādā klajā vietā, tomēr nekādā gadījumā mežā. Drošībai ugunskura tuvumā derētu turētu spaini ar ūdeni.

Grils jānovieto uz stabilas virsmas, kas atrodas drošā attālumā no ēkām un kokiem. Ugunskuru un grilu var kurināt tikai pieaugušie!

Arī pāri ugunskuram lec tikai pieaugušie, kuri nav baudījuši kādu stiprāku dzērienu un kuriem mugurā nav sintētiskas vai plandošas drēbes, kur liesmiņai ieķerties.

“Protams, nevajadzētu arī sevi noskaņot, ka notiks kaut kas slikts, jo tad jau ārpus mājas vispār nevar iet – mazums, vēl uz galvas uzkritīs ķieģelis.

Ja svētkus svin ar prātu un apdomu, bez pārgalvības, tad nekas slikts nenotiks,” ir pārliecināts Dz. Enkuzens.

Vajag sakošļāt!

Jāņa māte sieru sēja
Deviņiem(i) stūrīšiem;
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Man pašam viducītis.

Bez bagātīgi klāta galda ne Līgo vakars, ne Jāņu diena nav iedomājama, tāpēc bieži krītam gastronomiskā grēkā pārēdoties.

Sabiedrības Veselības institūta valdes loceklis Vilnis Baltiņš savulaik publiskajā telpā gan mierinoši paudis, ka neliela pārēšanās vienu vai divas reizes gadā neatstājot praktiski nekādu iespaidu uz cilvēka lieko svaru.

Jāatzīmē, ka šogad ar mielastu varbūt gan nāksies “piebremzēt”, jo, piemēram, siera cena uzkāpusi pamatīgi!

Pārēšanās tomēr nav vienīgais drauds Jāņu laikā – tāds ir arī pats negausīgās ēšanas process.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta publicētā statistika rāda, ka pagājušajā gadā aizrīšanās ar dažādiem svešķermeņiem, pārsvarā tieši ar gaļu, fiksēta 396 reizes.

Vairāki no šiem gadījumiem piedzīvoti tieši Jāņu laikā, kad cilvēki aizrijušies ar šašlika gabaliem. Citus gadus gala iznākums bijis pat letāls…

Pirmās palīdzības instruktors Andris Bišofs atgādina, ka ēdiens ir kārtīgi jāsakošļā. “Bet redziet, kā dzīvē ir – pēkšņi apstākļi, situācijas, kad mēs to neizdarām. Tas notiek steigā, aizmāršībā. Cilvēks domā, ka viņš to produktu norīs un viss būs kārtībā, bet tas iesprūst barības vadā, nospiež traheju.

Cilvēks vairs nevar pilnvērtīgi elpot, un sākas smakšana. Tādā gadījumā ir brīnišķīgi, ja apkārt ir cilvēki, kuri spēj ātri reaģēt,”

viņš atzīmē, norādot, ka 5–20 minūtes ir pietiekami ilgi laiks, lai elpošana un sirdsdarbība apstātos.

Ja kāds aizrijies, vispirms līdzcilvēkam jānorāda, lai mēģina atklepot. “Ja tas nesanāk, tad pietur aiz krūškurvja, noliek 90 grādu leņķī un ar rokas pamatni viļņveida sitieniem vismaz piecas reizes uzsit starp lāpstiņām uz galvas pusi.

Ja nesanāk, ir Heimliha paņēmiens: no aizmugures aptveram cietušo, starp nabu un krūškaula izaugumu pa vidu ieliekam savu dūri, ar otru roku aptveram dūri un asiem, dziļiem grūdieniem uz augšu stingri pievirzām iekšā. Tad svešķermenis atnāks atpakaļ mutē,” stāsta instruktors, piebilstot, ka drošības dēļ pēc tam vienalga vajag izsaukt ātro palīdzību.

Viens var muciņu, cits – tikai malciņu

Dar’, bāliņ, miežu alu,
Dod Jāņam padzerties;
Šogad mieži trekni auga,
Alus rūga putodams.

Viena no Jāņu neatņemamām tradīcijām ir alus baudīšana. Tādēļ ne velti alus nozarē Jāņi ir būtisks produkcijas noieta laiks, kad alu dzer pat tie, kuri citkārt izvēlas kādu citu dzērienu.

