liepajniekiem.lv
Dārga laime
Bokseri ir Sabīnes sirdslieta, un viņa pēc iespējām labprāt savus mīluļus izrāda arī profesionālās suņu izstādēs. ”Mēs nebraucam uz izstādēm ļoti bieži, bet, kad braucam, tad lielākoties tieši uz specializētām bokseru izstādēm. Dažreiz tepat Liepājā aizejam. Kausu un rozešu ir daudz, lai gan nepiedalāmies regulāri,” stāsta liepājniece.
Par vislabāko sasniegumu viņa uzskata to, kad viņas vecākais suns Obi tika atzīts par labāko audzēto bokseru šķirnes suni Latvijā. Tituls nācis kopā ar milzīgu kausu, kas parādot atzinuma nozīmību.
Tajā pašā reizē Obi tika novērtēts arī kā labākais strīpainais suns.
Viņa paskaidro, ka šajās izstādēs suņus vērtē pēc tā, cik labs ir to eksterjers un temperaments. ”Katrai šķirnei ir vizuāls standarts.
Ir aprakstīts ideāls, uz ko jātiecas, un, jo tuvāk tam, jo labāku novērtējumu saņem suns. Bet ideāls nav neviens,”
smejot piemin Sabīne.
Viņa arī pastāsta, ka izstādēs suņi var piedalīties jau no četru mēnešu vecuma. ”Visi dalībnieki tiek ierindoti kategorijās – mazuļi, kucēni, juniori, pieaugušie, un no astoņiem gadiem jau skaitās veterāni. Veterānu izstādes parasti visiem ļoti patīk, jo šie suņi atgādina tādus mīlīgus opīšus,” smejot teic bokseru saimniece.
Sabīnes sapnis gan vienmēr nav bijis kļūt par trīs bokseru saimnieci. Kā izrādās, bērnībā viņa bija pārliecināta, ka kompanjons būs vācu aitu suns.
”Pirms aptuveni 15 gadiem es sāku strādāt dzīvnieku patversmē, kuras vadītāja bija bokseru audzētāja. Tur arī iepazinos ar šo suņu šķirni,”
raugoties uz savu mīluli, stāsta Sabīne.
Viņa gan nekautrējas atzīt, ka līdzīgi kā citiem cilvēkiem viņai pirms tam bija maldīgs uzskats, ka bokseri ir cīņu suņi.
”Īstenībā tā ir dienesta šķirne, jo šie suņi var labi meklēt pa pēdām. Tagad gan viņi dienestos vairs nav tik populāri un drīzāk ir labi kompanjoni,” teic liepājniece.
Sabīnes pirmais suns Raša viņai tika iedots tikai uz īsu aprūpes brīdi. Taču, kad abas saskatījās, uzreiz bija skaidrs, ka tas ir viņas suns. Par laimi, viņas darba devēja kucēnu atļāva Sabīnei paturēt.
Par savu pirmo suni Sabīne smaidot izsakās tā: ”Raša bija brīnišķīgs suns ar tiešām labu temperamentu!”
Visi viņas suņi ir apmeklējuši arī paklausības un aizsardzības treniņus. ”Mēs ar to nodarbojamies vairāk amatieru līmenī, jo ne vienmēr pietiek laika vai finanšu, lai treniņus apmeklētu tik regulāri, kā to vajadzētu. Sanāk, ka tas ir vairāk mūsu pašu priekam,” piemin bokseru saimniece.
Treniņi tāpat kā citas suņiem nepieciešamās lietas nav bezmaksas. Jautājot suņu saimniecei, cik dārgs prieks ir trīs suņu uzturēšana, viņa atbild šādi:
”Teiktu, ka uzturēt šīs šķirnes suņus ir dārgāk nekā zirgu.”
To Sabīne var apgalvot pēc pieredzes, jo viņai ir arī savs zirgs Klīvija, kas tiek turēts Liepājas zirgu bāzē ”Favorīts”.
”Šiem suņiem ir jāēd profesionālā barība, kas nav lēta. Ja viņiem pirktu tikai barību un nekādus našķus, tad mēnesī tas izmaksātu apmēram 150 eiro,” stāsta Sabīne, kura atzīst, ka nemaz nepērk dārgāko barību.
Viņa gan ir pateicīga, ka atradusi variantu, kas der visiem mīluļiem.
Katrs – personība
Viena no pirmajām lietām, ar ko Sabīne iepazīstināja katru kucēnu, bija zirgi. ”Visi satiek labi. Dažkārt mēs – es, suņi un zirgs – ejam kopīgās pastaigās. Protams,
jāmēģina iet tur, kur nav citu cilvēku, jo, ieraugot tādu suni bez saites, tie, kas šos suņus nepazīst, var sabīties,”
teic liepājniece, kura ir pārliecināta, ja suņi ir pareizi socializēti un trenēti, viņi bez iemesla nevienu neapdraud.
Savā starpā gan visi trīs ir kā īsta ģimene, jo citreiz arī pakašķējas. ”Dažreiz nevar kaut ko sadalīt, piemēram, mantiņas, vai arī izjūt kādu konkurenci par barību. It sevišķi Leo patīk pakašķēties. Protams, ar Obi viņš neatļaujas strīdēties, bet ar Pērli regulāri kaut ko risina, rūc virsū.
