Iespējams, tas ieceļojis ar kādu kuģi un izliets jūrā ar kuģa balasta ūdeņiem – pieļauj Latvijas Hidroekoloģijas institūta (LHEI) Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja, vadošā pētniece Solvita Strāķe.

Ziņojumus par cimdiņkrabja ierašanos Latvijas krastos LHEI pētnieki saņem aizvien biežāk un ne pirmo gadu. Galvenokārt – pavasaros un rudeņos no zvejniekiem, kuri šos spīļaiņus atrod ieķērušos tīklos. Zvejnieki par to nav priecīgi, jo krabji nākot uz tīkliem apknābāt viņu noķertās zivis un pabojājot arī pašus tīklus.

Liepājas ezerā Ķīnas cimdiņkrabis atrasts jau 20. gadsimta 30. gados. 2018. gadā Jūrmalciema zvejnieku tīklos saķērušies desmit eksemplāri. Lai gan šī radījuma dzimtene ir Ķīnas dienvidos mangrovju audzēs (tas ir grūti caurejams tropisks applūstošas piekrastes mežs, ko veido zemi koki vai krūmi ar virszemes saknēm, kuras paisuma laikā ir zem ūdens, rakstīts svešvārdu vārdnīcā), plakanais spīļainis jau ir labi iedzīvojies daudzviet pasaulē uz palikšanu.

Tomēr Baltijas jūrā pie Latvijas, Igaunijas, Somijas krastiem tas vēl, domājams, ir tikai viesis, jo līdz šī gada janvārim šur un tur bija atrasti tikai pa atsevišķiem cimdiņkrabjiem, un līdz šim nav gūti pierādījumi, ka tas šeit būtu vairojies.

Lai cimdiņkrabis varētu izveidot plašu dzimtu no vienas mātītes 141 100–686 200 olām, vajadzīgs stipri sāļāks ūdens, kāda mūsu piekrastē nav. Tam nepieciešamais sāļums ir 30 grami sāls litrā. Mūsu krastos ir tikai 11–12 grami sāls litrā, bet Baltijas jūras ziemeļos pat tikai viens grams sāls litrā jūras ūdens. Tāpēc tiek uzskatīts, ka šie visi atrastie īpatņi ir tikai ciemiņi, kuri mūsu piekrastē ar laiku iet bojā.

Līdz šim arī nav mūsu Baltijas jūras ūdeņos atrasti cimdiņkrabju kāpuriņi, kuri izšķiļas no oliņām un no kuriem attīstās pieauguši krabji. Vācijas un Dānijas krastos Ziemeļu jūrā un Baltijas jūrā gan ūdens sāļums ir Ķīnas cimdiņkrabim vēlamais.

Tomēr pētnieci šogad janvāra pirmajā pusē pārsteidza kāds zvejnieks, kurš Rīgā, Daugavā starp Vanšu un Akmens tiltu izvilka tīklu, kurā bija saķērušies 125 dažādu izmēru krabji! “Tas ir nesaprotami! Nekad iepriekš tas nebija redzēts!” saka S. Strāķe.

“Varbūt tomēr ienākušie kuģi atveduši kāpuriņus un tie šeit pat Daugavā attīstījušies?” Dzimtenē cimdiņkrabis migrē starp saldūdeni un sālsūdeni. Sāļajā ūdenī tas vairojas, bet pieaugušie īpatņi mitinās saldūdenī.

Baltijas jūras pētnieki uz Ķīnas cimdiņkrabi lūkojas kā uz invazīvu sugu, kas pašlaik vēl mūsu krastos ir pārāk reta, lai būtu bīstama vietējai dabai un zvejniekiem. Visas ziņas par šo īpatņu atradumiem reģistrē. “Ja atrodat cimdiņkrabi, nevajag to laist atpakaļ ūdenī, tā tomēr ir izskaužama suga. Vislabāk paziņot par atradumu mums,” saka S. Strāķe.

Pētniece arī priecātos saņemt pašu cimdiņkrabi, jo laboratorijā šos atradumus pētī, mēra un sver. Cimdiņkrabji ir ēdami, taču gaļas tajos maz, piebilst zinātniece un vēl pastāsta, ka savā dabiskajā dzīvesvietā Ķīnā cimdiņkrabis ir saimniekorganisms mikroskopiskajai plaušu trematodei. Ja kāds uzturā lietotu nepietiekami apstrādātu cimdiņkrabi, kurš pārnēsā plaušu trematodi, tas varētu būt cilvēkam bīstami. Eiropā gan šī trematode neesot novērota.