Kā rāda aptaujas, vīrieši Jāņos ir lielāki alus cienītāji nekā sievietes. Bet varam tikai minēt, cik no vidēji 66 litriem alus, ko gadā izdzer viens Latvijas iedzīvotājs, tiek apgūts tieši Jāņu naktī.

Līdz alus dzeršanas lielvalstij Čehijai mums gan vēl tālu, tomēr alus patēriņa ziņā esam tuvāk līderiem nekā tā nedzērājiem. Tiesa gan, alkohola reibumā izdarīto pārgalvību ziņā arī dažkārt iekļūstam kādos topos, un tas nemaz nav tik labi.

Alus darītava ”Puta brewery” Liepājā darbojas jau četrus gadus, un novērots, ka neesot nemaz jāgaida pirmssvētku nedēļa, lai pamanītu pastiprinātu pircēju interesi par putojošo dzērienu.

”Alus kļūst pieprasītāks, tiklīdz laiks kļūst siltāks un cilvēki izvēlas iet ārā,”

novērojis darītavas pārstāvis Filips Krieviņš. ”Uz to laiku mums ir jābūt gataviem.”

F. Krieviņš pastāsta, ka ir receptes, pie kurām ”Puta brewery” pieturas, taču nemitīgi tiekot domāts kas jauns. Patlaban piedāvājumā ir vairāk nekā 10 dažādas alus šķirnes.

”Alus labi iet kopā ar zivīm, gaļiņu, sieriem, arī desertiem. Augļains Indijas gaišais eils labi sader ar siera kūku,” zina teikt Filips.

Kam jāuzmanās no alus lietošanas? ”Noteikti tiem, kuriem ir īpašas diētas vai kuriem ir alerģijas. Tad jāseko līdzi, kas ir alus sastāvā. Tur var būt augļi, laktoze, iesalā arī glutēns,” brīdina F. Krieviņš.

Viņš atgādina, ka alu vajag dzert tā, lai nekaitētu savai veselībai: ”Katram alkohols uz nervu sistēmu iedarbojas citādāk, kādam vairāk, kādam mazāk. Lai nekaitētu savai labsajūtai, lietojiet tos dzērienus, pie kā jau pierasts un kas ir pārbaudīti.”

Pelde nav atžirgšanas rituāls

Ai, Dieviņ, ai, Dieviņ,
Slīks mun divi bāleliņi:
Apsgāzēsi oša laiva
Pašā jūras vidiņā.

Pērn Jāņu brīvdienās ūdeņi Latvijā paņēma trīs dzīvības, bet vistraģiskākais nesenā pagātnē bijis 2020. gads, kad svētkos noslīka 11 cilvēki.

Lai kāds būtu īso nakšu vilinājums, peldēties drīkst doties tikai gaišā laikā, uzsver biedrības ”Peldēt droši” eksperts Toms Jēkabsons.

”Tumsā – kategorisks nē! Romantika nav dzīvības vērta,” viņš pauž.

Dienas gaismā jāapskata un jāizvērtē peldvieta, jāizstaigā ūdenstilpes dibens. Jāzina, kur atrodamies, lai varētu izsaukt palīdzību, ja būs nepieciešams. Nedrīkst peldēties vienatnē un alkohola reibumā.

”Nav ieteicams izmantot peldi kā rīta atžirgšanas rituālu – izlienu no telts un metos pirmajā dīķī iekšā. Nevar zināt, kā reaģēs ķermenis, kas vēl nav pamodies un ir noguris no iepriekšējās dienas pasākuma. Muskulīši noteikti nedarbosies tā, kā esam pieraduši,” brīdina T. Jēkabsons.

Emocijas, glābjot slīkstošo, vārdos nevar aprakstīt, atzīst pludmales glābēja Agnese Jansone. ”Tāpēc nevajag mesties ūdenī un censties kādu izraut malā aiz matiem, kā rāda filmās.

Vajadzīga ne tikai laba peldētprasme, bet spēja saglabāt mieru, kas nav viegli, jo cietušais ir panikā.

Ir ļoti jāsargās no tā sauktā ”slīkstošā tvēriena”, no kura vaļā tikt nevar. Daudzi, kas nedomājot dodas palīgā, aiziet bojā kopā ar slīcēju,” viņa norāda. Noturēt virs ūdens slīkstošo ir daudz grūtāk, nekā tas šķiet.

