Visi sūdi nākuši ārā

Ineses mamma dzīvoja nelielā četru dzīvokļu mājā, kuru pirms padsmit gadiem atdeva īpašniekiem.

No pašvaldības piedāvātajiem dzīvokļiem viņa reizes trīs atteikusies pēc to apskatīšanas. ”Tie bija ļoti slikti – ar krāsns apkuri, daži bez ērtībām. Mamma arī gribēja palikt dzīvot Vecliepājā,” viņa atklāj.

Bērniem šis process apnicis, teikuši, ka galvenais esot atrašanās vieta un lai būtu ar ērtībām, neesot ko skatīties uz dzīvokļa stāvokli, jo var taču izremontēt un iekārtot.

”Tad viņai piedāvāja vienistabas dzīvokli ar visām ērtībām. Teikšu tā, kā bija, –

tas bija pirmais stāvs, pēc avārijas sistēmā kanalizācija bija nostopējusies un visi sūdi nākuši ārā tajā dzīvoklī. Tas bija ”krāšņi”.

Mēs pat mammai to dzīvokli nerādījām, līdz bijām remontu uztaisījuši. Remontējot uzreiz ielikām pretvārstu, lai nekad vairs tāda avārija nevarētu būt. Cik atceros, nekādu rēķinu pašvaldībai nepiestādījām,” stāsta Inese.

Dzīvoklī palikuši vecie apkures radiatori, kurus viņa sauc – kastes ar restītēm, apkure esot diezgan švaka.

Tā kā mamma saņēmusi mājokļa pabalstu, diezgan brīvi papildus sildījusies ar elektrību. ”Domājam, ka vajadzētu likt jaunos radiatorus, un nu gan gribam noskaidrot, kā vienoties ar pašvaldību, kādus un par kādu summu uzlikt,” saka Inese.

Bērni vēloties šo problēmu nokārtot, jo mammai pašai, kā jau daudziem veciem cilvēkiem, esot uzskats: ”es jau tāpat drīz nomiršu un man neko nevajag”.

Vīrietim spēka gados – bez bēdu

Elmārs pašlaik ”ejot tam cauri”, lai apmestos uz dzīvi pašvaldības piedāvātajā mājoklī, ”Neko sliktu nevaru teikt. Tukšs dzīvoklis, kuram jāpieliek roka, lai veiktu kosmētisko remontu,” viņš atklāj.

Bijusi iespēja izvēlēties no vairākiem, vīrietis izraudzījies centrā tuvāk darbavietai un tādu, kurā nav jāiegulda daudz līdzekļu.

”Salīdzinoši ātra, vienkārša un loģiska procedūra,” viņš vērtē dzīvokļa saņemšanu.

”Kaimiņu un mājas stāvokļa ziņā, protams, nav īpašas izvēles, bet jaunam profesionālim ir pašvaldības pretimnākšana pirmā mitekļa iegūšanai.”

Aivai pašai nav bijusi nepieciešamība lūgt mājokli pašvaldībai, taču dažiem viņas kolēģiem gan, kuri tikuši pie dzīvokļa kā Liepājai nepieciešami speciālisti.

Dzīvojot līdzi viņu priekiem un bēdām, sieviete secinājusi, ka katra cilvēka skatījumu uz šo procesu veido ne tikai procedūra pašvaldības institūcijās un dzīvokļa stāvoklis, bet arī situācija katra personīgajā dzīvē.

”Ja esi racionāls vīrietis spēka gados, bez ģimenes, tad esi daudz optimistiskāks par vientuļo māti ar trim bērniem ar savā nozarē joprojām viszemāko algu Liepājā. Un tad, ja zemā atalgojuma dēļ izlem mainīt darbu, tad paliec pavisam bez dzīvesvietas – arī izmaksu ziņā līdzvērtīgi lētas dzīvesvietas,” pauž Aiva.

Liepāja patlaban ir ekskluzīva

Intervija ar Liepājas domes Nekustamo īpašumu pārvaldes vadītāju Māri Egmani.

