Bez asarām nevaru klausīties stāstus par to, kā kādā Ukrainas pilsētā meitene vārīja un pārdeva kompotu, lai savāktu līdzekļus un nopirktu… lietusmēteļus ukraiņu karavīriem. Cita meitene vienkārši spēlēja dambreti ar cilvēkiem uz ielas par naudu (neviens gan nevarēja viņu uzvarēt, jo meitene ir pasaules čempione starp bērniem šajā spēlē), lai ziedotu visus ieņēmumus labdarības fondam “Bayraktar” iegādei.

Cita ukraiņu skolniece četrus mēnešus atlika kabatas naudu, lai beidzot tiktu pie kārotā “iPhone” viedtālruņa, bet, kad bija savākusi nepieciešamo summu, ziedoja to, lai karavīriem varētu nopirkt bruņu vestes. Turklāt uzzinājusi, ka pārskaitītā summa nav pietiekama, vēl pieteicās tirgot ziedus no vecāku dārza, lai palielinātu savu ziedojumu šim mērķim. Manā dzimtajā Sumu reģionā kāds zēns bruņotajiem spēkiem nodeva savu kvadriciklu, ko ģimene viņam uzdāvināja dzimšanas dienā. Un šādus stāstus par mazajiem varoņiem var stāstīt un stāstīt. Tādu ir nevis desmitiem, bet simtiem.

Ziniet, valsti, kurā ir šādi bērni, nevar iznīcināt.

Apriori nevar. Šie bērni ir pilnīgi atšķirīgi. Kamēr Krievijā skolēni policijai nodod savus skolotājus, kuri uzdrošinājušies pateikt patiesību par valdības organizēto “speciālo militāro operāciju” Ukrainā, atklāti nosaucot to par iebrukumu, bet krievu studenti raksta ziņojumus par tiem pasniedzējiem, kas uzdrošinājušies runāt par to, cik nožēlojama būs šīs valsts nākotne pilnīgā izolācijā, Ukrainas bērni aizlūdz par savas valsts aizstāvjiem.

Kamēr krievu bērni priecājas par tēvu atvestajām rotaļlietām, kas nolaupītas Ukrainas sabombardētajos namos, mazie ukraiņi velta savus zīmējumus kareivjiem, kas aizstāv valsts teritoriju pret iebrucējiem, darina amuletus un atdāvina pašas mīļākās rotaļlietas, lai tās sargātu karavīrus pašos grūtākajos brīžos. Manī nav šaubu, ka valsts, kurā ir tādi bērni, stāvēs pret varmākām līdz pēdējam elpas vilcienam. Un uzvarēs, lai šiem bērniem būtu vislabākā nākotne.

Mēdzu sev uzdot jautājumu, kāpēc Krievijas armija zog ukraiņu bērnus?

Pēc ļoti aptuveniem datiem, kopš militārā iebrukuma sākuma Krievija uz savu teritoriju pārvedusi apmēram 250 tūkstošus bērnu no Ukrainā iekarotajām pilsētām un ciemiem. Un tad nonācu pie secinājuma: krievi vienkārši baidās no ukraiņu bērniem. Jā, jā, baidās! Viņi baidās, ka pēc visa redzētā un piedzīvotā šie bērni izaugs ar nepārvaramu naida sajūtu pret visu krievisko un perinās plānus, kā atriebt savus tēvus un mātes. Krievijas vara baidās, ka pat okupētajās teritorijās šie bērni nākotnē kļūs tai bīstami, tāpēc pārved viņus uz Krieviju cerībā pāraudzināt un padarīt par nākamajiem “ukraiņu fašisma” nīdējiem. Bet viņi dziļi maldās. Tieši šie bērni arī iznīcinās Krieviju no iekšpuses, tieši šie bērni būs tie, kas iniciēs agresorvalsts iznīcību.

Oleksandrs Grinka, žurnālists