Profesionāļi nedodas nevienam palīgā plikām rokām, tāpat arī citiem vajadzētu izmantot jebkādus priekšmetus, ko pasviest slīkstošajam, lai pieķeras un nomierinās.

Tomēr galvenais svētkos ir paturēt acīs bērnus, arī pasekot līdzi, vai kompānijā kāda netrūkst, un atturēt klātesošos no pārgalvības.

Vismaz vienu meldiņu zina

Māci dziesmas, māmuliņa,
Pa vārtiem vadīdama,
Ko dziedāšu tautiņās,
Tautu galda galiņā.

Lai arī aptaujās ļaudis norāda, ka katrs otrais, svinēdams Jāņu dienu, skandinās līgodziesmas, folkloristi neslēpj, ka svētku tradīcijas, tostarp arī kaimiņu apdziedāšanu, nu jau vairs piekopj tikai retās mājās.

Tāpat mūsdienās jau var runāt par diviem atšķirīgiem svētkiem – vasaras saulgriežiem, ko tradicionāli svin 21. jūnijā ar dažādiem rituāliem, tai skaitā saules pavadīšanu rietā un saullēkta sagaidīšanu pie uguns, dziesmas dziedot, un dārza ballītēm 23. jūnija naktī un turpmākajās dienās, cik nu to sagadās brīvas.

Liepājas aktrišu folkloras kopas ”Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja uzsver, ka līdz mūsdienām ir saglabājusies pati Līgo svētku tradīcija. ”Šie svētki nav salikti kopā kristīgajiem svētkiem. Lielā diena ir sakombinēta ar kristīgajām Lieldienām, tāpat arī ziemas saulgrieži ir salikti ar baznīcas Ziemassvētkiem. Taču Līgo, paldies Dievam, ir palicis sveiks un vesels,” viņa saka.

I. Kalnarāja nedomā, ka ir kādas domstarpības starp tiem, kas svin vasaras saulgriežus, un tiem, kas izpriecājas Līgo dienā. ”Vienīgais, svētku organizatoriem vajadzētu atcerēties, ka

Līgo dienā starp visādām aktivitātēm būtu jāskan arī līgodziesmām,” viņa piekodina.

Parasti ļaudīm neesot problēmu dziedāt, ja ir kāds dziesmas uzsācējs. Viņa novērojusi, ka tauta noteikti zina vismaz vienu meldiņu, ko var izdziedāt. Ja par vārdiem, tad ar tiem gan sliktāk – zina pantiņu, kur prasa alutiņu Jāņatēvam un sieru Jāņamātei, bet neprot dot godu saimniekiem, kas uzņem viesus savā sētā.

Par senajām un modernajām Jāņu dziesmām I. Kalnarāja neko daudz nesaka, bet par vārdiem skaļāk runā darbi – tikko ”Atštaukas” kopā ar Ainaru Virgu izdevušas jaunu, neparastu līgodziesmu ”Pīpo, Jānīti”. Tā uzrakstīta humoristiskā stilā un varētu bagātināt līgodziesmu repertuāru jau šī gada svētkos, uzskata autors.

Par to, kā svētku tradīcijas laika gaitā mainījušās, arī esot grūti spriest, tomēr I. Kalnarāja saka: ”Mani satrauc fakts, ka

jaunie cilvēki vēlas izdomāt vēl ko nebijušu Līgo vakaram, bet pietiek zināt to, kas bija jādara šajos svētkos agrāk, lai Līgo nakts būtu pavadīta piepildīti.

Nav vajadzības izdomāt neko jaunu, vienkārši jāpārskata tas vecais, kas jau ir.”

”Atštauku” vadītāja stāsta, ka pēdējos 14 gadus Līgo svētkus svin Dzegužkalnā, kur allaž esot ļoti lustīga līgošana. Tur arī pēc visiem rituāliem vēl ap pulksten trijiem naktī kapelas spēlējot šlāgermūziku, bez kuras neiztikt.

Bet svinēšanas kārtība nemaz neesot mainījusies – katru gadu svinot, nekas jauns nav nācis klāt. ”Tik ļoti lustīga un atsaucīga tauta, kāda ir Dzegužkalnā, nav redzēta itin nekur citur,” I. Kalnarāja pamato savas svinību vietas izvēli.