– Brīvu dzīvokļu ir diezgan daudz, taču rindā stāvētāju skaits arī liels. Kāpēc tā?

– Lielākā problēma, kāda mums ir, – trūkst lielo dzīvokļu. Ģimenēm, kam pienākas divistabu un trīsistabu dzīvokļi, ir jāgaida, uzreiz nodrošināt nevaram. Šobrīd brīvs ir tikai viens trīsistabu dzīvoklis.

Kad notika privatizācija, vienistabas dzīvokļus privatizēja mazāk, tāpat tie atbrīvojas biežāk.

Lielie dzīvokļi vairāk atbrīvojas krīžu laikā, jo cilvēki saprot, ka nevar atļauties lielu platību,

arī sociālais pabalsts nenosedz izmaksas. Tad mēs varam dzīvokļus samainīt un piedāvāt rindai.

Pašvaldības mērķis ir maksimāli ātri no tukšajiem dzīvokļiem atbrīvoties – mums par tiem ir jāmaksā apsaimniekošanas maksa, siltuma rēķini.

Otra lieta – rindā gaidošais cilvēks skatās uz vietu, kur gribētu dzīvot. Tā nu Liepājā ir gadījies, ka privatizācija sliktāk gāja Tosmarē un Karostā, pēc tam – Zaļā birze un ”Laumas” rajons.

Visvairāk dzīvokļu pašvaldībai ir šajos mikrorajonos. Cilvēki apskatās un neizvēlas. Nav jau tā, ka mēs par varu liekam.

– Atgādiniet, kas var pieteikties uz pašvaldības dzīvokli?

– Likums nosaka, kuriem ir obligāti jāpalīdz, – bāreņi, invalīdi, maznodrošinātie, no ieslodzījuma vietām iznākušie, ja nav, kur dzīvot, un viņi bijuši no Liepājas.

Mēs esam paplašinājuši šo rindu ar ģimenēm, kur vienā dzīvoklī dzīvo trīs paaudzes, ir atbilstoši statusi un nav cita īpašuma. Tās ir arī personas, kas ar maziem bērniem atgriežas no ārvalstīm.

Atsevišķa likumā noteikta rinda ir speciālistiem uz darba attiecību laiku.

– Kā Liepājas pašvaldība iepriekš ieguvusi un arī tagad tiek pie dzīvojamām platībām?

– Pilsētā ir mazliet vairāk par 32 tūkstošiem dzīvokļu īpašumu. Kad izveidoja atjaunoto Latvijas valsti, dzīvokļus piedāvāja privatizācijai. Ja tā brīža īrnieki privatizāciju neizvēlējās, dzīvokļi palika pašvaldības īpašumā.

Mums šobrīd ir aptuveni četrarpus tūkstoši dzīvokļu.

Skaits ir mainīgs tāpēc, ka ap diviem tūkstošiem vēsturisko īrnieku vēl ir tiesības izpirkt dzīvokļus par naudu. Tie ir cilvēki, kuriem bija tiesības to izdarīt par sertifikātiem, taču tagad ir ekskluzīvas iespējas īpašumu izpirkt par tirgus vērtību.

– To kāds arī dara? Īpašumu cenas pašlaik nav tās zemākās.

– Jā, arī jūnijā Finanšu komitejā skatīti un iet uz domes sēdi divi lēmumi, kuros apstiprināta cena, par kuru īrniekam ir tiesības izpirkt dzīvokli. Katru mēnesi ir divi trīs šādi lēmumi.

Cenu nosaka sertificēti vērtētāji. Ja īrnieks atsakās izpirkt par noteikto cenu, tad viņš var turpināt īrēt.

Tad vēl ir situācija ar bezmantinieka mantu, un pēc likuma tad, ja nav kreditoru, valsts piedāvā dzīvokļus pārņemt pašvaldībai. Ja tie ir pietiekami labā stāvoklī, tad pārņemam, lai savu fondu papildinātu. Tā pašlaik ir pārņemta māja Lēņu ielā 5, kurai izstrādā projektu.

