Partizānu kustība Ukrainā tiek finansēta un atbalstīta, tiek sūtīti cilvēki, ieroči, munīcija, nauda. Tiek komplektētas jaunas grupas, tās apmāca militārajās lietās, konspirācijā, sprāgstvielu lietošanā.

Pavisam nesen partizāni, kuru vidū bija civiliedzīvotāji un bijušie karavīri, sniedza informāciju, kas veicināja Ukrainas bruņoto spēku uzbrukumu divām Krievijas bāzēm Hersonas apgabalā.

Melitopolē, ko Amerikas Kara izpētes institūts uzskata par partizānu kustības centru, kopš okupācijas sākuma lokālpatrioti teju katru dienu sarūpējuši ”pārsteigumus”. Nesen tur tika iznīcināts krievu militārais ešelons, no granātmetējiem tika apšaudīts okupantu komandpunkts; četras dienas vēlāk tika uzspridzinātas dzelzceļa sliedes un radiolokācijas stacija; nedēļu vēlāk sprādziens notika viena kolaboranta mājā.

Pēc Ukrainas puses ziņām Melitopoles partizāni jau iznīcinājuši vairāk nekā simts Krievijas karavīru.

Partizānu kustība Krievijas karaspēka okupētajās Ukrainas dienvidaustrumu teritorijās uzņem apgriezienus. Un krievi no tā baidās. Viņu ”vectēvi, kas karoja” ļoti labi atceras, kā pēc Otrā pasaules kara Ukrainas nemiernieki pretojās NKVD karaspēkam Ukrainas rietumos.

Ukrainas patrioti dažos reģionos izturēja līdz sešdesmito gadu sākumam. Nav brīnums, ka viņu cīņas metodes joprojām tiek pētītas Amerikas militārajās skolās.

Taču pretojas ne tikai graujošā darbā apmācīti cilvēki, bet arī parastie laucinieki.

Arvien vairāk parādās informācija, ka vienā vai otrā vietā vecmāmiņas krievu karavīrus cienājušas vai nu ar saindētiem pīrāgiem, vai pārdevušas sliktu kandžu.

Krievijas militārpersonas Ukrainas teritorijās ir pastāvīgā spriedzē un bailēs. Bieži vien no tā ir tikai viena izeja – dzeršana. Viņi paši to nemitīgi atzīst saviem tuviniekiem izlūkdienestu noklausītās telefonsarunās.

Krievijas pavēlniecība labi apzinās savu karavīru vājās vietas. Bruņumašīnās, kuras Ukrainas armija ieguva kā trofejas kaujās pie Harkovas, tika atrastas pat instrukcijas, kas stingri aizliedz krievu karavīriem dzert antifrīzu (tehnisko šķidrumu, kas nesasalst zemā temperatūrā).

Un mēs vēl brīnāmies, kāpēc viņi no dzīvojamiem namiem Bučā, Irpiņā un Borodjankā nolaupīja elektriskās tējkannas bez paliktņiem…

Kā teica leģendārā Faina Raņevska, kuru paši krievi mīl citēt, “ir cilvēki, pie kuriem gribas pieiet un painteresēties, kā viņiem izdodas dzīvot bez smadzenēm.”

Oleksandrs Grinka, žurnālists

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.