No papardēm bez “bagāžas”

Jānis brēca, Jānis sauca,
Jānim sieva pazudusi.
Nebrēc, Jāni, nesauc, Jāni,
Tav’ sieviņu dabūsim papardīšu krūmiņos.

Mistiskā papardes zieda meklēšana ļoti bieži tiek saistīta ar auglības rituālu un ļaušanos mīlas priekiem. Ja var ticēt nostāstiem, tad senie latvieši Jāņu laikā bijuši aktīvi mīlnieki, turklāt, kā vēsta dainas, nebija īpašas nozīmes, kurš, ar ko, kur un kā mīlējās.

Būtiskākais bija pats meņģēšanās fakts un dažnedažādas erotiskas vaļības, bet ar virsuzdevumu – veicināt auglību.

Dodoties papardēs, mūsdienu cilvēkam der atcerēties – dari, ko darīdams, bet tā, lai nav jānožēlo, proti, lai pēc mīlas priekos pavadītas Jāņu nakts nav steigšus jāpiesakās pie ginekologa, urologa vai dermovenerologa.

Par labu drošam seksam varbūt liks aizdomāties tādi seksuāli transmisīvo jeb venerisko slimību nosaukumi kā hlamīdijas, trihomoniāze, ureaplazmoze, mikoplazmoze u.c., par kuru nepatīkamajiem simptomiem te nerunāsim…

Diezin vai atgriešanās no līgošanas ar šādu ”bagāžu” kādam raisīs prieku.

Ārsts Ingmārs Mikažāns atzīst, ka vasarā seksuāli transmisīvās slimības tiek pārnestas biežāk nekā citos gadalaikos. ”Lai arī vairums zina, ka inficēšanās ar veneriskajām slimībām parasti notiek dzimumakta laikā, diemžēl neaizsargāto dzimumaktu relatīvais skaits nemazinās, bet pat otrādi – tas pieaug. Visbiežāk pacienti ir vecumā no 15 līdz 40 gadiem un tie, kas nav precējušies,” dakteris norāda.

Aprunājoties ar vairāku Liepājas aptieku farmaceitiem, viņi atzina, ka daudzi cilvēki Jāņu svinēšanai gatavojas jau laikus un iegādājas līdzekļus pret gremošanas traucējumiem, paģiru sindromu novēršanai un citus.

Prezervatīvus gan nepērkot vairāk kā ikdienā, taču novērots, ka pēcsvētku laikā biežāk tiek meklēti avārijas kontracepcijas līdzekļi.

Un, tā kā prezervatīvus tagad var nopirkt arī degvielas uzpildes stacijās un pat pārtikas veikalos pie kases, tad nevarētu būt attaisnojums nenodrošināties ar tiem pirms vilinošā gājiena papardēs! Ja vien pāra mērķis nav gluži pretējs – tikt pie kopīga mazuļa. Tad, tā teikt, lai reibinoši maģiskā noskaņa satuvina!

Auto atslēgu – podā, un nolaist ūdeni!

Apraudam nu tautu dēlu.
Līgo vakarā bij’ tapā
Un pie stūres sēdās vēlu.
Tagad viņš ir guldīts kapā.

Pat ja tā saucamie ”asiņainie Jāņi” (tpū, tpū, tpū – pār kreiso plecu), cerams, palikuši pagātnē, jo upuru skaits Līgo svētkos Latvijā ir sarucis, braukšana dzērumā joprojām ir daža laba jāņubērna nelāgs paradums.

Tiesa, ir viedoklis, ka ne jau tāpēc, ka mazāk dzer un prātīgāk brauc – mūsdienās cilvēkus automašīnās glābj modernās drošības tehnoloģijas.

Valsts policijas statistika rāda, ka trijās dienās, 23., 24. un 25. jūnijā, pērn pie stūres dzērumā Latvijā pieķerti 87 vadītāji. 2021. gadā tādi bija 64, bet pirms 10 gadiem, 2013. gadā, krietni vairāk – 270.

Iemalkojot vienu nelielu alkohola glāzi, ja vien cilvēks nav galīgi izstīdzējis, varētu iekļauties atļauto alkohola promiļu robežās, kas Latvijas likumdošanā noteikta 0,2 promiles jaunajiem autovadītājiem (stāžs līdz 2 gadiem) un līdz 0,5 promilēm pārējiem.