– Ja vēsturiskie īrnieki mājokļus izpērk, jums kaut kas jāmeklē vietā.

– Liepāja patlaban ir ekskluzīva, jo mums dzīvokļu pietiek. Piemēram, Cēsīs, Valmierā un citās pilsētās pašvaldības dzīvojamais fonds ir mazs, viņiem nepietiek.

Mēs spējam nodrošināt likumā noteikto dzīvojamo platību un dodam mazliet vairāk, jo varam to atļauties.

– Arī dzīvokļu pārdošana pašvaldībai ir labs papildu ieņēmumu avots?

– Jā, protams. Sliktā tehniskā stāvoklī esošus dzīvokļus, kurus mums nav lietderīgi remontēt vai arī tādus nevar piedāvāt, jo tur nav ūdens, kanalizācijas, laižam izsolē.

Arī tie papildu līdzekļi, turklāt uzreiz samazinās pašvaldības izdevumi, jo nav vairs jāmaksā komunālie maksājumi.

– Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties, vai dzīvokli sakārtos un piedāvās rindai vai arī pašvaldība centīsies no tā tikt vaļā?

– Ja dzīvoklī ir ūdens, kanalizācija un apkure, kā ir padomju laika daudzdzīvokļu mājās, tad viennozīmīgi remontējam. Pārdodam pārsvarā nelikvīdus – dzīvokļus, kuros nav komunikāciju.

Lai tās ievilktu, domei ir jāpasūta projekts, tad vēl jābūt dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumam par kopīpašuma daļu. Tas visu ļoti sadārdzina un apgrūtina.

Ja, piemēram, atbrīvojas trīsistabu dzīvoklis ar malkas apkuri un rindā stāv ģimene, kurai tas nepieciešams, tad mēs tur veicam remontu.

Taču skatāmies pēc budžeta iespējām. Remontējam vidēji 20 dzīvokļus gadā.

– Cik apjomīgs ir šis remonts?

– Pamats, ko darām, – logi, durvis, elektrība un sanitārais mezgls. Ja ir nepieciešams, nomainām apkures radiatorus. Kosmētiskais remonts jāveic pašam īrniekam.

– Vai tas ir pienākums? Varbūt ne visiem ir līdzekļi.

– Mēs to neuzspiežam, ir brīva izvēle labiekārtot savu mitekli. Kāds OSB plāksnes nokrāso ar grīdas krāsu, un nav ne vainas, tā ir grīda un nemaz nav nesmuka. Cits klāj laminātu iekšā.

– Vai ir noteikts, kādā stāvoklī jābūt dzīvoklim, kad īrnieks to atstāj?

– Protams, noteikumi ir, taču izkontrolēt reizēm ir ļoti grūti. Cilvēks atstāj atslēgas un aizbrauc uz ārzemēm, pametot dzīvokli tā, kā ir, un uzskata, ka te nekad vairs neatgriezīsies.

Bieži vien šīs platības atbrīvo ar tiesu izpildītāju, kuram ieejot dzīvoklī, konstatē, ka ir izrauti vadi, demontēti podi. Ir bijis viens tiesas gadījums, kad šie zaudējumi bija jākompensē.

Kamēr tiesu izpildītāji nav pabeiguši darbu, dzīvoklī nevar ielaist citu īrnieku, iepriekšējam krājas parāds.

Tomēr cenšamies visu darīt miermīlīgā ceļā. Sadarbojamies ar pašvaldības aģentūru ”Nodarbinātības projekti”, kuras darbinieki iztīra dzīvokļus no iepriekšējo īrnieku mantām un sakopj.

Liela daļa dzīvokļu atbrīvojas tiesas procesā par nemaksāšanu. Ir apvainojums uz pašvaldību, uz apsaimniekotāju par izlikšanu no dzīvokļa. Tad tā ir atriebība – visu, ko varam, paņemam līdzi.