Es domāju, tas ir tāpēc, ka pēdējais ienāca ģimenē, un viņš tādā veidā mēģina noturēt savu vietu, lai viņu neapceļ,” min Sabīne, kurai liekas, ka jaunākais suns ir aizmirsis, ka nu jau ir liels un jāpierāda vairs nekas nav.
Viņa jau kopš pirmā kucēna zināja, ka labprāt atbildību uzņemsies par vēl kādu suni. Plāns gan bija tikt pie suņa ar vairāk baltumiem, nekā tie bija pirmajam, un ka tas būs puika.
Vienu nosacījumu izdevās piepildīt – Obi tik tiešām ir puika, bet baltumu viņam nav nemaz. ”Tā jau nevar teikt, bet
Obi laikam ir mans vismīļākais četrkājainais draugs. Tāds dvēseles radinieks,”
pastāsta Sabīne.
Viņa arī pačukst, ka līdzpaņemtais Leo ir Obi dēls, lai gan abi nemaz neizskatās līdzīgi.
Ikdienā, kad liepājniecei jāuzņemas tik daudz rūpju par dzīvniekiem un ģimeni, ir svarīgi, lai ir kaut kāds režīms, pie kura visi jau ir pieraduši. ”Laukā ejam trīs reizes dienā. No rīta un vakarā viņiem ir īsā pastaiga, bet pa dienu obligāti cenšos viņus izvest divu vai trīs stundu garā pastaigā. Dažreiz ar kājām ejam uz zirgu stalli, un tad pastaiga ievelkas ļoti ilga,” skaidro Sabīne.
”No rītiem es viņus vedu ap pulksten 8, vīrs dažkārt izved kādas pāris stundas agrāk, bet Obi par to nav sajūsmā. Viņam patīk ilgi gulēt. Abi jaunākie suņi gan vienmēr ir starta gatavībā iet laukā,” pastāsta dzīvnieku saimniece.
Īsajās pastaigās visi iet kopā, bet garajās Sabīne viņus ved dažādās kombinācijās. Piemēram, Leo ar Pērli kopā var izskrieties, jo, pēc saimnieces novērojuma, Obi vairs nav īpaši ieinteresēts skriet bez iemesla.
Viņai gan patīk jaunāko mīluli vest pastaigās kopā ar vecāko, lai tiek apgūtas pastaigu manieres un pareiza uzvedība. “It kā visi ir vienādi mācīti socializēties, bet, piemēram,
Obi ir daudz mierīgāks, bet Pērlei patīk iet pie cilvēkiem un citiem suņiem. Katram ir savs raksturs un temperaments,”
skaidro Sabīne.
Suņi vienmēr ēd pēc pastaigas. Liepājniece atzīst, ka paziņas bieži savus mīluļus baro vienlaikus, bet viņas mājā ir rindas kārtība – vispirms ēd Obi, tad Leo un tad Pērle.
Viņa piebilst, ka suņi šo secību zina ļoti labi un vienmēr to ievēro.
Uzmanība jāsadala visiem vienādi
Ikdienā Sabīne strādā par operāciju māsu traumatoloģijas-ortopēdijas zālē, un darbs aizņem daudz laika. ”Visi vienmēr domā, ka tas ir ļoti grūti – apvienot darbu un rūpes par bērnu, trīs suņiem un zirgu. Bet, ja godīgi, pati nezinu, kā man tas izdodas. Tas vienkārši ir tāds dzīvesveids. Visu savu brīvo laiku es veltu visiem,” nopūšoties teic liepājniece.
Tagad gan viņa vairs nevelta tik daudz laika treniņiem ar zirgu. Ja kādreiz viņa uz stalli devās jāt sešas reizes nedēļā, tad tagad laiks tiek sadalīts optimālāk. Tomēr pastaiga līdz stallim vienmēr ir tuva nodarbe, ko viņa veic kopā ar saviem četrkājainajiem draugiem.
Sabīne lepni apgalvo, ka savus suņus nodarbina vienmēr, bet arī tas jāmāk.
”Manuprāt, ir maldīgs uzskats, ka suni var ņemt tikai tad, ja dzīvo privātmājā. Lai kur šis dzīvnieks mitinās, tas ir pareizi jāmāk nodarbināt,”
viņa ir pārliecināta.
Sabīni iepriecina, ka visi trīs suņi ir draudzīgi un iecietīgi arī pret ģimenē augošo trīsgadnieku. ”Bērns ar suņiem satiek brīnišķīgi. Obi manu dēliņu ļoti gaidīja. Un vecākais suns arī ir vienīgais, kurš atļaujas, lai viņu murkā pēc iegribām, jo Pērle parasti, ja viņai kaut kas nepatīk, iet prom,” piebilst sieviete.
Tomēr viņa nelolo naivu ticību, ka bērns ar suņiem un otrādi ir pilnīgi drošs. ”Teikšu atklāti, bez pieskatīšanas viņus noteikti nevar atstāt, lai arī cik ļoti es saviem suņiem uzticos, jo bērns tomēr ir bērns un viņam viss kas var ienākt prātā,” saka Sabīne, kura uzskata, ka bieži vien bērns ir jāaudzina vairāk nekā suns.
Viņa iedrošina vecākus mācīt bērniem, ko drīkst un nedrīkst darīt ar dzīvniekiem. “Ja kāds bērns grib suni paraut aiz astes, rājiens par to ir jāizsaka, jo tā vienkārši nedrīkst darīt,” skaidro liepājniece.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