Vietne kcp.lv publicējusi, kā mainās autovadītāja uztvere, palielinoties alkohola koncentrācijai asinīs.

Piemēram, pat neliels alkohola līmenis sašaurina redzesloku un samazina reakcijas laiku pat par 50%; ja alkohols sasniedzis 0,8–1,12 promiles, iespējamas rupjas braukšanas kļūdas, ceļa zīmju un braukšanas signālu neievērošana; ja esat paņēmis uz krūts krietnāk, 1,2–2,4 promiļu robežās, zūd orientācijas un koncentrēšanās spējas, vārdu sakot, esat absolūti nederīgs braukšanai; bet 2,5–4 promiles jau nozīmē atbilstību narkozes vai agonijas stadijai; tālākais alkohola koncentrācijas pieaugums noved pie komas un pat nāves.

”Ja neesi par sevi pārliecināts, ka nesēdīsies pie stūres iedzēris, tad ieteikums ir Jāņus vispār nesvinēt,”

saka Ceļu satiksmes drošības direkcijas Liepājas klientu apkalpošanas centra vadītājs Gvido Ķirsons. Kā reiz esot teicis viens auto instruktors: ”Tad labāk, kamēr vēl skaidrā, atslēgas iemest podā un nolaist ūdeni.”

G. Ķirsons uzskata, ka tie autovadītāji, kas sēžas pie stūres dzērumā Jāņos, tā rīkojas arī ikdienā, tikai līdz šim, iespējams, nav pieķerti. Uz tiem aģitācija nedarīt tā ne no CSDD, ne policijas un preses puses neiedarbojas. Bet ir cerība, ka viņus atturēs citi svētku kompānijas dalībnieki.

Es domāju tā: Kādi bijuši jūsu vislabākie Jāņi?

Līga Škapare – strādā:

– Tie, kas bija pirms daudziem gadiem, kad Pērkonē Jāņus svinēja kopā ar Raimondu Paulu. Turp gājām kājām, svinējām foršā kompānijā. Nu jau tik plašā lokā nelīgoju. Šogad ciemos atbrauks bērni, kaut ko pagalmā uzgrilēsim. Visi strādājam ārzemēs un Jāņos satiekamies.

Guntars Dobelis – montieris:

– Nāk prātā jaunības laiks, jo tad bija vairāk jautrības. Svinējām zaļumos un lielās kompānijās. Darījām visādas muļķības, kādas jau Jāņos dara. Riepas ir dedzinātas, pie ugunskura alus dzerts un papardes zieds, protams, arī meklēts. Šogad līgošu tepat Liepājā, aiziešu uz parku.

Māra Timošenko – liepājniece:

– Mums Jāņi vienmēr ir forši. Kopā ar bērniem un mazbērniem ir visādas izdarības. Šogad 23. jūnijā plānojam doties pārgājienā gar jūru uz Bernātu pusi. Sāksim jau pa dienu, līdzi būs viss piknikam vajadzīgais. Kopā ar mazbērniem būsim vairāk par 10 cilvēkiem. Jāņi nav alkohola dzeršana un gaļas ēšana. Galvenais, lai visiem kopā labi un pēc tam labas atmiņas.

Ieva Rjabko – strādā:

– Tie svētki, kad man bija brīva diena, nevis darbs, jo es strādāju ēdināšanas nozarē. Vīru sauc Jānis, un vairāk laikam svinam viņa vārda dienu, nevis Līgosvētkus. Dažreiz domāju, ka mūsdienās Jāņi tiek svinēti svinēšanas pēc, pazaudējot būtību. Es labprātāk atzīmētu īsto vasaras saulgriežu laiku, ne Jāņus.

Gundega Urbāne – restorāna ”Rosemary” vadītāja:

– Mans brālis ir Jānis, znots Jānis, radinieks arī Jānis. Vislabākie bijuši tie svētki, kad daudz ugunskuru un kārtīga zaļumballe līdz rītam. Jaunībā, protams, lēcu pāri ugunskuram. Tagad mans sapnis ir piedalīties kādā īstā saulgriežu rituālā, varbūt pirms tam ieiet pirtiņā. Gribas izbaudīt īsto saulgriežu nakts maģiju!