Tagad pieņemšanas – nodošanas aktus fiksējam ar fotogrāfijām, taču vēsturisko īrnieku gadījumos nav pierādījumu, kā bijis iepriekš. Ir cilvēki, kas atstāj kārtīgi izremontētus dzīvokļus ar iebūvētām mēbelēm un sadzīves tehniku, un ir tādi, kas atstāj izdemolētus.

– Iespējams, kādam ir priekšstats, ka pašvaldības dzīvoklis būs par brīvu, taču tā nav. Pastāstiet, par ko ir jāmaksā?

– Jāmaksā pilnīgi par visu. Jau otro gadu likums nosaka maksāt arī peļņas daļu, jo pašvaldība nedrīkst nodot dzīvokli lietošanā par velti, tas ir pusotrs procents no kadastrālās vērtības gadā.

Jāmaksā mājas apsaimniekošanas maksa, jānorēķinās par apkuri, ūdeni, gružu izvešanu kā visiem. Tikai sociālajā mājā ir samazinātie tarifi.

– Kurā brīdī īrnieku sāk uzskatīt par nemaksātāju?

– Īres rēķinus iekasē ”Liepājas namu apsaimniekotājs” (LNA). Ja divus pilnus mēnešus nav samaksāts, tad ir brīdinājums. Tikai pēc tam var iesniegt tiesā, seko process vai nu par piedziņu, vai par izlikšanu.

Pēc sprieduma tiesu izpildītājs vēl dod laiku labprātīgi atbrīvot mitekli. Ja ne, tad ver durvis vaļā un atbrīvo. Process ilgst no pusgada līdz gadam.

– Kas tālāk notiek ar šiem cilvēkiem, kuri var arī nebūt maksātspējīgi? Nevienu taču nedrīkst pamest uz ielas.

– Ja tā ir maznodrošināta persona, ģimene ar bērniem, tad tiesa uzdod par pienākumu uzreiz ierādīt citu pašvaldības dzīvokli. Pensionārs vai invalīds var pretendēt uz sociālo māju rindā.

Ja īrnieks ir darbspējīga persona bez invaliditātes, nav bērnu, tad principā ir pašam jādomā, kur turpmāk dzīvos.

– Kā notiek pašvaldības dzīvokļu piedāvāšana – vai iespējams apskatīt un brāķēt kaut simtu?

– Ir cilvēki, kuri stāv rindā no 2003. gada un vēl nav izvēlējušies dzīvokli. Neviens neapmierina.

Cits dusmojas par to, ka dzīvoklī nav veikts eiroremonts.

Likumā ir noteikts, ka var izslēgt no rindas vai nolikt tās beigās, ja bijuši trīs oficiāli piedāvājumi. Taču, ja statuss atbilst, cilvēks stājas par jaunu rindā un process ir bezgalīgs.

Pretendenti sākotnēji izvēlas pēc fotogrāfijām. Ja kāds iepatīkas, tad tālāk tiek sarunāts laiks apskatei uz vietas.

– Cik bieži īrnieki grib samainīt dzīvojamo platību?

– Bieži tā nav, katru gadu samaina no pieciem līdz desmit dzīvokļiem. Ir gadījumi, kad cilvēki iegūst invaliditāti, ir gados veci un nevar uzkāpt uz dzīvokli piektajā stāvā, jāmaina uz pirmo.

Vienam no ģimenes aizejot viņsaulē, otrs vairs nevar samaksāt un vajag mazāku dzīvokli.

– Cik dzirdēts, apsaimniekotājus nepriecē liels pašvaldības dzīvokļu īpatsvars mājā, jo īrnieki nav ieinteresēti – nepiedalās sapulcēs, daudzviet pat nevīžojot kāpņu telpu uzslaucīt.

– Negribētu tam piekrist. Apsaimniekotājs ir laimīgāks tajā mājā, kur vairāk pašvaldības dzīvokļu, jo kopš īres maksas peļņas daļas ieviešanas pašvaldība simtprocentīgi nomaksā visus īrnieku rēķinus un, ja viņš nemaksā, piedziņu veic LNA.

Apsaimniekotājs saņem visu naudu, viņam nav jāiet uz tiesu. Pārvaldes darbinieki iet uz kopsapulcēm, balso par renovācijām, iekšpagalmu labiekārtošanu un citiem jautājumiem. Ja mūsu īrnieki gatavi par to maksāt, atbalstām arī darbus, kuri nešķiet tik svarīgi, piemēram, kāpņu telpu uzkopšanu kā ārpakalpojumu.

Vienīgais, par ko varētu sūdzēties, bieži saka, ka mūsu ”publika” neesot tik laba.

Uzziņai

Dzīvokļu rinda Liepājā

Pašvaldības palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājuma risināšanā reģistrētas 155 personas (ģimenes):

• pirmās kārtas uzskaitē – 44;
• vispārējā kārtā – 42;
• īrētās telpas apmaiņas uzskaitē (uz zemāku stāvu, mazāku platību, mazākiem maksājumiem) – 15;
• kvalificēti speciālisti – 15;
• sociālā dzīvokļa īrei – 39.

Reģistrēti brīvi dzīvokļi

Ar ērtībām (98):

• vienistabas – 43;
• divistabu – 54;
• trīsistabu – 1.

Ar daļējām ērtībām (12):

• vienistabas – 3;
• divistabu – 7;
• trīsistabu – 2.

No tiem nepieciešams kapitālais remonts – 32.

Avots: Liepājas pašvaldība, 2. jūnija dati

Es domāju tā: Vai kādreiz bijusi doma pašvaldībai prasīt dzīvokli?

Ēriks Zeps – mūziķis:

– Nē, neesmu par to domājis. Esmu dzīvojis dažādās vietās, tajā skaitā mājokli īrēju Rīgā. Man vienmēr bijusi doma, ka par dzīvesvietu jāparūpējas pašam. Nesen nopirku dzīvokli Liepājā un maksāšu kredītu. Žēl, ka tam būs vajadzīgi 25 gadi. Būsim godīgi – ”Altum” programmas īpaši nestrādā.

Vineta Cimere – strādājoša māmiņa:

– Bija un prasīju, bet rezultāti nekādi. Man ir četri bērni. Kad zvanīju uz domi, man atbildēja: ”Vai tiešām domājat, ka jums kaut kas pienākas, ja 7 gadus jau dzīvojat Liepājā?” Šis jautājums atsita vēlmi turpināt. Tagad man īsti vairs negribas interesēties, kārtot. Varbūt kaut kad nākotnē atkal mēģināšu.

Valentīna Okuķina – pensionāre:

– Nē. Man ir, kur dzīvot, jo dzīvokli nopirku. Pašvaldībai neko neesmu prasījusi, jo tas ir bezjēdzīgi. Cik zinu, tur briesmīgas rindas uz pašvaldību dzīvokļiem un tie visai drūmā stāvoklī. Vienas vienīgas šausmas.

Gunta Vite – kordiriģente:

– Nē. Šobrīd dzīvoju privātmājā. Reizēm uznāk domas, ka dzīvoklī tomēr būtu vieglāk. Runājot par pašvaldības dzīvokļiem, droši vien uz tiem ir daudz gribētāju. Es būšu tā lepnā, kas dzīvos un darīs, kā var un prot, un pati par sevi rūpēšos.

Juris Zviedrāns – strādā:

– Neesmu neko prasījis, jo uzskatu, ka cilvēkam ir jāstrādā, pašam par sevi jārūpējas un jātiek galā. Tiem, kuriem patiešām nopietnas, objektīvas problēmas, nevis tikai slinkums, pašvaldībai būtu jāpalīdz. Tā notiek visur pasaulē. Manuprāt, daudzu galvās prasīšana un ”man pienākas” vēl ir saglabājusies no padomju laikiem.